Mākslas akadēmijā
1921. gadā, kad Ervinam Volfeilam vēl bija jādien līdz nākamā gada pavasarim, Latvijas Republikas valdība izsludināja, ka par jaundibināto augstskolu studentiem var kļūt arī mācīties griboši aktīvā dienesta karavīri, kurus, pamatojoties uz iesniegumu, var priekšlaikus demobilizēt, lai viņi varētu studēt
Kad divdesmitā gadsimta 20. gados LETA sāka izdot pastkartes ar Latvijas pilsētu un lauku skatiem, Ervins Volfeils kļuva gluži vai pats populārākais mākslinieks Latvijā.
5. turpinājums. Iepriekšējais 29. maija numurā.
Mācības mākslinieku studijās
Pamatīgi kļūdījies ir mākslas vēsturnieks Helge Kjellīns (Čellīns), kurš mākslinieku uzskata par pilnīgi neizglītotu primitīvu ( Helge Kjellīns. Latviešu māksla. Valters un Rapa, Rīga. 1932., 48.lpp.)
Artūrs Bērnieks bija spilgta un reizē arī noslēpumaina personība: temperamentīgs, enerģētiski spēcīgs un patiess mākslinieks daudzšķautnis. Viņš joprojām ir viens no pazīstamākajiem profesionālajiem latviešu koktēlniekiem, lai arī savus labākos darbus radīja vēl 20. gadsimta 20.un 30.gados.
Vienlaikus Kārlis Baltgailis pēc Latvijas okupācijas ļoti rūpīgi, ar zināmām bailēm, sekoja pret dzejnieka daiļradi un recenzijām vērstajai darbības kritikai, kura sākās 1946. gadā un vainagojās ar Aleksandra Čaka atlaišanu no kultūras nodaļas vadītāja amata laikrakstā "Cīņa" 1947. gadā. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notiek sapulce, kur Aleksandram Čakam un citiem teātra recenzentiem pārmet kosmopolītismu, formālismu, dekadentismu. Dzejnieks nepelnīto kritiku ļoti pārdzīvoja, tā viņu arī nobeidza. Aleksandru Čaku apbedīja Raiņa kapos, Kārlis Baltgailis atvadīties neaizbrauca, jo arī pats atradās ļoti smagā situācijā.
Iespējams, ka žurnāla nosaukums «Kaija» bija Kārļa Baltgaiļa jūrnieka gaitu atmiņu inspirēts — par kaiju izmisīgo cīņu par dzīvību.
Rosīgais nemiera gars Kārlis Baltgailis vienkāršotās formās un dekoratīvā krāsziedā gleznās radījis simbolisku pārlaicības auru ar mītiski cēlu pieskaņu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku varonības stāstam, kura daļa bija arī pats — kā jātnieks ziņnesis.
Ceturtajā kopīgajā Daugavpils mākslinieku izstādē kultūras nedēļas laikā 1939. gada sākumā eksponēti astoņi Ludviga Knospiņa darbi: eļļas gleznas «Birztala» un «Vakars», akvareļi «Rudzu kūlēji», «Pļavā», «Ainava», «Rudens», «Pirtiņa», «Lauku ceļš».
Pēc atgriešanās Ludvigs Knospiņš virsleitnanta pakāpē bija Rīgas kājnieku pulka trešās rotas vada komandieris un piedalījās kaujās ar Bermonta armiju. Par to 1923. gadā apbalvots ar Latvijas Brīvības kara piemiņas zīmi.
Latvijas Republikas pirmās neatkarības laikā zināmu popularitāti bija ieguvis mākslinieks Ludvigs Knospiņš, kura naivi romantisko un apbrīnojami skaisto gleznu izteiksmība balstīta statiskās tradicionāla reālisma formās. Liela daļa Ludviga Knospiņa dzīves un mākslas perioda aizritēja Daugavpilī, bet paveikto nozīmīgu dara arī ar Valmieru un tās apkārtni saistītie dzīves un mākslas notikumi. Iztiekot bez plašākiem skaidrojumiem, viņš dažādos laikos vienmēr minēts kā viens no Teodora Ūdera skolniekiem.
