Valmierietis

Rudens ir ābolu laiks, ražas laiks. Runājot līdzībās, Valmierā finišam tuvojas ražena darba cēliens ēkā jeb pat veselā ēku kompleksā Palejas ielā 5, kur mājo pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde Ābelīte. 

Kā citai dāmai acu ēnas vai lūpu krāsa, tā viņai rokassomā vienmēr glabājas dārza šķēres, kādreiz arī zāģītis. Pa Valmieru ejot, nekad nevar zināt, vai kādubrīd nevajadzēs kaut ko pielabot, nofrizēt:  Dzintra ikbrīd jūtas atbildīga par to, kāda ir pilsētas vasaras rota. Oficiāli viņa ir «Valmieras Namsaimnieka» ainavu būvtehniķe, sirdī — vienkārši Dārzniece. 

Par Latvijas grāmatniecību 20. gadsimta 20. un 30. gados nav daudz pētījumu. Šādu atziņu sastopam literatūrā, kur vienlaikus tiek arī uzsvērts, ka starpkaru periodā izdevējdarbībai Latvijā bijuši lieli panākumi.1

«Valmieras pārejai praktiskas nozīmes nav. Bez nopietnas nepieciešamības nav ieteicams mūsu ceļu atkārtot. Pārejas grūtības: ļoti smags 2 B vai varbūt 3 A. Grupa noeju līdz morēnai veica 6,5 stundās. Pie bagātāka inventāra nodrošinājuma var iziet 3 – 4 stundās.»

Igauniete Hille

Ticu liktenīgām nejaušībām, dzīvē satiktiem viediem cilvēkiem, kuru uzskatos, viedoklī jāieklausās.

Kas ir vēsture?

T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.

3. turpinājums. Sākums 27.aprīļa, 25. maija un 29. jūnija “Valmierieša” numuros.

Domas par viesturiešu tā saucamo Zelta fondu dziļi aizskar līdzgaitnieku sirds stīgas. Šo domubiedru komandu veidoja direktore Vera Kupča, kurai šogad simtā jubileja.

Ko par kustību un ceļu domā (un dara!) valmierieši  RITMA  un AIVARS CEPĪŠI, mūziķi, mūzikas skolotāji un aktīva dzīves­veida cilvēki?

Stāsta RITMA PĒTERSONE-CEPĪTE.

Jubileju nesvinot

Pēc mūža 80 gadiem jābūt laimīgam par katru ilgāk nodzīvotu dienu. Tā daudzkārt dzirdēts, lasīts. Un pēc 80 pagājušas ļoti daudzas diennaktis. Ne visas bijušas laimīgas tajos piecos gados. Daudzas pat ļoti skumjas, jo vadītas arī Stradiņa, Vidzemes, Gaiļezera  slimnīcā. Vismaz divreiz esmu bijis tuvu Aiziešanai.

Kā zināms, Valmieras Gaujas krasta vidusskola–attīstības centrs ir vienīgā izglītības iestāde Latvijā, kas nodrošina pēctecīgu speciālo izglītību bērniem ar dzirdes traucējumiem trijās izglītības pakāpēs - no pirmsskolas līdz vidējai izglītībai.

Apmēram 30 gadus zinu tevi jau kā stabilu vērtību vietējā sabiedrībā. Pieļauju, ka bērnībā tomēr nebiji starp pašiem pareizākajiem Valmieras puikām?

Trešajā reizē Ļeņingradas tirgū vairs neveicās. Bija uzradušies konkurenti no Lietuvas un Ukrainas.

«Kas ātrāks: zirgs vai mašiņa?» filmā «Cilvēka bērns» Boņuks jautā cienīgtēvam. Savukārt es vaicāju Googlei: «Kas augstāks: Gaiziņš vai Munameģis?» Klusībā ceru, ka Gaiziņš, ka vismaz šai ziņā apsteigsim igauņus. Tomēr nē — nieka nepilni 6 metri nodrošina Munameģa pārākumu.

1880. gada  4. jūnijā ziņu par Vidzemes gubernatora atļauju fotogrāfam Kārlim Andersonam Cēsīs ierīkot «nobildētavu» publicēja arī laikraksts «Baltijas Zemkopis».

ANDRIS KLEPERS ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, uzņēmējs, deputāts Valmieras novada pašvaldībā, ģeogrāfijas doktors un biedrs Latvijas ornitologu biedrībā. Lai gan nav dzimis valmierietis, dzīves ceļi viņu šurp ir atveduši. 

1949. gada oktobrī tēvu darba laikā uz dzelzceļa pēkšņi apcietināja. Viņš tika notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem ar  izsūtījumu Sibīrijā. Visu sīkāk uzzināju  2001.gadā, kad piekļuvu pie viņa tiesāšanas dokumentiem Valsts arhīvā Rīgā Slokas ielā. 

Savāds šogad maijs. Viss zaļo, zied, taču dabā nav glāsainā pavasara maiguma. Šķiet, ka pat putni klusāki un gaiss nesmaržo kā parasti maijā. Vējš un sausums. «Vēsākais maijs pēdējos desmit gados,» novērojis Toms Bricis.

Valmieras novadā no maija līdz rudenim skan ērģeles. 

Latvijas fotogrāfijas vēsturē uz līdzšinējo pētījumu bāzes nostiprinājies viedoklis, ka par pirmo profesionālo latviešu fotogrāfu uzskatāms Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons (1844.-1912.).