Viedokļi

Priekšvēlēšanu solījums likvidēt Satversmes tiesu, ar ko Ainara Šlesera partijai izdevās plašākai sabiedrībai atgādināt par sevi, cita starpā apliecina viņa konsekvenci.

Šī vasara Latvijā ir kārtējā četru gadu cikla emocionālākais laiks, kad tiek solīts tas, kas jau kāda cita gandrīz reāli paveikts, doti, iespējams, absurdi obligāti uzdevumi un blefots vai vienkārši muldēts pa tukšo uz velna paraušanu.

Nevar īsti saprast, kura iedzīvotāju daļa turpmāk Latvijā būs laimīgāka – tie, kas ēdienu gatavo uz elektriskās plīts, vai tie, kas visu nepieciešamo silda, cep un vāra, izmantojot gāzi. Un te vairs nebūs jautājums, kura plīts ar laiku apkārtni padara nepatīkami lipīgu, te būs elementāra lieta – cik tas viss maksā! Un maksās krietni vien dārgi, par vecajām cenām gan gāzei, gan elektrībai laikam varam aizmirst, un tā, kā zināms, ir cilvēka atmiņas vērtīgākā spēja.

«Viņi lien uz priekšu: pa metru vai pa kilometru dienā,» tā ik vakaru,  izvērtējot kara gaitu Ukrainā, saka NBS kapteinis Jānis Slaidiņš.

Pirms oktobra sākumā gaidāmajām 14. Saeimas vēlēšanām publiskotās politisko partiju programmas gana uzskatāmi liecina, ka Latvijas politiskie spēki lielā mērā turpina dzīvot pēc inerces, tostarp uzskatot (vai vēloties uzskatīt) šobrīd aizvien lielākus apgriezienus uzņemošos globāla mēroga satricinājumus par īslaicīgu un pārejošu parādību, pēc kuras lietu gaita atkal lielā mērā atgriezīsies vecajās sliedēs.

Pēc gada Valmierai 740 gadu. Daudz. Un jubileja arī no tām apaļajām.

Iepriekšējā trešdienā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Andris Bite publiskoja rekomendācijas, kas būtu ierakstāmas katras partijas priekšvēlēšanu programmā, lai «nākamā valdība spētu radīt priekšnoteikumus Latvijai kā piesaistes un izaugsmes platformai zinošiem un izaugsmes iespējas alkstošiem cilvēkiem, kā arī eksportējošiem un produktīviem uzņēmumiem».

Valmieras svētku lielajā tirgū pa Rīgas ielu cilvēku upe plūda vienlaikus abos virzienos un nebeidzamajā straumē tirgotāju nojumes – līdzīgas, bet tomēr tik dažādas – skaloja kā upe akmeņus.

Mūsu politiķi – īpaši politikāņi: šeptētāji, shēmotāji, narcisi – mīl ārkārtas situācijas. Ir daudz vieglāk panākt savu, ja tautu «nostāda miera stājā».

Televīzijas «Degpunktā» redzu, ka policija atkal atradusi kāda it kā labi paglabātu munīciju, granātas un varbūt vēl kaut ko. Nu noskaidrošot, kādiem nolūkiem tur viss glabāts.

Kā mēdz teikt, katrai lietai vai vietai, arī dvēselei, šajā pasaulē ir sava cena. Arī Latvijas nacionālajām interesēm, ja precīzi, to daļai tādā mūsu mazajā valstiņā sen zināmā tradicionālā tautsaimniecības sektorā kā kūdras ieguve.

Pusaugu dēli kopā ar tētiem nāk uz futbola spēli stadionā. Ja ne rokās sadevušies, tad ar vienām domām, vienām sajūtām.

Viens no jautājumiem, kas, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, aizvien biežāk interesē kā politiķus, tā ekspertus, skan – par ko savas balsis atdos (ja vispār atdos) ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi?

Atzīšos, ka no dažādiem pilsētu un novadu svētku pasākumiem man allaž visvairāk patīk tieši svētku tirdziņi, īpaši tā daļa, kur profesionāli amatnieki vai vienkārši prasmīgi entuziasti rāda savu varēšanu, pārvērstu gatavā izstrādājumā.

Aizvadītajā nedēļā Rīga bija pārpilna ar izlūkiem vai no visām pasaules malām.

Kad teksts caur acīm nonāk smadzenēs, normālā gadījumā pirms tam tas iziet caur filtru jeb tulkotāju, kas palīdz orientēties un saprast, kas tas ir un kā to uztvert, – vai ir tā, kā rakstīts, viens pret vienu, vai tomēr pilnīgi citādāk, kāds ir zemteksts un kas ir starp rindām.

Dakteris Danilāns un bokseris Briedis, ja viņu tiešām pieteiks, varētu būt tikai «ziediņi» partiju klaji ciniskajā attieksmē pret Latvijas tautu – valsts varas īpašnieci.

Pēc Gaujā notikušajām nelaimēm, kad gan glābēji, gan citi savas jomas zinoši speciālisti jau ir izteikušies, ko un kā vajadzētu darīt, lai līdzīgas nelaimes neatkārtotos, biju domājis paklusēt. Lai gan arī man ir savs sakāmais, ko jau citreiz arī «Liesmā» esmu paudis. 

Tālajā 1812. gada 12. jūlijā Rīgas gubernators Magnuss fon Esens deva pavēli nodedzināt Pēterburgas (tagadējo Vidzemes) un daļu Maskavas (tagadējo Latgales) priekšpilsētas.

Integrācija prasa ļoti daudzpusīgu redzējumu. Ne velti saka – integrācija nav plika iekļaušana, tā ir atsevišķu daļu apvienošana vienā veselumā. Tā liek atbalstīt, rīkoties, emocionāli pieņemt. Šis process paģēr mācīšanos, izprašanu, skaidrošanu, iecietību.