Ja kādam no pārtikas produktiem pienāktos slavas dziesma, tad zupa droši vien būtu pirmā, kas to izpelnījusies. Cik nostāstu nav dzirdēts, kā slimību novārdzinātos augšām cēlis vistas buljons, kā karotājus mājā ar kūpošas zupas bļodu galdā gaidījušas sievas, kā izsūtījumā no bada izglābis zāļu vai koku mizu virums, un kur tad vēl paruna, ka zupa sanāk pat no cirvja kāta.
Šo aksiomu, no kuras izņēmuma gadījums varētu būt vienīgi īpaši būvēta amfībija, šoziem Latvijā daži aizmirsuši. Pēdējās nedēļas laikā, visticamāk, labi silta kompānija savās ledus braukšanas izpriecās nogremdējusi golfiņu cēsniekiem labi pazīstamajā peldvietā Driškina ezerā, ko līdzīgu, tikai jau ar lielāku Volkswagen Passat, līdzīgi jautrībnieki pastrādājuši kādā dīķī pie Druvienas. Traki cilvēciņi...
Latvijā pēc CSDD datiem ir teju 840 tūkstoši braucēju, savukārt pērn pasaulē tika pārdots vairāk nekā 76 miljoni automašīnu. Tas nozīmē, ka pārmaiņas auto nozarē skars ne vien ražotājus, bet arī braukt mīlošo sabiedrības daļu visā pasaulē. Nupat Latvijā vairāki eksperti sprieduši par auto nozares nākotnes izaicinājumiem — kā atrast līdzsvaru starp patērētāju vajadzībām un likumdevēju prasībām?
Bērniem stāstām, ka sniegs ir sasalis lietus, bet sniegpārslas salīdzinām ar baltām pūkām, spalvām vai asiem krikumiem un ķeram tās uz cimda, lai izpētītu. Patiesībā sniegpārslu un sniega pasaule ir daudz sarežģītāka.
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild MĀRA STABROVSKA, arhīva speciāliste
Par lasīšanu
«Rimi rindā stāvot, avīžu un žurnālu jūklī pamanu kādu ar Pēteri Kļavu uz vāka (ir vēl daži), kura viedoklis mani uzrunā un liek padomāt. Tad nu pērku un lasu. Atzīšos, ka garus rakstus lasu jau ar zināmām grūtībām. Nav pacietības. Un laikmets mums tāds ātrs, paviršs, prāta darbību noniecina un degradē. Toties internetā viss ietilpst dažos teikumos, klikšķos. Tāda mānīga piederības un vajadzības sajūta.
Nesen, pārkravājot savu foto arhīvu — bildēs, uzdūros dažām interesantām fotogrāfijām, kuras, manuprāt, Rūcamlapā nav bijušas. Kāpēc lai kādu vārdu par attēlos redzamo auto un tā saimnieku Ēriku Pēteri Kalniņu, kurš jau dažus gadus stūrē savu pilnpiedziņas trīsasu ZIL pa Debesu ceļiem, neuzrakstītu?
Gaišs lins, latviskie raksti, kaut kas no sarkanbaltsarkanā — tādi bija Latvijas paralimpiskās komandas svētku tērpi lielajā notikumā Rio. Tos šuva smilteniete Iveta Purmale ar savu komandu un ir gandarīta par aizejošajā gadā paveikto.
Dabā iestājies tāds kā stingums un miers, bet atpūtas kompleksa «Mazais Ansis» pagalmā uzstādītajā milzīgajā būrī ar dzīvi, liekas, apmierinātas, aktīvi rosās vairākas vāveres.
IEVA MOROZA ir pazīstama ne vien kā Vidzemes Augstskolas studiju programmas Tūristu gids – ceļojumu un pasākumu organizators studente, bet arī pašmāju zīmola Deered dizainere. Zīmola nosaukums radies no angļu valodas (deer – briedis), kas konkrētajā locījumā nozīmē briežots. Kā saka Ieva, briežots var kļūt ikviens, vajadzīgs tikai kāds no zīmola apģērbiem vai aksesuāriem.
Šodien Vīru lietās puisis ar patiešām vīrišķīgu darāmo, kas viņam arī bizness. IĻJA STAROSTINS ir tikai 28 gadus vecs rīdzinieks, mūsdienīgs guļbūvju cirtējs, kurš tepat Valmieras pagasta Vanagos gatavo guļbūves no virpotiem baļķiem, lielākoties pirtis, un dara to viens pats.
