Dzīvesstils

Vaļasprieks, aizraušanās pie katra atnāk pa dažādiem ceļiem. Pirmsskolas skolotāja SOLVEIGA ZAĶE savu zaķu kompāniju sāka audzināt, kad ieguva vīra doto uzvārdu.

Par URZULU KRONBERGU «Liesmā» rakstījām pirms gada, kad viņa, bijusī rūjieniete, dzimtajā pusē tikko atgriezās no Liepājas. Biju dzirdējusi, ka jaunā sieviete, kuras visa dzīve jau no paša tās sākuma saistīta ar zirgiem, nolēmusi rūpēties arī par vecajiem, darbam nederīgajiem zirgiem, tāpēc atkal devos pie Urzulas, lai aprunātos par šo viņas iecerēto humāno misiju.

Novembra Vīru lietās, kas trāpījušās pašā latviski spēcīgākajā gada nedēļā, šoreiz runāsim par senu latviešu tradīciju — pirtī iešanu. Labi zinu, ka patlaban eksistē neskaitāmas pašmāju pirts gudrību teorijas, tāpēc tās, ko man šovasar Tērvetes pusē izklāstīja diplomēts dārznieks, finansists, pirtnieks un vīndaris vienā personā SANDRIS LAIZĀNS, ir tikai viens no variantiem. To pieņemt un izmantot vai tikai zināšanai atstāt — tas katra pirtī gājēja ziņā. Pats pirts atmosfērai ļaujos pāris stundas ik nedēļu nu jau gadus divdesmit un savu dzīvi bez šīs labās tradīcijas piekopšanas vairs nevaru iedomāties.

Labi, ka pasaulē ir izdomāta tāda spēle kā hokejs. Labi arī, ka pastāv Kontinentālā hokeja līga (KHL) un, protams, tāda komanda kā Rīgas «Dinamo». Tieši pateicoties šīs komandas spēlēm izbraukumā (ārpus Latvijas), potenciāliem faniem rodas iespēja doties kādā ceļojumā līdzi dinamoviešiem. Tas arī notika gandrīz pirms divām nedēļām, kad valmieriešu (un ne tikai) kuplais pulciņš devās uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku, lai tur noskatītos kārtējo maču starp Rīgas un Minskas «Dinamo» komandām. Uzreiz jāpasaka, ka tajā spēlē rīdzinieki zaudēja 2:0, bet ko varēja gaidīt no komandas, kura divas dienas iepriekš izrāva no Somijas vienības «Jokerit» tik skaistu uzvaru — no 5:0 zaudējuma izvilka 6:5 uzvaru!

www.ballisuagentura.com vēsta: «SIA «Ballīšu aģentūra» ir jauns un radošs uzņēmums Valmieras pusē, kas radīts skaistu svētku organizēšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mūsu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un uzticamību nodrošinām, izmantojot gan savu pieredzi un zināšanas, gan arī izvēloties profesionālus un pieredzējušus sadarbības partnerus.» Teiktais ieinteresēja, tādēļ norunājām tikšanos ar šā uzņēmuma izveidotāju, kocēnieti INGU MEGNI.

Foto sesijas dabā, kāzu grims un krāsu tauriņi uz bērnu sejām ir vien daļa no valmierietes LIENES SILIŅAS radošajām izpausmēm.

Jā, patiešām — itāļu autobūves uzņēmums Alfa Romeo dibināts tieši 1910. gada Jāņu dienā (24. jūnijā) Milānā. Alfa atšifrējumā nozīmē Anonima Lombarda Fabbrica Automobill (itāliski) jeb Lombardijas akciju automobiļu fabrika.

Šoreiz Vīru lietās kāda etīde no aizgājušās vasaras, kad biju nobraucis Kauguru pagasta Svitkās pie saimnieka Kalvja Eliāsa raudzīt viņa konstruēto agregātu zemeņu dobju pārklāšanai ar plēvi.

Šoreiz riskēšu Vīru lietām piedāvāt arī kādu paša izdomātu un šovasar atvaļinājumā realizētu ideju. Nepretendēju uz oriģinalitāti, noteikti kāds vīrs jau būs savā garāžā vai citā saimniecības telpā šādu konstrukciju uzmeistarojis. Ja kādam mana ideja noder, lūdzu!

Auto pasaulē iet kā pa viļņiem! Izrādās, arī šajā miljardus grozošajā industrijā kādam kaut kur gadās noblefot, gadās sīki sablēdīties...

