Droši vien arī jūs «Liesmā» būsiet pamanījuši sludinājumu: «Dārznieki ar Bulduru izglītību IEVA un JĀNIS AKMENTIŅI piedāvā dārzu kopšanas un veidošanas pakalpojumus.» Tā kā augļu un košumaugu dārzi pašlaik mostas jaunam pavasarim, vēlējāmies ar abiem dārzniekiem iepazīties tuvāk. To, ka intervijai esam izvēlējušies īsto brīdi, apliecina arī Akmentiņi, jo, lūk, pirms dienas viņi dārzā esot jau potējuši 'Bumbierābeles' potzarus.
Tā savu šofera prasmi vērtē šodienas Rūcamlapas viešņa — visnotaļ sportiska dāma pie stūres — Kocēnu novada Izglītības pārvaldes vadītāja IEVA STIĢE. Tīrā sakritība, protams, taču nupat, 26. februārī, apritēja apaļi 40, kopš manai sarunas biedrei kabatā katram šajā dzīvē mobilam cilvēkam tik būtiskais dokuments — autovadītāja apliecība.
Artūrs, Kristaps un Emīls ir Maijas Zēmeles-Baueres un Ērika Bauera pirmdzimtie. Lielais pārsteigums par trīņiem jau rimis, augumā augusi mīlestība.
Pirms 11 gadiem, arī februārī, Valmieras slimnīcā piedzima Katanu ģimenes trīs atvases — Ance, Anda un Agate.
Diemžēl neviens apraksts laikrakstā nesniegs emocijas, kādas rodas klātienē, nodomāju, skatot valmierietes IVETAS KRŪMIŅAS pašlaik vienīgo mājās esošo bezgala interesanto musturdeķi. Par to, kāpēc tas mājās tikai viens, lasītājs varēs uzzināt, rakstiņu izlasot līdz galam...
Piekritīsiet, ka svaigas vēsmas patīkamas jebkurā radošās izpausmes jomā, arī virtuvē. Varbūt tādēļ nesen bija tik liela interese par Rūjienas Tautskolā notiekošo, jo tur, iepazīstoties ar paveikto interešu izglītībā, ikvienam bija iespēja piedalīties arī kulinārijas meistarklasēs. Piedāvājam nelielu ieskatu tur redzētajā un dzirdētajā.
Tūlīt finišēs tikai gada otrais — šoreiz garais — mēnesis februāris, taču visi tie, kam vai nu benzīns, vai arī dīzelis (kā vienam nesenam Rūcamlapas viesim) dzīslās, jau dīžājas kā jauni kumeļi stallī, gaisā nāsīs jūtot aprīli — tradicionālās Baltijā lielākās autoindustrijas izstādes Auto 2016 mēnesi.
Šādi mēdzam teikt par vīrieti pašos spēka gados, kurš savu mūžu nodzīvojis bez īpašām nosliecēm uz veselībai kaitīgām nodarbēm, tāpēc arī pēc pusgadsimta (ārprāts!) vēl gana sprauns visām cilvēciskām lietām. Un kāpēc to pašu neteikt par automobili, kas jau 50 gadus regulāri nobrauc rūpnīcā no konveijera, pie tam ar visai minimālām pārmaiņām no pirmdzimtā?
Lielās kaimiņvalsts auto būve patlaban pārdzīvo to pašu, ko tās ekonomika kopumā, jo Krievijai, kas joprojām grib pārējai pasaulei demonstrēt savus politiski militāros muskuļus, šo ambīciju dēļ nākas taupīt iekšzemē, kur vien iespējams. Tomēr arī tik knapos apstākļos krievu inženieru radošā doma nesnauž, ik pa brīdim piedāvājot kādu patiešām interesantu spēkratu. Par šo apzīmējumu, kas, manuprāt, nav slikts sinonīms vārdiem auto, automobilis un automašīna, nesen saņēmu draudzīgu kritiku no kāda kunga, tomēr atļaušos šo pavisam latvisko četru riteņu motorizēta transporta līdzekļa nosaukumu lietot arī turpmāk. Nu, nav tas no tiem lielākajiem gružiem mūsu valodiņā!
