Valmierietis

Kā jūs iepazīstinātu ar sevi?

Es dienu Nacionālo Bruņoto Spēku sauszemes brigādē Ādažos un esmu brīvprātīgā valdes locekle Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā, divus gadus tajā biju valdes priekšsēdētāja.

Faktiski jau Vidzemes industriālajā galvaspilsētā, kur uz izķeršanu katrs iegādājamais vai īrei paredzētais miteklis, vairs tikai daži tukši un vēl nopērkami dzīvokļi palikuši jaunajā namā Ķieģeļu ielā 17.

18. gadsimta sākumā pastāvēja prakse aicināt ārzemniekus apmesties uz dzīvi Krievijā, kas pēc Pētera I (Peter I, 1672 – 1725) uzskatiem, veicinātu apgaismības ideju izplatīšanos un tuvināšanos rietumiem. Iedzīvotāju piesaiste bija abpusēji izdevīga gan jaunajiem Krievijas pavalstniekiem, gan pašai monarhijai, jo iedzīvotāji ieguva straujākas karjeras attīstības iespējas, bet Krievijas valdnieki — tuvināšanos rietumu kultūrai.

Tagad, kad mums Valmierā ir Pāvila Rozīša iela un saglabāts Linarda Laicena vārds jaunās Dienvidu maģistrāles posmam, atsauksim vēlreiz atmiņā šo stāstu par viņu, vienu no VALMIERAS PUIKĀM. Olgas Laicenas vēstījumu «Valmierietim» sarūpēja viņas mazmeita Anna Laicena, ilggadēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbiniece. Te — ar viņas piezīmēm par savu vecmāmiņu, Linarda Laicena dzīvesbiedri. 

Fragmenti no JAUTRĪTES PUTNIŅAS memuāriem «Saules mūzika»

Domāju, ka valmierieši ar cilvēku-orķestri MĀRTIŅU ROZIŅU nav jāiepazīstina. Viņš Jaunatnes centrā «Vinda» bērniem un jauniešiem vada muzikālos pulciņus, arī vokālos ansambļus Matīšos un Plāņos, rūpējas par muzikālo pavadījumu dažādos pasākumos un dzīves notikumos.

Izskanējušas, izsmaržojušas profesionālās izglītības vēsturei veltītās svinības Valmieras tehnikumā. 

Šoreiz – daži spilgti atmiņu graudi kopā ar šodienas un rītdienas Valmieras un visa Valmieras novada vērtējumu, ko sanāca dzirdēt 4. jūnijā, kad viesnīcā Wolmar bija kopā pulcējusies kādreiz ļoti ietekmīga organizācija – Valmieras rajona direktoru padome.

Maija Valmierietī varējām lasīt vēsturnieces Lienes Rokpelnes publikāciju «Svētā Sīmaņa baznīcas daudzās «dzimšanas dienas». Ieskats ēkas vēsturē» (Liesma, Nr.60., 2024.g. 29.05.).

5. turpinājums. Iepriekšējais 29. maija numurā.

Runa šoreiz būs galvenokārt par meža ugunsgrēkiem un to dzēšanu. Jā, meži ir deguši jau sen un diemžēl laikam degs vēl arī turpmāk. 

Latviešu valodas aģentūras projektā mācām latviešu valodu diasporas bērniem visā pasaulē. Darām visu to pašu, ko skolotāji skolās: tematiskie plāni, stundu vadīšana, saziņa ar skolēnu vecākiem un citas lietas. 

Gribu ar jūsu palīdzību iesākt atmiņu sēriju par mazajām mūsu apkārtnes muižām un to mājām, par to likteņiem un šodienas stāstiem.

1937. gada maijā apritēja astoņpadsmit gadi, kopš igauņu karaspēks atbrīvoja Valmieru no lieliniekiem.

Šoreiz palūkosimies uz mūsu pilsētas senāko celtni, kas piedzīvojusi ne vienu vien atdzimšanu vai citu veidola maiņu savā vairāku gadsimtu garajā pastāvēšanas laikā. 

Valmieras teātra aktieris AIGARS APINIS ir dzimis gadumijā. Liktos, ka tas tāds svārstīgs laiks, kad jāstāv ar katru kāju savā laivā, bet Aigaru šī sajūta nešūpo.

Neaizmirsīsim, ka Māris bija viens no Atmodas līderiem Mazsalacā 80. — 90. gados!

Virsrakstā pieminētais datums valmieriešiem un varbūt ne tikai viņiem šogad varētu izvērsties par diezgan nopietnu gaidīšanas svētku fināla akordu, jo tieši šajā dienā – kā to apliecināja novada pašvaldībā par ielu remontdarbiem atbildīgie kungi – plānots palaist satiksmi pilnīgi no jauna izveidotajā rotācijas aplī Rubenes/Valkas ielas un Raiņa ielas krustojumā.

RĪGAS IELĀ

Vienā no 2021. gada «Valmierieša» numuriem rakstīju par 30. gados populāro pilsētnieku satikšanās vietu Pūkas stūri uz Rīgas ielas, starp 17. un 19. numuru namiem un Jurģu ielas sākumu. Netālu no Pētera Pūkas veikala ielas pretējā pusē atradās Krūzmaņmāja. 1944.gada septembrī uguns liesmas iznīcināja abu tirgotāju — Pūkas un Krūzemaņa īpašumus. Pakāpeniski šie nosaukumi izzuda no aprites.

Sabiedriskās zinātnes veidošanā var piedalīties ikviens, kurš nav saistīts ar zinātni, šo procesu vispārējā nozīmē skaidro vecākā bibliotekāre Svetlana Jodo. Tā ir pētniecības prakse ar sabiedrības līdzdalību, jo par brīvprātīgo var kļūt jebkurš interesents.