Vīru lietas

Novembris ir ne tikai varoņu mēnesis. Tas ir arī laiks, kad dārzā vēl darāmi dažādi vīru darbi.

Šoreiz Vīru lietās atiešu patālu nost no pārcilvēciskiem izturības braucieniem vienatnē vai bariņā, arī par ultramodernām digitālām tehnoloģijām nebūs ne vārda. Rudens ir ražas svētku laiks, kad godā ceļami izsenis latviešiem pazīstami darbarīki, un tieši par tiem, no koka prasmīgu roku darinātiem, šoreiz runāšana. 

Vīru lietās turpinām augustā aizsākto sarunu ar kārtīgu Valmieras dzelzi, kas šovasar 650 kilometros – gan uz velosipēda, gan ar vellapēdu uz pleca –  Itālijas Alpu trasēs tika pie vērtīgā Iron Byke 2021 finišētāja krekla. Jānis Vanags savos izteikumos ir emocionāls un paškritisks reizē.

Daudzi jūlija un augusta mijā aizrautīgi sekojām vasaras olimpiādei Tokijā. Starp padsmit riteņbraukšanas disciplīnām tur bija arī sacensības ar kalnu divriteņiem, kurus latviskotā angļu mēlē mēdzam saukt par montinbaikiem vai īsi par MTB. 

Šoreiz Vīru lietās ciemos makšķernieks JĀNIS BRAMBATS. Ar savām pārdomām par tēmu, kas bija karsta visus lielā (jo pirms tam pāris gadus bija arī mazais) Burtnieku novada pastāvēšanas gadus un gan jau neatdzisīs arī tagad, kad Burtnieku ezers nonācis lielā Valmieras novada apsaimniekošanā. 

Guntis Vīksna 

Maijs, kā zināms, ir rijīgo līdaku mēnesis, kurā Vīru lietās loģiski būtu runāt par to, kāpēc konkrētā ūdenstilpē ķeras vai neķeras trofeju lieluma zaļsvārces.

Neskatoties uz retām snigšanas epizodēm, arvien nopietnāk savu atnākšanu piesaka kārtējais pavasaris. Tek sulas no kļavām un bērziem, tiek kokos kārti jauni un tīrīti vecie būrīši mūsu spārnotajiem draugiem, dārzos un lauku mājās tiek piezāģēti koki, posts pagalms, revidētas garāžas un šķūnīši... 

Vīru lietu februāra numurā runājām par dažādu fotografēšanu un arī nedaudz pieskārāmies sadzīves video filmu industrijai, ar kuras pirmajiem iedīgļiem iepazīstināja zinīgs eksperts ARMANDS MIĶELSONS. 

Šoreiz Vīru lietās parunāsim par digitālām tehnoloģijām tādās vairāk praktiskās jomās, kādas ir foto un video. Eksperta lomā ARMANDS MIĶELSONS – vīrs, kurš pamazām šajā purvā grimst arvien dziļāk.

Šī pilnīgi trakā gada decembra Vīru lietu lappusē parunāsim par stipriem dzērieniem, kurus rada vīri un kurus bauda lielākoties vīri. Jā, tieši bauda, nevis ar joni salej rīklē visu glāzes saturu uzreiz! Ne tāpēc, ka šis zeltaini dzintarainais šķidrums, kurā alkohola saturs 43%, pilnīgi noteikti nav no budžeta klases, bet tāpēc, ka tas patiešām tapis ilga un precīza darba rezultātā no visaugstākās kvalitātes izejvielām.

Novembris latviešiem īpašs mēnesis, daudz runājam par nacionālo un patriotisko. Tieši tāpēc Vīru lietām šoreiz atbilstošs temats – metāla pakļaušana. Un kurš gan to labāk prot nekā senā kalēja amata pratējs! 

