Vēstījums no Santas un Saulītes
Mums ir silti, silti!
Pirms turpat diviem gadiem mana Saulīte gulēja laukā nosalusi, izvārgusi, nobadināta un sakropļota. Bet sunīte nepadevās, viņa ne mirkli nepārtrauca cīnīties, censties izdzīvot, jo bija atlikuši vairs pāris soļi līdz tam, lai viņu izglābtu, lai viņa saņemtu visu, kas viņai bija iepriekš liegts. Notika brīnums, viņu izmisušu, lūdzošu pamanīja, un viņa nonāca līdz patversmei, kur tālāk Simona cīnījās, lai sunīte izdzīvotu. Simonas ģimenei toreiz pat izpalika Jaungada svinēšana. Un cilvēki arī nepalika vienaldzīgi — zvanīja un ziedoja sunītes operācijai un atlabšanai naudiņu. Tā — visu kopīgiem spēkiem un lūgšanām — Saulīte izcīnīja iespēju dzīvot! Atceroties, kas bija ilgstoši jāizcieš manai sunītei, arī šodien man sariešas asaras acīs.
Viņa mani gaidīja piecus mēnešus, jo dzīvnieku patversmei un Simonai, kas viņu izglāba, tik ilgi nebija izdevies Saulītei atrast saimniekus.
Es ar savu Saulīti pie sirds... Mēs mīļojamies... Vēl un vēl... un vēl... Mitrs purniņš glaužas pie mana vaiga, nober mani ar bučām, un priecīgi sitas manas sunītes sirds. Saulīte seko katram manam solim. Viņai vienmēr izteikti izpaužas vēlme būt man līdzās, vienmēr tuvu, tuvu blakus.
SAULĪTE UN SANTA. Tuvu, tuvu, vēl tuvāk... No ģimenes foto arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv