Valmierietis

Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.

Līdz šī gada beigām uzņēmumam Limbažu ceļi jāīsteno šis ambiciozais projekts – jāuzbūvē Valmierā  Dienvidu industriālo maģistrāle. 

«Dakter, labdien!»,  nekā citādi  nevar uzrunāt cilvēku, kurš mediķa profesijas virzienā raudzījies kopš piedzimšanas, bet teju pusgadsimtu ar veselības aprūpi ir tik cieši saistīts, kā vīteņaugi mēdz apvīties ap stingrāku stumbru, un vairs nav skaidrs, kurš kuru tur nelaiž vaļā.

Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību. 

Pēc kāda laika mēs pārcēlāmies uz skolas kreiso spārnu. Otrajā stāvā no mūsu dzīvojamās istabas logiem varēja redzēt vairāk — egļu rindu,  kaimiņmājas dārzu, virvju vijēja darbības ar garām šņorēm, kuras kaut kādā veidā pārvērtās par resnām virvēm.

Trešās atmodas laikā, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā jauns vēsturnieks, kurš ieinteresēts Valmieras noklusētās vēstures izpētē un popularizēšanā, tiku uzaicināts izteikt viedokli par tolaik daudzu prātus nodarbinošo domu — kā atbrīvoties no padomju okupācijas laika varas uzspiestajiem ielu nosaukumiem. 

Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā 1964. gada maijā negaidīti notika direktoru maiņa. Georgu Lakuču pārcēla citā amatā citā uzņēmumā. Viņa vietā strādāt ieradās rīdzinieks Imants Lakšēvics, tekstilnieks no «Parīzes Komūnas», gadus 35 vecs.

Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.

Četras paaudzes

Šajā nelielajā mājiņā tagadējā Rubenes ielā augušas nu jau četras paaudzes, precīzāk, ceturtā pašlaik lielākoties gan kā mīļi gaidīti ciemiņi. Andra Kreitāla vectēvs savā laikā, 30. gadu beigās, namu ģimenei cēlis, arī par pēctečiem domājot, viņa iegādātais zemes gabals bijis krietni liels, un Andris vēl piedzīvojis, kā te viņa bērnībā pirms daudziem gadiem vēl kulta labība, ko no plašas apkaimes veduši ar zirgiem.

Rosīgais nemiera gars Kārlis Balt­gailis vienkāršotās formās un dekoratīvā krāsziedā gleznās radījis simbolisku pārlaicības auru ar mītiski cēlu pieskaņu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku varonības stāstam, kura daļa bija arī pats — kā jātnieks ziņnesis. 

Tur, kur staltās sila priedes – saulē zaigojoša bērnība,

Skan manī atkal ziedu zvani, pieskandina čiekuri.

Saucu agrā rīta stundā: vai tu nāksi kādreiz atpakaļ,

Saules staros šūpodama brūnās smilgu galotnes?

Čukstu klusā novakarē: ja tev kādreiz vienai skumji kļūs

Tad, kad mani(s) neredzēsi, – pieskandini čiekurus.

Šogad 15. aprīlī 85 gadi apritētu māksliniekam un asredzīgam Valmieras kultūras dzīves dalībniekam – Jurim Orem.

Teju trīs gadus (līgums ar SIA R.K.C.F.Renesanse tika noslēgts 2020. gada 18. jūnijā) turpinās darbi pašā Valmieras centrā aiz pašvaldības domes ēkas virzienā uz Valmieras muzeju.

ALVIS SOKOLOVS ir Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes dekāns, kas brīvajos brīžos mīl ceļot, lai gan atzīst, ka brīvā laika, lai to darītu, nav daudz. 

MAN ŠOGAD IR SAVA KLASĪTE, priecīgi saka skolotāja Ance. Pat Valmieras Viestura vidusskolā, kas pirmā un vienīgā darba vieta bijusi daudziem pedagogiem, šis nav gluži ierasts gadījums: māte Signe Niedrīte pašlaik audzina 1. c, meita Ance Niedrīte — 1.b klasi. Par savējiem Ance mīļi teic: man ir divdesmit septiņi pirmklasnieki, ļoti forši bērni.

Jānis Endzelīns — profesors, zinātnieks, valodnieks, mūsu valodas kārtotājs, pētnieks, mūsu valodas domātājs, kas vienmēr centies atklāt un saprast katra vārda nozīmi. Pēc dažām dienām, 22. februārī,  būs izcilā  valodnieka 150. dzimšanas diena, kas iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā.

Man bērnībā un jaunībā bijušas daudzas tantes — vecmāmiņas, valmierietes Olgas Laicenas, dzimušas Skujas, draudzenes un labas paziņas. Bet vissenākā no viņām bija Ernestīnes tante — Ernestīne Kārkliņa, pirmajā laulībā Liepiņa. Es ar viņu iepazinos, kad viņa jau bija rakstnieka Jāņa Niedres sieva.

Kā ēd, tā strādā, mēdza atgādināt mūspuses gudrais lauksaimnieks Ansis Liezers. Šeit — kādreizējās stikla šķiedras rūpnīcas lielākā ceha vadītājas Astrīdas Aizsilnieces skats pēc vēsturnieka Dāvja Pumpuriņa mudinājuma (janvāra «Valmierietī») atcerēties arī šādas mūsu nesenās vēstures nianses.

Dzimis februārī

Starp Latvijas vēsturē izcilākajām personībām noteikti ierindojams arī mūsdienu latviešu literārās valodas izveidotājs Jānis Endzelīns (1873 – 1961). Valodnieks dzimis 1873. gada 22. februārī Valmieras apriņķa Kauguru pagastā kā Mičkēna saimnieka Mārča (1819 – 1901) un saimnieces Kristīnes (dzimušas Grasman, 1842 – 1917) otrā atvase: pirms viņa tēva otrajā laulībā jau bija piedzimis vecākais brālis Hermanis (Enzeliņš, 1867 – 1953). 

Šis gads Valmierai ritēs jubilejas zīmē: vispārpieņemtais pilsētas dibināšanas skaitlis ir 1283., tātad — apaļi 740. Par to runājam ar mūsu muzeja direktori IVETU BLŪMU.