Šoreiz Vīru lietās atkal par koka darbiem. Kaut arī galvenais sarunas objekts tiek parasti uzskatīts teju par vienkāršuma etalonu. Nu, mēdzam taču teikt – tas ir vienkāršs kā taburete! Tai pašā laikā šis sēžamais ir tieši tas palīglīdzeklis, kuru izmantojam reizēs, kad ikdienā iekštelpās vajag uz kaut kā stabili pakāpties. 

Vīru lietām šovasar sanāca tāds negaidīts pārrāvums. Jūnijā Matīšu pusē cepām gaļu kopā ar Jāni Šļaukstiņu, runājoties ar pērkondārdiem fonā, šoreiz, septembrī, tikai loģiski būtu parunāt par kādu gardu cepamgaļai klāt piedzeramu substanci. Protams, tas ir alus!

Jūnija Vīru lietās jābūt Jānim – to izvirzīju sev kā aksiomu,  turklāt izlēmu uzzināt ko vairāk par īstu vīru šepti – gaļas pārstrādi. Stundu garā sarunā, kas pirmdienas vakarā notika, zibeņojot un pērkonam dārdot fonā, Matīšu pusē, mans iztaujājamais ir Valmieras puika no Pārgaujas JĀNIS ŠĻAUKSTIŅŠ. Viņam šajā pagastā, kur čakli saimnieko tēva­brālis Anrijs, tagad paša vadīts un darbināts gaļas pārstrādes cehs un neliela, paša rokām celta vasaras mājiņa īpašumā Vildus netālu no Jēkabkalna. 

Šodien Vīru lietās beidzas saruna ar Klusā okeāna burātāju no Valmieras. Te daži briesmu stāstiņi, ko AIGARS SILIŅŠ pats piedzīvojis, arī starp jūrasbraucējiem klīstoši reālu atgadījumu atstāsti. Un arī tās trīs lietas, kuras viņam nebija zāļu skapītī uz jahtas un kuras Aigars vispirms gribēja nobaudīt, pēc garā burājuma atkal nokļuvis uz cietzemes...

Lieldienu nedēļā, kad pastarpināti ar medību tēmu kaut kā saistīts varētu būt vien Lieldienu Zaķis, turpinām rubriku Ar bisi, ritinot tālāk sarunu ne tikai par šaušanu, bet arī citām ar mežu, zaļo un dzīvo dabu saistītām lietām. Savās domās dalās mednieks ar vismaz 40 gadu stāžu VILNIS AVOTS.

Šodien Vīru lietās turpinās saruna ar dēkaini no mūsu pašu Valmieras, pie tam šādu labā nozīmē traku vīru mūsu mazajā Latvijā nemaz nav tik daudz. Pagājušajā reizē AIGARS SILIŅŠ apstāstīja, kā līdz pats savai jūras jahtai nonācis un ar to Klusajā okeānā devies, šoreiz turpinām.

Šoreiz Vīru lietās Valkas puika no Valmieras. Uz sauszemes dzimis, audzis, bet tagad neglābjami iemīlējies... okeāna bezgalīgajos plašumos. Un vago tos viņš ar savu jahtu, kuru, tēlaini izsakoties, pats savām rokām pierunājis otrai dzīvei pēc kārtīgas viesuļvētras Karību salās...

Šoreiz Vīru lietās laikam pirmo reizi ārzemnieks – vīrs pašos labākajos gados no Lietuvas. Izrādās, kolorītā paskata – ar salmenīcu galvā un bizītē sapītu sirmu cikelīti – koka grebumu meistars PIOTRS ŠAKALIS ir salīdzinoši tuvos rados ar mūspusē labi zināmo Rūjienas metālistu Edvīnu Šakali, jo abu tēvi esot brālēni. Kā jau nejaušās satikšanās reizēs, arī šī mūsu saruna oktobra izstādē Rāmavā top pilnīgi tukšā vietā, bet tā – no baltas lapas – bieži vien ir pat interesantāk. Abi esam dzimuši PSRS, tāpēc saziņas valoda ir labi zināma un joprojām derīga – krievu. Tāds mikslis sanāca – par koku, par dzelžiem, par dzīvi un arī naudu.