Etnogrāfijas popularizētāja
Kristīne Pāvuliņa bija viena no slavenākajām un iemīļotākajām tautas tradīciju mantojuma popularizētājām Latvijā. Viņa atstājusi lielu skaitu populārzinātnisku rakstu par senām kultūras tradīcijām un latviskā izjūtas tradīciju simbiozi. Publikācijās doma izstāstīta tādā valodā, kuru viegli saprata plašs lasītāju loks.
Krāsaino ofortu sagatavošana nebija vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka tehniski un mākslinieciski viens no spīdošākajiem ir vairākkārt reproducētais etnogrāfiski precīzais daudzkrāsu asējums «Rucavietes».
Latvju raksti
Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zarriņš augstu vērtēja savu studenti Kristīni Pāvuliņu kā erudītu tautas mākslas un tradīciju pētnieci un uzaicināja piedalīties apjomīgā paša rediģētā izdevuma «Latvju raksti» tapšanā. No 1923. gada līdz 1930. gadam viņa strādāja pie izdevuma sagatavošanas.
Mākslinieces Kristīnes Pāvuliņas vārds Latvijā nav plaši pazīstams, lai gan viņa bija spilgta, darbīga un spēcīga radoša personība, kura lielā mērā ietekmēja mūsu tekstilmākslas attīstību divdesmitajā gadsimtā.
Uz Tautas tēlotājas mākslas studijas jubilejas izstādi līdz pat 14. novembrim ielūdz Valmieras Kultūras centrs. Diemžēl jau kopš no marta vairākkārt pārceltā jubilejas izstāde bija apskatāma tikai divas dienas un pandēmijas radītās nepieejamības dēļ izstādes norises laiks mainīts un, IESPĒJAMS, to varēs apskatīt līdz decembra vidum.
Aizritējuši jau simt trīsdesmit gadi, kopš dzimis viens no mūsu mākslas vēsturē piemirstajiem māksliniekiem Jānis Saukums. Viņa galvenā radošās darbības sfēra bija pedagoģija, bet daudzpusīgais talants vienlīdz veiksmīgi izpaudās zīmējumā, mākslas kritikā, akvareļu glezniecībā, dizainā, grāmatu grafikā, ekslibros un karikatūrā.
Šogad plaši tiek atzīmēta ekscentriskā un oriģinālā latviešu modernistu paaudzes mākslinieka Niklāva Strunkes 125 gadu jubileja. 11. jūlijā Latvijas Banka izlaida viņa radošajam mantojumam veltītu īpašas formas sudraba kolekcijas monētu. Monētas “Niklāvs Strunke” reversā atveidots viens no mākslinieka izcilākajiem darbiem – glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), kas ietverta Latvijas kultūras kanonā. Savukārt monētas aversā atveidots fragments no gleznas “Pašportrets ar lelli” (1921).
1919. gada maijā Eduards Brencēns nonāca skarbas izvēles priekšā – nāve vai bēgšana. Cirkulēja baumas, ka centīgie vietējās izpildkomitejas darbinieki izrādījuši pastiprinātu interesi par viņa uzskatiem. Draudēja iespēja nokļūt kara tribunālā un kļūt par lielinieku terora upuri. Pametis likteņa varā savas gleznas nelielajā darbnīcā Aleksandra ielā, netālu no Sv. Sīmaņa baznīcas, mākslinieks kopā ar diriģentu Artūru Bobkovicu paglābās Dikļu mežos. Tur tad arī pārlaiduši Valmieras bombardēšanu un visas kara briesmas. Pārnāca abi briesmīgi iesnaini un tālā ceļa nokusuši, bet lepni un bramanīgi par ģeniālo ideju, rakstījis mūziķis Jānis Cīrulis.
Dažas dienas pirms 1929.gada pavasara palu kulminācijas noslēdzās viena no lielākajām mākslinieka cilvēciskajām traģēdijām Latvijas mākslas vēsturē. Pēc saprāta zaudēšanas un piespiedu ārstēšanās, trešdien, 17.aprīlī agri no rīta Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā no smadzeņu nomira ar spilgtu mākslinieka talantu apveltītais Eduards Brencēns, kura radošais pienesums un idejas ir nozīmīgi lielumi Latvijas mākslas attīstībā. Pirms dažām dienām, kad ļaunā ” slimība pieņēma asu formu” viņu ievietoja slimnīcā.