Gandrīz viss, ko šeit var ieraudzīt, liekas ja ne lielisks, tad vismaz jauns un pārsteidzošs. Pat cilvēku, kas nav ar kristīgo mācību tuvāk pazīstams, pārņem klusa bijība, redzot sakopto plašumu, kas paveras Bruknas muižas apkārtnē un stāsta par milzīgo darbu, kas te ieguldīts. No otras puses — te ir dzīvīgi, jo valda darbīga aura, visās malās redz jaunus cilvēkus, arī pusaudžus, kas no sirds strādā, ir aizņemti, dīkā neviens nesēž. Muižas iemītnieki strādā, un katrs zina savu darbu: kā vēlāk uzzinām no māsas Terēzes, Kalna svētības kopienas īpašumā ir liela saimniecība ar dārzu, tiek strādāts arī netālajā fermā, kuras produkcija ir daļa no šejieniešu uztura, ko paši gatavo.

Novērojumi liecina, ka 90% skolēnu ir stājas problēmas, kas pēcāk ir cēlonis pārmaiņām mugurkaulā. Viena no sliktākajām pašdarbības metodēm muguras sāpju ārstēšanā ir medikamenti bez ārsta izdotas receptes, turpinot iesākto, kas ir izprovocējis saslimšanu.

Nav Eiropā populārāka ultramaratona skrējiena par Monblāna kalna maratonu jeb «Ultra-Trail du Mont-Blanc». Šajās sacensībās gadu no gada piedalās arvien vairāk latviešu. Starp šogad startējušajiem teju 10000 dalībniekiem kopumā piecās dažāda grūtuma distancēs uz starta izgāja 40 mūsu tautiešu. Viņu vidū arī trīs valmierieši — Andis Rumbenieks, Mārcis Bogdanovs un Edgars Kokorevičs, kurš šajās sacensībās veiksmīgi startēja arī pērn. Ar saviem iespaidiem pāris nedēļas pēc atgriešanās mājās dalījās Mārcis un Edgars.

Mums ir silti, silti!

Pirms turpat diviem gadiem mana Saulīte gulēja laukā nosalusi, izvārgusi, nobadināta un sakropļota. Bet sunīte nepadevās, viņa ne mirkli nepārtrauca cīnīties, censties izdzīvot, jo bija atlikuši vairs pāris soļi līdz tam, lai viņu izglābtu, lai viņa saņemtu visu, kas viņai bija iepriekš liegts. Notika brīnums, viņu izmisušu, lūdzošu pamanīja, un viņa nonāca līdz patversmei, kur tālāk Simona cīnījās, lai sunīte izdzīvotu. Simonas ģimenei toreiz pat izpalika Jaungada svinēšana. Un cilvēki arī nepalika vienaldzīgi — zvanīja un ziedoja sunītes operācijai un atlabšanai naudiņu. Tā — visu kopīgiem spēkiem un lūgšanām — Saulīte izcīnīja iespēju dzīvot! Atceroties, kas bija ilgstoši jāizcieš manai sunītei, arī šodien man sariešas asaras acīs.

Par šodienas Vīru lietām gribu lielu paldies pateikt savedējam un fotogrāfam — manam labam draugam Dobeles novada avīzē Zemgale Guntaram Līcim, kurš mani aizveda pie ļoti interesanta cilvēka. Diplomēts dārzkopis, kurš galveno naudu (šķiet, pavisam normālu) pelnījis finanšu sfērā, taču tagad pēc maizes darba kredītiestādēs jau trešo gadu rosās pavisam citās jomās. Savulaik kā hobiju un vēlāk pat neliela piedarbiņa līmenī vispirms pamatīgi apguvis pirts gudrības, pēc tam visu kardināli mainījis, savā ģimenes namā izbūvēto pirti pārveidojot par... vīna darītavu! Esiet pazīstami — šonedēļ Liesmā par Tērvetes novada mazo uzņēmēju lietām jau izvaicātais SANDRIS LAIZĀNS, arī uzņēmuma Tērvetes veltes īpašnieks, ideju ģenerators un strādnieks vienā personā. Kā pats smej — ar bankas precizitāti nododas vīna darīšanai.

Šoreiz Rūcamlapu sākšu ar divām ziņām. Pirmā nāk no Saeimas, otrā — tepat no Rūjienas. Manuprāt, svarīgas abas, taču izvērtējums jau katra paša ziņā.

