Vēstules no pierobežas
Pēc vairāku satikto cilvēku norādēm par pirmspēdējo māju pirms robežas Sniegu ģimenes mājās Jaunotēs ierodamies pēc pusdienlaika. No lieveņa var redzēt Igaunijas robežstabiņu. Tobrīd pagalmā satiktā Una SNIEGA, viņas dēls Matīss un Matīsa meitiņa mūs laipni uzņem un pacienā ar kafiju skaistajā nojumē ar skatu uz pļavām un pār tām tuvojošos negaisu, kas mūs pasaudzē un piemeklē tikai vakarā.
Vēstules no pierobežas
Dodoties pa ceļu, kas ved uz Teringi purva taku, ko sarunās Latvijas pusē pieminēja Liene Zemzare un Laila Lūse, pat neiedomājamies, ka nejauši satiksim Alli LĀNDI – cilvēku, bez kura nav iedomājama Lilli kultūras dzīve pēc neatkarības atjaunošanas, tostarp Baltijas ceļa ikgadējo pasākumu rīkošana no Igaunijas puses. Viņa arī ļoti ieguldījusies, lai saglabātu un popularizētu vietējo Mulgi dialektu – sarakstījusi vairākas grāmatas un rīkojusi valodas vasaras nometnes savā lauku sētā «Ūe-Sūga», kurā nupat esam iebraukuši.
Vēstules no pierobežas
Izstāde par pierobežas cilvēkiem un kaimiņu būšanu Baltijas ceļa kontekstā nebūtu iedomājama bez MARUTAS KRASTIŅAS, Ķoņu tautas nama un bibliotēkas vadītājas, kultūras dzīves organizētājas. Viņas vārds un paveiktais ieskanas teju visās pārējās pierobežas ekspedīcijas sarunās, un ne velti, jo tieši Maruta cauri dažādiem laikiem ir iznesusi ideju par Baltijas ceļa gadadienām veltītiem sarīkojumiem un pārrobežu draudzības saišu stiprināšanu. Lai gan Marutu, tāpat kā visus pārējos, par savu ierašanos neesam informējuši, pēc īsas telefonsarunas viņa mūs jau gaida Unguriņu robežpunktā, lai gan viņas mājas «Apškalni» ir deviņus kilometrus nostāk. Sarunas gaitā staigājam pa robežpunktu, un tā arī mūsu sarunas tēmas ieveļas te vienā, te otrā robežas pusē.
Vēstules no pierobežas
Pie HILLES MUSKAS mūs mudina doties pirmā satiktā igauniete Marge, tāpēc sekojam viņas norādēm – dzeltena māja «Luha» labajā pusē pirms Lilli ciema.
Arī tas, ko sauc par skaistu un labu, ir tāds tikai tad, kad iztur pētīšanu, – jau pirms simt gadiem rakstīja kāds gudrs latvietis, dzejnieks, kurš tāpat kā vēlāk Imants Ziedonis aizrāvās ar pētniecību, vēsturi.
Vakar Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāta izstāde «Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema». Izstādes veidotāji aicina apmeklētājus iedziļināties un pievērsties ļoti nozīmīgam vizuālās kultūras virzienam – portretu veidošanas tradīcijām un praksēm pagātnē un mūsdienās.
Par šo novadnieku savulaik kādā intervijā toreizējā Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane teikusi: "Vienkāršs, visnotaļ atsaucīgs un dāsns cilvēks. Viņš savus darbus daudz ir dāvinājis. No matu galiņiem līdz kāju pirkstiem – īsts strencēnietis, un tas jūtams itin visur."
Naukšēnu vidusskolai šogad 85 gadu jubileja. Kāda ir šīs skolas vēsture, pamatakmens ielikšana?
Nu jau pagājusi nedaudz vairāk kā nedēļa pēc Dziesmu svētkiem.
Marts Latvijas vēsturē ir īpašs mēnesis. Joprojām dažādi vērtēts ir 16. marts un latviešu leģions.
Pilsētas svētku laikā Valmieras muzejā durvis vaļā vērtas ekspozīcijai «Mājā un sētā». Jaunā ekspozīcija veidota, lai veicinātu sabiedrības vēlmi pētīt un izzināt mūsu vēsturi, interesēties par kultūrvēsturiskajām vērtībām.
Fotogrāfijas
Kā jau iepriekš minēju, Alberta Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijā par viņa paša uzņemtām fotogrāfijām var uzskatīt tikai tos attēlus, kas datējami ar 1920. gadiem un vēlāk. Attēlos redzam gan dažus portretus, gan krietni vairāk grupu fotogrāfijas, kurās diklēnieši uzņemti dažādu svarīgu dzīves notikumu brīžos – iesvētībās, kāzās, bērēs...
Deviņpadsmitā gadsimta vidū Latvijā ienākusī fotogrāfija divdesmitā gadsimta sākumā strauji izplatījās Latvijas pilsētās un miestos.