Daudzi savu reizi pasūdzas, ka aizvadīta murgaina nakts, cīnoties ar bezmiegu, un neesot palīdzējusi ne visbiežāk izmantotā aitu, ne dzejoļa skaitīšana, un galu galā nācies meklēt glābējtabletes, jo labs miegs tomēr ir vērtīgs ieguldījums pilnvērtīgai nākamajai darba dienai.
Aina Valmierā nenoliedzami ir atpazīstams cilvēks — šī sieviete nu jau cienījamos gados zināmā mērā kļuvusi par tādu kā neatņemamu pilsētas daļu, un reti kurš viņu uz ielas nebūs ievērojis, stumjam dažādu mantu pārvadāšanai pielāgotus bērnu ratiņus. Pēdējā laikā viņai blakus bieži redzēta arī Ingrīda. Neslēpšu, jau iepriekš zināju, ka abas ir bezpajumtnieces, un mieru man nelika jautājums — kāda ir šo sieviešu dzīve? Vienurīt, pamanot Ainu un Ingrīdu sēžam kādā viņām pierastā atpūtas vietā, piegāju aprunāties.
DAKTERU DUNKURU mājās vietas pietiek arī četriem kaķiem. Ar saimnieci SANDRU par šādu kopdzīvi ar vairākiem dzīvniekiem sarunājos, kad viņa tikko bija pārradusies no neilga ceļojuma.
Pērn Rūcamlapa garākā izklāstā dalījās ar informāciju par automātiskajām ātrumkārbām un to remontu vienā no modernākajiem šo automašīnu mehānismu remonta uzņēmumiem šajā Eiropas galā — firmā RECRO Cēsīs. Šoreiz tāda nopietnāka saruna būs par dīzeļa dzinējiem, to diagnostiku un remontu tepat Valmierā, kur atrodas, iespējams, Baltijā profesionālākais dīzeļdzinēju remonta uzņēmums — Dīzeļu remonta centrs. Tā valdes priekšsēdētājs ir ERVINS GRENCIS. Izrādās, viņš, pazīstams autokrosa braucējs un šī gada Eiropas vicečempions SuperBuggy klasē, kurš savam sacīkšu bagijam bākā lej benzīnu, ikdienā tomēr dod priekšroku automašīnai ar dīzeļa dzinēju.
Lai cik steidzīga ir ikdiena, tuvojoties gada nogalei ar klusajiem Ziemassvētkiem un skaļo gadu miju, arvien vairāk atceramies apņemšanos laikus sākt domāt par svētku dāvaniņām, varbūt arī jaunu tērpu, lai kārtējoreiz neiedzīvotos tik pazīstamajā stresā, kad Ziemassvētki ir klāt un veikalos tik grūti ko interesantu atrast.
No liniem sendienās līdz kaņepēm mūsdienās — tā Burtnieku novada zemnieku saimniecības «Adzelvieši» mājaslapā teikts sveicienā. Vienā teikumā — faktiski visa senās mājvietas vēsture.
Satiksmes drošībā būtiska nozīme ir visu tās dalībnieku apzinīgumam — autobraucējiem jābūt ar labām iemaņām pārvietoties ar savu spēkratu jebkurā gadalaikā un jebkurā diennakts stundā, savukārt salīdzinoši mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, kuru dominējošā daļa ir kājāmgājēji, atbildīgi jāizturas pret savu pārvietošanos auto tuvumā, tāpēc jālieto atstarotāji.
Un tikai tad jādodas uz ielas vai šosejas. Ja nopērk gan krutu automašīnu, gan arī spēkrata vadīšanas dokumentus, tad var sanākt tā, kā pirmdien uz Jūrmalas šosejas sanācis vai nu Romkam, vai Daškai. Naudu savā nepelnošajā uzņēmumā sapelnījuši, spicāko no spicākajiem automobiļiem — Latvijā vienīgo reģistrēto McLaren 650S Spider — par kādiem pārsimt tūkstošiem eiro nopirkuši, pa mūsu valsts teorētiski gludāko štrāsi, iespējams, pamēģinājuši uzdzīt simtiņu pamācībā solītajās 3 sekundēs, taču atjēgušies ceļmalas bērzu birztalā... Labi, kā tā — bez redzamas skādes četru ratu šosejas bolīdam un pašam(ai) stūrētājam(ai).
Atbildīgs pasaules klejotājs, kurš vienmēr atgriežas mājās, — tāds ir Valmieras Drāmas teātra aktieris OSKARS MOROZOVS, kurš zina, ka brīva telpa smadzenēs, ko dāvā citviet ieraudzītais, ļauj daudz vairāk radoši strādāt.