PROJEKTS

Skaņkalnes zemnieku saimniecība «Ķeiķi» ir plašāk pazīstama kā Jēru klubs. Tajā saimnieko Ilze un Valters Mitāni. Un šopavasar Jēru klubā ir jaunumi – tiek veidots Zelta ganāmpulks, kā to sauc paši saimnieki. Ko tas nozīmē?

Jau piecpadsmit gadus grieķis KOSTA HASANI dzīvo Valmierā un Latviju sauc par savām mājām.

Valmiermuižas Vanagos, kur savulaik bija būvfirmas SCO Centrs ražošanas bāzes teritorija, nu jau otro gadu desmitu ar guļbūves pirtiņu ražošanu savā uzņēmumā Filwud uzsācis uzņēmējs IĻJA STAROSTINS. Uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš joprojām teju katru darba dienu kursē maršrutā Berģi – Valmiera – Berģi, jo ir rīdzinieks, kas par sava biznesa vietu izvēlējies Valmiermuižu un joprojām šo soli nenožēlo un savos tikai 36 gados kaļ tepat Vanagos arī ambiciozus nākotnes plānus.

Tagad, kad siltais laiks ļāvis noticēt pavasarim un gara acīm jau redzam vasaru, cilvēkos aug nemiers – mostas gan zemnieka gars, gan vilinājums doties apskatīt, cik daudz skaista un vēl neizzināta ir mūsu Latvijā un ko dara tāli un tuvi kaimiņi. Piemēram, Valkas novadā. Ko vienas vai pat vairāku dienu ceļojumā noteikti apskatīt, iesaka Valkas Tūrisma informācijas birojs – pašu labāko, kas ir izzinoši, garšīgi, neparasti un tā, kā tikai Valkas novadā.

Trimdas latviešu organizācijai «Daugavas Vanagi» šogad apritēs 80 gadi. Vairāk nekā 30 no tiem par materiālo un garīgo atbalstu tautiešiem Latvijā gādājusi valmieriete KLĀRA MĒTRA. Viņa bijusi «Daugavas Vanagi Latvijā» Valmieras nodaļas vadītāja, Latvijas Vanadžu un no 2018. līdz 2021. gadam pat visas pasaules Vanadžu nozares priekšniece. Apbalvota ar «Daugavas Vanagu» augstāko apbalvojumu – krūšu nozīmi zeltā.

Soļotāji, «Atspulga» ļaudis un cieminieki ir dažādi savā varēšanā, izpausmēs, bet ir pāris lietas, kas viņus spēcīgi vieno – viņi dara un rada, un konkrētā apjomā arī ražo. Viņi dzīvo un strādā Valmieras novadā, un darītāji ir cilvēki ar invaliditāti, pieaugušie ar garīga rakstura traucējumiem.

Manuprāt, patriotisms ir ļoti plašs jēdziens, kurā mūsu tradicionālās šaurās Latvijas karoga krāsu lentītes pie apģērba Patriotu nedēļas laikā ir tikai viens neliels sīkumiņš, iespējams, dažreiz pat tikai bezpersoniska nodeva attiecīgajam laika sprīdim.

Govju veselību, slaukšanu, piena daudzumu un kvalitāti moderno fermu datoros uzrauga pārraudzības programmas, graudaugu precīzo sēju sējmašīnās vada info no satelīta. Tikai daži piemēri, kā laukos talkā nākušas jaunās tehnoloģijas. Lai tiktu laikam līdzi, vairāk nekā 30 gadus 26 birojos Latvijā lauksaimniekus izglīto un konsultē LLKC speciālisti. Kā tas izdodas un kas aktuāls atbalsta programmās, par to sarunā ar LLKC Valmieras un Valkas biroju vadītāju DAIGU SILIŅU.

Valmieras tehnikums ir viena no modernākajām profesionālās izglītības iestādēm Vidzemē, kurā iespējams apgūt tādas mācību programmas kā pārtikas produktu ražošanas tehniķis, programmvadības metālapstrādes darbgaldu (CNC) iestatītājs, loģistikas darbinieks, mehatronisko sistēmu tehniķis, pavārs, uzskaites grāmatvedis, atjaunojamās enerģētikas tehniķis, programmēšanas tehniķis un mašīnbūves tehniķis. Šīs specializētās mācību programmas prasa gan īpašu apmācību, gan pieredzējušu skolotāju klātbūtni – speciālistus, kuri darbojas attiecīgajās nozarēs. Par tehnoloģiju un izglītības attīstību intervijā runājām ar Valmieras tehnikuma direktori VINETU MELNGĀRŠU un direktores vietnieci stratēģiskās plānošanas un izglītības attīstības jomā LINDU RIBU.