Aizvakar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti vienojušies par transportlīdzekļu vadītājiem būtiskām pārmaiņām likumdošanā. Plānots, ka tie šoferi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ būs paspēlējuši savas autovadītāja tiesības uz laiku līdz vienam gadam, pie jaunām pēcāk tiks tikai tad, kad būs nokārtojuši teorētisko eksāmenu.

«Man jau bērnībā ļoti patika šūt tērpus lellēm. Pionieru nometnē leļļu modes skatē pat ieguvu pirmo vietu. Gribēju izmācīties par modes dizaineri vai šuvēju, bet dzīvē viss salikās citādi. Par modelētāju vajadzēja sākt mācīties jau pēc astotās klases, bet biju jau beigusi vidusskolu un šādam vecumam attiecīgas mācību iestādes nebija, tāpēc iestājos tirdzniecības skolā. Tad piedzima meitiņa un vajadzēja šūt tērpus viņas lellēm (viņai vēl tagad Pēterburgas mājās antresolā stāv pilna kaste ar leļļu tērpiem). Gadi aizskrēja ātri, meita izauga, arī mazmeita nu jau ar lellēm nespēlējas un tās vairs nav jāapģērbj, bet man interese palikusi,» par aizraušanos vai visa sava apzinīgā mūža garumā stāsta valmieriete IRINA ŅESTEROVA.

Rudenīgs atkalredzēšanās sveiciens visiem Rūcamlapas faniem! Kā solīts, esmu atpakaļ no atvaļinājuma un gatavs ik ceturtdienu vēstīt par, manuprāt, būtiskām lietām motoru pasaulē. Diemžēl augusta braucieni Latvijā daudziem beigušies traģiski, par šokējošo statistiku — 28 bojā gājušie, viņu vidū 3 bērni un 4 jaunieši — makten satraukušies atbildīgo dienestu ierēdņi, atkal tiek brēkts uz debesīm pēc radaru skaita palielināšanas... Mīļie draugi, galvenā vaina te mūsu vidējā pilsoņa pilnīgā ignorancē pret likumdošanu — kamēr uzskatīsim, ka uz mums katru ikvienā brīdī, kad esam ceļu satiksmes dalībnieki, varbūt neattiecas kaut viens no saistošajiem likuma punktiem, tikmēr nekas nemainīsies! Neatkarīgi no radaru skaita uz ceļiem, tehnisko apskašu biežuma (kaut vai četrreiz gadā) un alkohola iegādes vecuma cenza paaugstināšanas (kaut  vai līdz 30 gadiem)! Kamēr šķaudīsim likumiem virsū, tikmēr kapos zvanīs biežāk, nekā gribētos...

Vai studentiem ārpus lekcijām un citām nodarbēm atliek laiks arī ēdienu gatavošanai? Jā! Šoreiz iepazīstināsim ar LAURU KALNIŅU – studenti, kuras aizraušanās ir kūku cepšana.

Valmieras Drāmas teātra aktrise ELĪNA VĀNE jūlijā atkal atgriezās Gruzijā. Par nejaušo izvēli pirmoreiz kāpt vienā no augstākajām Kaukāza kalnu virsotnēm Gruzijā, aktrise, teātra literārās daļas vadītājas Edītes Tišheizeres izvaicāta, maija Valmierietī stāstīja par savu ekstrēmo piedzīvojumu uzkāpt septītajā augstākajā Kaukāza kalnu virsotnē — Kazbekā. «Jā, kāpu Kazbekā otro reizi, bet kopumā Gruzijā pabiju septiņpadsmit dienas. Sākotnēji pie Melnās jūras, kūrotpilsētā pie māsas, pēc tam pārbraucu uz Gruzijas otru pusi, kas bija atvaļinājuma otrā un nopietnākā daļa. Man bija vienalga, ka virsotne, ko mēģināšu sasniegt, atkal būs Kazbeks. Svarīgākais ir pats gājiens — komanda un izjūtas, ko iegūstu šādās ekspedīcijās,» tā E. Vāne žurnālā OK. Bet: «Kolīdz nonācu pie kalna, mani pārņēma savādas izjūtas — ka nevajag kāpt. It kā kalns šoreiz negribētu mani pieņemt. Dabu un dažādas zīmes uztveru ļoti personiski. Skatos uz virsotni, un tā slēpjas. Vienu dienu, otru... Migla, lietus. Jūti, ka nav tā vieglā kāpiena, kāds bija pirmajā reizē...»