Vairākus gadus «Sirdsāķīšu» lappusei intervējot dzīvnieku saimniekus, esmu nonākusi pie pārliecības, ka mīlestība pret mūsu četrkājainajiem līdzpilsoņiem, tāpat kā tikumi un varbūt arī netikumi mantoti no bērnības.
Bija liels prieks iepazīties ar jauko ALKSARU ģimenīti. Brigita, Juris un Leo, ciemojoties Liesmas redakcijā, izstaroja tik nepārprotamu mieru un mīlestību, ka šīs sajūtas nepameta vēl ilgi pēc tikšanās.
«Kavaliera karaļa Čārlza spanielus neizvēlējos netīšām. Šīs šķirnes sunīši bija draudzenes meitai, man tie iepatikās, tāpēc sāku par viņiem interesēties.
«Dzīvojam privātmājā Brenguļos, un mūsu orientālais kaķītis Semirs, pēc dabas mednieks, brīvi staigā apkārtnē un nes mājās dāvanas – peles, putniņus, pagalmā zalktīšus, meitai apēdis dažus kāmīšus, kad bija jauns, pat līda kokā putnu būros – ar savām garajām kājām var augstu uzlēkt.
Kaķis ir mājas mīlulis – individuālists –, kas ne vienmēr ir atsaucīgs glāstiem un dažreiz pat izrāda agresīvu nepatiku. Tomēr pastiprināta reakcija uz pieskārieniem var liecināt arī par kaķu hiperestēzijas sindromu.
Rudens Latvijā ir īpašs – koki ietērpjas zeltainās krāsās, gaisā jūtams patīkams svaigums, un dabā uzturēties ir patīkami.
Valmieriešu ULDA un ANITAS IEVIŅU ģimenē ar saimniekiem sadzīvo divi suņi – Aļaskas malamuta jauktenīte (pēc rakstura un izskata liekoties, ka sunītē ir arī kaut kas no kollija) un suņupuika – īsts Aļaskas malamuts. Taču, izrādās, katram no viņiem ir savs saimnieks.
Šoreiz «Sirdsāķīši» ir ciemos pie ILZES, AIVARA un KARLO ĶIRĶEĻIEM viņu skaistajā mājā Valmiermuižā. Laikam gan jāpiebilst, ka Karlo Ķirķelis ir amerikāņu akitas šķirnes suns un īstens ģimenes loceklis, kā tam arī jābūt pie cilvēkiem...
VOLFGANGA VINTERA audzēkņi viņu sauc par Volfu vai Volfiņu. Kādreizējais valmierietis lielāko daļu mūža palicis uzticīgs Austrumu cīņu mākslām un jau daudzus gadus tieši caur cīņu kā lieliem, tā maziem māca līdzsvaru starp iekšējo agresiju un apzināto harmoniju.
«Mums gandrīz piecus gadus bija faraonu šķirnes sunīte Nefertiti jeb Titī.
Suņi ir sociāli dzīvnieki, un viņu uzvedībā bieži redzama vēlme izprast savu vietu ģimenē jeb «barā».
Par saviem – bijušajiem un esošajiem – četrkājainajiem ģimenes locekļiem kafejnīcas «Tobiass» īpašnieks IVARS UPENIEKS stāsta ar lielu, neviltotu mīlestību.
Pie DAIGAS LĀCES Valmierā dzīvo divi ievērības cienīgi Norvēģijas meža kaķi. Kaķene Fabianna Foxy Westnord*LV, kura nākusi no audzētavas Latvijā, ģimenē ienāca pirmā.
«No bērnības man bijuši daudzi dzīvnieki, esmu dzīvnieku mīlētāja, – ja mājās varētu ielaist žirafi, arī to būtu paņēmusi.
Katrs cilvēks ir īpašs, ar savu izskatu, raksturu un īpašībām. To pašu var teikt arī par dzīvniekiem.
Valmierā biju ievērojusi jaunu vīrieti ar suņiem (reiz ar vienu, nākamreiz ar citu), kuri, soli solī ejot līdzās saimniekam, uzmanīgi reaģēja uz katru viņa kustību.
2025. gada janvārī jau astoto gadu pēc kārtas ikviens var pieteikties dabai draudzīgas ēšanas izaicinājumam «Neapēd zemeslodi!», pavisam atsakoties vai ierobežojot dzīvnieku valsts produktu patēriņu un tā vietā priekšroku dodot augu valsts ēdieniem.
Ziņu par sunītes Fifas pazušanu un laimīgu atgriešanos pirms kāda laika pamanīju feisbukā. Kāds bijis viņas ceļš uz mājām? Stāsta Fifas saimniece no Dikļiem OLGA ZORĢE:
«Šo vārdu sunītim devis audzētājs. Jā, arī mēs ar vīru domājām, ka šāds vārds vairāk piestāv kaķim, tomēr to nenomainījām.
«Es neesmu ticīgais, bet esmu sapratis, ka mūs kāds vada no augšas, ir mūsu dzīves tūrisma aģents šajā saulē un ir noteicis mūsu ceļu ar grūtībām, laimi un arī tā skaistumu. Katram no mums piedzimstot tiek doti divi spārni – māte un tēvs. Kamēr viņi ir, mēs lidojam. Ir ļoti grūti lidot ar vienu spārnu, vēl jo vairāk – iet kājām...