Dainis Lemešonoks

Šī ir diena starp mūsu vēsturei īpaši nozīmīgiem datumiem. Vienā pirms 34 gadiem valsts atguva patiesu neatkarību. Otrā pirms 86 gadiem svešu varu slepens darījums iedzina Latviju pusgadsimtu ilgušā nebrīvē.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens un viņa vadītā iestāde, piesakot lielākus skaidras naudas aprites ierobežojumus, tagad droši vien jūtas saņēmuši «dunci mugurā».

Mums visiem, pieņemot biedrības Tiesiskums.lv piedāvājumu pieprasīt obligātajā iepirkuma komponentē (OIK) atņemtās naudas piedzīšanu no valdības, nevajadzētu pārāk ļauties vēl nenomedītā lāča ādas dalīšanai. 

Nupat pāris lielos Rīgas medijos sacelta liela un tukša vaimanāšana par policijas «pat­vaļu un rasismu» kaimiņu novada Skujenes pagastā.

Šīs ceturtdienas rītā Igaunijas sabiedrības iniciatīvu portāla – mūsmāju manabalss.lv līdzinieka – reģistrētais parakstu skaits, atbalstot pazeminātu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikas precēm, pārsniedza 74 tūkstošus.

Atvainojos, ka apnicīgi atkārtojos, bet tomēr: visu mūsu turpmāko likumdevēju un valdības politiku noteiks bailes no bīstami tuvā nākamā gada 3. oktobra. Sākas izmisīga grābstīšanās (un grābšana).

Kāpēc mums vajadzētu uzskatīt, ka politiķi piedāvā iesaldēt savas algas tāpēc, lai tās, mūs kaitinot, nepieaugtu? Tikpat labi tas ir risinājums, lai tās nesamazinātos. 

Svētki jau nolīgoti un nojāņoti, Pēterdienā tiem jāliek punkts.

Mēs esam dažādi. Tāpēc arī tik dažādi ir mūsu Līgosvētki, lai kā censtos folkloristu fanātisms vai, gluži otrādi, lielveikalu dārdošais komerctroksnis. Taču kopīga ir mūsu vēlme – nu, vai arī kādam tikai ieradums – tos svinēt.

Vispirms Kristīnei Saulītei uzspieda vēlēšanās lietot «čomiem iešķiebta pasūtījuma» datorprogrammatūras brāķi, pēc tam – atkāpties no amata. Un vēl pārmeta, ka neprotas godu un tūļājas.

Tāpat kā vairākiem citiem latvju politikas apcerētājiem un aprakstītājiem (dažkārt – apzelētājiem), manī vēlēšanu priekšvakarā cīnās divējādas sajūtas.

Interesanti, kāpēc kāda cita partija, kas cīnās par novada domi, nereģistrēja viena kandidāta sarakstu, piemēram, Jūrmalā? Būtu kampaņai vairāk naudas, krāsaināki bukleti, ar tiem pilnākas novadnieku past­kastes...

Latviju pārņem jauns cenu kāpuma vilnis. Protams, politiķi nespēj palikt malā un par visu vari cenšas problēmai, kā smejies, vēl piesviest savas piecas kap..., tpū, centus.

Mūsu (ne tikai tagad) valdošie politiķi ir kā sinoptiķi, kurus dzirdot solām saulainu laiku, roka pati stiepjas pēc lietussarga. Jo īpaši tad, kad tiek runāts par nodokļiem.

Saimnieciskās ziņas no ziemeļiem kopš gada sākuma kļūst arvien pesimistiskākas, to vērtējumos ieskanas arvien histēriskākas notis. Tauta un veikalnieki ar bezspēka šausmām gaida 1. jūlija «fiskālo pastardienu».

Uz vienu no, iespējams, nopietnākajiem jautājumiem drīzo vēlēšanu sakarā – par Jāņa Baika (Valmierai un Vidzemei) «tiesībām uz aizstāvību» – laikraksta lasītājiem centās atbildēt Saeimas deputāts* MĀRIS KUČINSKIS (Liepājas partija/Apvienotais saraksts).

Ir publicēti pētījumu uzņēmuma SKDS kārtējie partiju reitingi – radot «sensāciju», ko apzelēt man un citiem pārpolitizētiem cilvēkiem: saraksta* galvgalī ar 8,6 procentiem nokļuvusi Latvija pirmajā vietā (LPV). 

Šī mēneša sākumā Jānim Baikam uzradās bēdubrālis – Jēkabpils novada galva Raivis Ragainis (Latvijas Zaļā partija), kuru KNAB aizturēja viņa darbavietā. Tajā pašā dienā, 3. aprīlī, politiķi atbrīvoja, apsūdzību neuzrādot.

Stikla šķiedras rūpnīcai droši vien patlaban varbūt pat vairāk sāp savas ASV ražotnes likvidācija nekā pirms četriem pieciem gadiem, kad no tās nācās šķirties.

Valdība turpina «risināt» iesīkstējušas valsts pārvaldes likstas pēc sev ierastā mustura – publikas nomierināšanai izveidojot varonīgi skanošu pļāpātavu.