Valmierā sabiedriskā labuma biedrībā «Kristīgais žēlsirdības centrs» jau sesto gadu cits pēc cita ierodas brīvprātīgā darba veicēji — jaunieši no dažādām valstīm. Viņi strādā ar bērniem biedrības Dienas centrā un darbojas arī zupas virtuvē. No pērnā gada rudens tur rosās brīvprātīgās ANTOŅINA no Ukrainas un MARTA no Polijas. Kā viņas jūtas starp mums, ko paveikušas un kādas atmiņas paliks par Latviju? To devos noskaidrot, un visvairāk pārsteidza, ka intervijā blakus angļu un krievu valodai skanēja arī latviešu.
Šodien Vīru lietās ciemiņš ir kurpnieks basketbolista augumā. Trijās valodās runājošs vīrs, kurš dzimis tālumā, tagad jau citā valstī, bet nu gandrīz gadsimta ceturksni dzīvo un strādā Valmierā. IGORS BIČURINS Latvijā jūtas kā savējais, arī viņa latviešu valoda gana raita. Runāt latviski patīkot, atzīst Igors, kurš savulaik, pēc karaskolas beigšanas, labi runājis arī angliski. Valmieru viņš ļoti iemīļojis, Rīgā ilgi nevarot izturēt — velkot atpakaļ.
Par lasīšanu un tās paradumiem izvaicāju cilvēku, kam grāmata bijusi blakus visu mūžu, — Valmieras integrētās bibliotēkas direktora vietnieci VITU ZIEDIŅU.
Pašlaik mācos Liepājas Universitātes maģistra programmas «Rakstniecības studijas» otrajā kursā, kas jau laikam vien liecina, ka dzīvoju tekstā — gan pašas, gan cita rakstītā —, un, kamēr nelūkojos uz aprakstītām lapām, klejoju vārdiskajā klusumā, kur mīt vēl netapušie teksti un idejas. Kopumā tas laikam izklausās traki, taču es tur neko nevaru darīt — grāmatu (arī vispār mākslas) pasaule ir daudzkārt interesantāka un pilnasinīgāka par jebkuru dzīvi, tāpēc neredzu iemeslu realitātē īpaši uzkavēties.
Vēl pirms gadu mijas liela daļa cilvēku apņemas: no jaunā gada sākšu jaunu dzīvi! Vienam ir vēlme atmest smēķēšanu, citam — nomest liekos kilogramus, vēl kādam — mainīt darbu vai sākt mācīties kaut ko jaunu. Bet jaunais gads pienācis un... vairumam skaistās ieceres izplēn kā nebijušas. Kādēļ bieži ciešam fiasko un kā nospraustās apņemšanās īstenot, skaidro veselības centra «Vivendi» psihiatre Inga Zārde un ārsts-psihoterapeits Tarass Ivaščenko.
Kā informē apdrošināšanas kompānija If Apdrošināšana, viņu klients Kocēnu iedzīvotājs Atis Ramanis kļuvis par savdabīgu rekordistu: 13 gadu laikā nav iekļuvis nevienā ceļu satiksmes negadījumā!
Tā par sevi, precizējot manu apzīmējumu vīrs, kam benzīns dzīslās, smaidot saka šodienas Rūcamlapas ciemiņš — Scania Latvia Valmieras servisa vadītājs BRUNO GLIKS, piebilstot, ka viņa dzīvē galvenais ir smagās mašīnas, vieglais auto svarīgs vien tik daudz, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B.
Valmieras teātrī, izrādās, ir vairāki aktieri — suņu īpašnieki. MĀRTIŅŠ MEIERS ir viens no viņiem, pie tam iegādājies Latvijā ne tik bieži sastopamas šķirnes suņu meiteni — faraonu suni ar visu skaisto, vienlaikus neparasto vārdu — Nefertiti.
Līdz 2016. gada 1. jūlijam visiem suņiem jābūt mikročipētiem un reģistrētiem Lauksaimniecības datu centra datubāzē, liecina Ministru kabineta noteikumi.
Ja Latvijā Saeimas deputāti diskutē par produktīvo mājdzīvnieku slaukšanas īpatnībām, tad nevajag brīnīties par to, ka Briselē Eiropas paši viedākie prāti patlaban aizņemti ar... dīzeļdzinēju izmešiem.
Tā kā satiksme Latvijā ar katru gadu kļūst gan intensīvāka, gan arī agresīvāka no tās dalībnieku puses, būtiski ir justies droši savā automašīnā. Ja nu patiešām — tfu, tfu, tfu — kas nelāgs atgadās, lai tad nu mums apkārt esošā motorizētā čaula būtu pēc iespējas izturīgāka pret skarbu iedarbību no ārpuses...