Valmieriete, jūras koku rotu meistare GITA ŠICE dzimusi Limbažos. Vai šis agrā bērnībā piedzīvotais jūras tuvums tik dziļi iesēdies zemapziņā, ka arvien aicina atgriezties? Un Gita atklāj, ka brīvajā laikā viena no mīļākajām pastaigu vietām viņai joprojām ir jūras krasts, kas sniedz gan atpūtu pie dabas, gan iespēju iegūt materiālus rotu un dažādu sadzīves priekšmetu darināšanai no jūras koka.

Redzot to, par kādu mūsdienīgu universāla pielietojuma sporta kompleksu kļuvis nu jau trešajā variantā tapušais viņa vārdā nosauktais Valmieras stadions, mūsu novadnieks Jānis Daliņš patiešām būtu patīkami pārsteigts.

Idejai 25

Labo stāstu par laukiem ir gana daudz, jo mums Latvijā visur bija un ir uzņēmīgi ļaudis. Tomēr šis stāsts ir neparasts ar to, ka viens pats ietver sevī daudzus labus stāstus un piemērus, kā laukos, kas ir ģeogrāfiski attāli no lielām maģistrālēm un centriem, aktīvi un sirdī gaiši cilvēki ir spējuši paveikt apbrīnojami daudz labu darbu savam pagastam, novadam un pat nākamajām paaudzēm.

Vidzemes slimnīcā plaši tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas diagnostikā un pacientu ārstēšanā. Katru gadu reģionālā ārstniecības iestāde iegādājas vajadzīgo, lai pacienti saņemtu augstvērtīgāko ārstēšanu un aprūpi.

Par moderno tehnoloģiju pieejamību ambulatorajā un stacionāra nodaļās saruna ar Vidzemes slimnīcas Medicīnisko tehnoloģiju daļas vadītāju SANTU UPENIECI.

ORENTA ŠAŠKOVA vārdu pamanīju mūsu pašu laikrakstā «Liesma», kur kādā no informācijām bija par šo aktīvo jaunieti nedaudz pastāstīts. Tikšanās un saruna ar Orentu izvērtās tiešām pārsteidzoša un iedvesmojoša.

Daži fakti par Orentu. Pašlaik puisis oficiāli ir Valmieras SOS ciemata iedzīvotājs. Tālmācībā apgūst sociālās zinātnes, jo sociālajā darbā saskata perspektīvu, un jau tagad, skolnieks būdams, aktīvi šajā jomā darbojas, tostarp tiekoties un palīdzot saviem tautiešiem romiem. Iesaistījies brīvprātīgajā darbā Radošajā apvienībā jauniešiem «Trepes», arī ANO vēstnieku programmā.

Ir cilvēki – ne tikai Latvijas, bet arī sava novada un pilsētas patrioti. Domāju, mazsalacieši man piekritīs – OJĀRS BEĶERIS tāds ir. Viņš ir ne tikai Mazsalacas 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības vadītājs, bet arī kādreizējais Mazsalacas domes priekšsēdētājs. Par patriotismu un arī par viņu pašu runājam ar Ojāru.

Laikā, kad līdzekļu taupības nolūkā reģionos daudz kas tiek reorganizēts vai pat likvidēts, pagaidām tā klusi, bet jau izskanējusi ideja izvērtēt arī nepieciešamību pēc memoriālajiem muzejiem.

Zemessardzes mērķis, kā zināms, ir iesaistīt un sagatavot Latvijas Republikas pilsoņus un pilsones dienestam Zemessardzē, lai nodrošinātu valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzību.

Netālu no Rūjienas, kur pēdējā leduslaikmeta ledāji sakrokojuši zemi klaipos, lielākā Austrumeiropas drumlina pakājē ir idilliska dzīvošana. Ja cilvēks pats papūlas nodrošināt sev sadzīvisku komfortu, viss pārējais, kas piederas idillei, tur ir bonusā.

Šo strādīgo lauku saimnieci pazīstu jau kādus gadus septiņus.

Trikātieši par sevi saka, ka viņi ir lepna tauta. Lepni tāpēc, ka pie viņiem meklē Beverīnu, pie viņiem vai ap viņiem vienmēr bijušas auglīgas zemes, spēcīgas lauku saimniecības, un izrādās, ka arī dievnams viņiem tāds, kas savas durvis nav ļāvis slēgt ciet, spītējot laikiem, tikumiem, pat padomijas liekulībai, Dievu noliedzot.