Viedokļi

Aiz loga balts ķirsis un tūlīt ābeles būs ziedos, un Gaujas malā zied ievas, jā, droši vien tāpēc drēgnums pieturas. Veci ļaudis teica, ka, ievām ziedot, vienmēr kādas aukstākas dienas. 

Gribot negribot jāpiekrīt, ka Krievija ir valsts, kuru «ar prātu saprast nevar». Vēsturē pēc būtības var būt atšķirīgi viedokļi, taču fakti paliek fakti.

Nelabvēļi melš, ka miljonārs Uldis Pīlēns sacerējies kļūt par nākamo Rīgas pils iemītnieku. To zina vien pats arhitekts-būv­uzņēmējs – bet vai viņš to skaidri teiks? Taču tas daudz ko izskaidrotu.

Pēc 9. un 10. maija notikumiem Rīgā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa par atkāpšanos no amata paziņoja iekšlietu ministre Marija Golubeva (Attīstībai/Par!). Savas, ja sauc lietas īstajos vārdos, kļūdas, nespējot nodrošināt atbilstīgu kārtību minētajos datumos, bet, ja raugās plašāk, tad arī nepiemērotību amatam ministre, protams, neatzina, savā demisijā vainojot Nacionālās apvienības (NA) «šantāžu».

Šogad «mājokļu jautājumā» ir ienākušas divas nozīmīgas novitātes, kas mainījušas ierasto skatu: sen nepieredzēts cenu kāpums un neskaidrība par rītdienu. Abu šo faktoru ietekme ir un būs jūtama, taču vienlaikus ir laba ziņa – mājokļu projektēšana, būvēšana, iegāde un finansēšana turpinās un turpināsies.

Mēdz teikt: «Ja ievas zied, kaut kas siltāks jāvelk mugurā!» Arī šis lēni un negribīgi nākošais pavasaris nav izņēmums ar salnām. Atkal salstam! 

Beidzot notiks tas, kam bija jānotiek jau pirms gadu desmitiem – tiks novākts par Latvijas okupācijas gadiem atgādinošais, Latvijas otrreizējo okupāciju slavinošais Rīgā Uzvaras parkā 1985. gadā uzslietais 79 metrus augstais betona un metāla veidojums.

Kamēr ukraiņi izcīna uzvaras un zaudē dzīvību kara laukā, mēs cīnāmies ar metāla un betona zaldātiem un netiekam ar tiem galā. Ir kauns. Gājuši gadi neatkarīgā valstī, un ikreiz par 9. maiju bija zināms, kurš pie okupācijas pieminekļa Rīgā ies, un noprotams, kas tur skanēs.

Būtu Ministru prezidentam – un Krišjāni Kariņu balstošajam valsts galvam – vairāk dūšas, viņam vajadzētu pieņemt Nacionālās apvienības ultimātu: «Lūdzu, Dzintara kungs, tur ir durvis! ZZS, nāc iekšā!»

Laikam esmu pagalam draņķīgs valmierietis, bet man patiess prieks, ka finālā starp Daugavpili, Liepāju un Valmieru par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu tika nominēta Liepāja, kurā tiešām ir ko redzēt – Baltijas jūra, senā un modernā arhitektūra, Kūrmājas prospekts ar pilsētas himnas teksta bronzas tēliem, stalti dievnami ar skanīgām ērģelēm, uz kurām muzicējis viens no dižākajiem latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēds Kalniņš, koncertzāle Lielais Dzintars ar Liepājas simfonisko orķestri un leģendārais brīvdabas koncertdārzs Pūt, vējiņi!, Latvijas rokmūzikas slavas aleja ar mūziķu plaukstu nospiedumiem, jā – arī sakārtota un attīstīta sporta infrastruktūra, bet pašā dvēselē, kā dzied Līvi – Rožu laukums, kurā, izpildot dzejnieka vēlēšanos, kaisīti dziesmas vārdu autora Aivara Neibarta pelni.

Iespējams, aizvakar, kad galvaspilsētā Pārdaugavā visas dienas garumā joprojām nerimās diskutablās uzvaras dienas 77. jubilejas svinēšanas mēģinājumi no Kremļa asiņainā pundura gigantomānijas pašmāju stutētāju puses, bet Eirovīzijas fani atkal jau kārtējo reizi gaidīja astoto pasaules brīnumu – Citu zēnu iekļūšanu konkursa finālā, sabiedrības lielākajai daļai bez ievērības paslīdēja garām kāds, manuprāt, ļoti būtisks triju politisko spēku paziņojums.

Jau tā nevajadzīgas uzvaras parādes vietā 9. maijā Maskavā notika iekarotāju, nogalinātāju, zagļu un meļu parāde. Asprātīgākie jau raksta, ka Hitlers pirms 77 gadiem gribēja sarīkot lielo izgājienu Sarkanajā laukumā un tas beidzot ir sekmējies, jo «atbrīvotājs», kas vienmēr bijis uzbrucējs, iekarotājs, pakļāvējs un okupants, to savām rokām kā fašists un rašists izdarījis. 

Kaislības, kādas valdīja apkārt 9. maijam kā Krievijā ar vērienu svinētās uzvaras II Pasaules karā (vai Maskavas traktējumā – uzvaras Lielajā Tēvijas karā) dienas, un šī datuma vērienīgas izmantošanas Krievijas politiskā kursa slavināšanas un pirmkārt jau iebrukuma Ukrainā attaisnošanas mērķiem, vienlaikus kļuva arī par atgādinājumu, ka 9. maijs Latvijā nu jau 18 gadus oficiāli ir Eiropas diena.

Ar apkures risinājumiem allaž mazāk problēmu bijis tiem, kas siltumu un karsto ūdeni saņem centralizēti.

Kad priecīgā noskaņojumā valsts un ģimeniskie svētki ir pavadīti un pie sliekšņa stāv pavasara darbu un rūpju dienas, novēlu, lai arī tās mēs vadītu darboties griboši, nenobijušies. Diemžēl baidītāju netrūkst ne tikai ārzemēs, bet arī pie mums. 

Iepriekšējās nedēļas nogalē Saeimas Ārlietu komisija atbalstīja likumprojektu, kas paredz apturēt Latvijas un Krievijas divpusējā līguma par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 13. pantu, atbilstīgi kuram Latvija apņemas nodrošināt memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšanu.

Mēs bērniem mācām, kā uzvesties sabiedrībā. Nebļaut pārāk skaļi, neskriet un nedauzīties, jo kā gan tas izskatīsies! Apkārtējie teiks, ka neaudzināts bērns. Jā, reizēm arī bērni raud vai smejas pārāk skaļi, un tad tiek raidīti pārmetoši skatieni vecāku virzienā.

Pēc sākotnējā entuziasma uzplūdiem – sabiedrībai, pašvaldībām, valstij cenšoties palīdzēt pie mums patvērumu atradušajiem kara bēgļiem – iestāsies neizbēgami atplūdi.

Patlaban valsts līmenī ar uzņēmēju darba devēju un valsts attiecībām saistītais pirmais jautājums ir valsts drošība.

Maijs ir bagāts ar Latvijai, tās demokrātiskai pastāvēšanai būtiskām dienām. Neapšaubāmi pie tādām pieder arī 4. maijs, kad 1990. gadā 138 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».