Viņiem bija jāsatiekas
Melnajā grāmatā, kā valmierietis Modris Madžiņš dēvē iespaidīgā apjoma krājumu «Aizvestie», var lasīt, ka no Smaudžu mājām Madonas apriņķī 1949. gada martā izsūtīti četri Madžiņi, to vidū arī viņa vecmāmiņa Ilze, kurai tobrīd bija 87 gadi, Modrim — divi.
Restorāns «Gauja» vairākas desmitgades bija vieta, kur ikdiena satikās ar svētkiem. Dienas vidū tur varēja pusdienot, savukārt vakarpusē – dzīvās mūzikas pavadībā – vakariņot. «Gaujā» rīkoja banketus darba kolektīvu ballēm, kāzām, bērēm un jubilejām.
Kopš Valmieras lielpilsēta, kas faktiski dažādās kategorijās skaitās arī visa Vidzemes reģiona galvenā pilsēta, iekļāvusies Latvijā otrajā lielākajā novadā, visādu apkārt notiekošo nebūšanu apskatniekam Miķelim pienākuši grūti laiki.
Janvāris ar Daugavas aizdambēšanos un plūdiem pie Jēkabpils atgādina arī par Gaujas regulāro pārplūšanu, mēģinājumiem un iecerēm upes savaldīšanā.
Decembris MĀRIM ROZENFELDAM ir tik saspringts laiks, ka starp 15 koncertiem, pedagoga darbu un vispārēju aizņemtību atrast mierīgu brīdi sarunai nebija vienkārši.
VARBŪT kāds Vecpuišu parkam jau gatavo tādu pašu likteni kā vēsturiskajai Stārķu ligzdai Gaujas krastā?
Sabiedriskā ēka Valmierā, Georga Apiņa ielā 12 laiku lokos piedzīvojusi itin raibu aizpildījumu. Te pirmajā stāvā bijuši dažādi veikali, sākot ar pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem – tas gan dažādos laikos — un beidzot ar santehniku un pat automobiļiem!
CĒLA PAMAZĀM
Valmiera. Brīvības iela Nr. 2. Burkānciems. Eleganta divstāvu ēka, kuru daudzi no mums ikdienā sauc par Putniņmāju — pēc kādreizējo īpašnieku Putniņu uzvārda.
Ceturtajā kopīgajā Daugavpils mākslinieku izstādē kultūras nedēļas laikā 1939. gada sākumā eksponēti astoņi Ludviga Knospiņa darbi: eļļas gleznas «Birztala» un «Vakars», akvareļi «Rudzu kūlēji», «Pļavā», «Ainava», «Rudens», «Pirtiņa», «Lauku ceļš».
Vienam no Latvijas parlamentā šoruden ievēlētajiem vīriem mūspusē ir draiska iesauka: Ugunsjanka.
Pēc atgriešanās Ludvigs Knospiņš virsleitnanta pakāpē bija Rīgas kājnieku pulka trešās rotas vada komandieris un piedalījās kaujās ar Bermonta armiju. Par to 1923. gadā apbalvots ar Latvijas Brīvības kara piemiņas zīmi.
Kamēr Valmieras Drāmas teātra galvenā ēka joprojām pusjauktā, taču šobrīd – ar vietējās būvfirmas Aimasa pūlēm – jau krietni cerīgākā kondīcijā, tikmēr Valmieras centrā Rīgas ielā 25, kur vēl pirms pāris gadiem jaudīgi gāzes apkures katli nodrošināja lauvas tiesu no Gaujas labā krasta centralizētās apkures vajadzībām, top alternatīva Valmieras teātra mājvieta, kuru dēvē arī par topošo laikmetīgās mākslas telpu ar zīmīgu nosaukumu Kurtuve.
Tirgošanās ir pastāvējusi jau sen. Kad notikusi pirmā preču apmaiņa, nav zināms. Varam ar to tikai spekulēt. Tomēr, kā pakāpeniski veidojies tirgus, varam izsekot līdzi, ieskatoties Valmieras tirgus vēsturē.
«Es nevaru sevi iedomāties bez šīs skolas. Droši vien, ka vajadzīgs laiks,» ir vaļsirdīga Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktore Agita Zariņa- Stūre. Viņa pati šeit ieguvusi vidusskolas izglītību, tad atgriezusies, lai strādātu par skolotāju, un aizskrējuši arī 16 gadi direktores amatā.
Latvijas Republikas pirmās neatkarības laikā zināmu popularitāti bija ieguvis mākslinieks Ludvigs Knospiņš, kura naivi romantisko un apbrīnojami skaisto gleznu izteiksmība balstīta statiskās tradicionāla reālisma formās. Liela daļa Ludviga Knospiņa dzīves un mākslas perioda aizritēja Daugavpilī, bet paveikto nozīmīgu dara arī ar Valmieru un tās apkārtni saistītie dzīves un mākslas notikumi. Iztiekot bez plašākiem skaidrojumiem, viņš dažādos laikos vienmēr minēts kā viens no Teodora Ūdera skolniekiem.
No apbrīnojama smalkuma rudens rasas pilnā purva zirneklīša tīklā līdz jūras skarbajam tuvumam, no ēteriskas mūziķes līdz šķelmīgam makšķerniekam... Kultūras centrā foto kopas «Valmieras atspulgs» darbu izstādē «Mēs šeit dzīvojam» greznojas šīgada raža, un kopas vadītājs Aleksejs Koziņecs labprāt stāsta par savējiem. Deviņpadsmit autori un autores, profesijas visdažādākās, atšķirīgs vecums, bet Valmiera mīļa visiem, kaut gan fotogrāfi, kas šajā brālībā atraduši domubiedrus, dzīvo arī Mazsalacā, Rubenē, Rūjienā, Naukšēnos un citviet Vidzemē.
2022. gadā luterāņi mūsu valstī atzīmēja vairākas nozīmīgas jubilejas: 500 gadus, kopš luteriskā Reformācija sāka nostiprināties tagadējā Latvijas teritorijā, kā arī apritēja 100 gadu Latvijas evanģēliski luteriskajai Baznīcai (LELB).
Nu jau vairs nav jābrīnās, kāds sakars izcilajam latviešu gleznotājam Niklāvam Strunkem ar mūsu Vaidavu.
Šajās jaunajās, trauslajās sievietēs ir kāds noslēpums, — apmēram tā varētu nodomāt ne viens vien valmierietis, pamanot abas dāmas. Rakstnieces, dvīņumāsas MADARA un AGNESE RUTKĒVIČAS mūsu pilsētā nedzīvo ilgi, tikai gadus astoņus, bet no sirds to iemīlējušas. Visvairāk, protams, Valmieras teātri, precīzāk, cilvēkus tai ēkā, kas tagad guļ drupās un gaida atdzimšanu. Jo viņas te jūtas piederīgas.
Septembris nāca ne tikai ar pirmajām salnām, bet arī ar brīnumjauku pārsteigumu. Mēs, AS VALMIERAS STIKLA ŠĶIEDRA veterāni, saņēmām ielūgumus tikties uzņēmumā. Tas radīja satraukumu un pārdomas. Ikdienā, protams, tiekamies ar uzņēmuma cilvēkiem — tur strādā mūsu paziņas, kaimiņi, arī jaunā paaudze. Taču redzēt visu savām acīm, dzirdēt par paveikto un nākotnes iecerēm — tas ir kas cits.