Hobijs, kas vienlaikus ir arī sirdsdarbs
Par URZULU KRONBERGU «Liesmā» rakstījām pirms gada, kad viņa, bijusī rūjieniete, dzimtajā pusē tikko atgriezās no Liepājas. Biju dzirdējusi, ka jaunā sieviete, kuras visa dzīve jau no paša tās sākuma saistīta ar zirgiem, nolēmusi rūpēties arī par vecajiem, darbam nederīgajiem zirgiem, tāpēc atkal devos pie Urzulas, lai aprunātos par šo viņas iecerēto humāno misiju.
Pelnījuši cienīgas vecumdienas
«Doma par zirgu pansiju man radās laikā, kad mācījos reitterapiju Lietuvā. Tur bija stallis, kas sastāvēja no piecām ēkām, un piektajā stāvēja tikai darbam nederīgie zirgi. Šie dzīvnieki tika turēti diezgan nežēlīgos apstākļos — 120 zirgi bija cits pie cita piesieti, priekšā tikai šķipsniņa siena. Pārējās ēkās 4x4 metrus lielajos boksos stāvēja sporta zirgi, kuriem barības netrūka. Man ļoti nepatika šāda attieksme, ka tas, kas nenes nekādu labumu, vairs nav vajadzīgs. Vēlējos vecajiem zirgiem sniegt cilvēciskāku attieksmi. Latvijā vecu zirgu pansijas vēl nav iegājušās, jo par zirga uzturēšanu vecumdienās ir jāmaksā, izdevīgāk nodot gaļas kombinātā. Vācijā gan pansijas ir ļoti populāras, un man ir doma klientus meklēt tur. Man stallī vietas pietiek, katram varu piedāvāt 4x3 metru boksu, atbilstošu ēdienu un aprūpi par konkurētspējīgāku cenu,» pastāstīja Urzula.
Pagaidām pansijā Eriņos uzturējies tikai viens 27 gadus vecs zirgs ar veselības problēmām. Lai arī sapratis, kāpēc aizvests no mājām, šos trīs mēnešus pārējo zirgu sabiedrībā bijis laimīgs, pat sadraudzējies ar Urzulas alfa ķēvīti un nelielā bara vadoni Braizu.
AR ZIRGIEM SAPROTAS. Urzula Kronberga ar vienu no viņiem — Zibestu — Eriņu ganībās. Jāņa Līgata foto