Dainis Lemešonoks

Svētki jau nolīgoti un nojāņoti, Pēterdienā tiem jāliek punkts.

Mēs esam dažādi. Tāpēc arī tik dažādi ir mūsu Līgosvētki, lai kā censtos folkloristu fanātisms vai, gluži otrādi, lielveikalu dārdošais komerctroksnis. Taču kopīga ir mūsu vēlme – nu, vai arī kādam tikai ieradums – tos svinēt.

Vispirms Kristīnei Saulītei uzspieda vēlēšanās lietot «čomiem iešķiebta pasūtījuma» datorprogrammatūras brāķi, pēc tam – atkāpties no amata. Un vēl pārmeta, ka neprotas godu un tūļājas.

Tāpat kā vairākiem citiem latvju politikas apcerētājiem un aprakstītājiem (dažkārt – apzelētājiem), manī vēlēšanu priekšvakarā cīnās divējādas sajūtas.

Interesanti, kāpēc kāda cita partija, kas cīnās par novada domi, nereģistrēja viena kandidāta sarakstu, piemēram, Jūrmalā? Būtu kampaņai vairāk naudas, krāsaināki bukleti, ar tiem pilnākas novadnieku past­kastes...

Latviju pārņem jauns cenu kāpuma vilnis. Protams, politiķi nespēj palikt malā un par visu vari cenšas problēmai, kā smejies, vēl piesviest savas piecas kap..., tpū, centus.

Mūsu (ne tikai tagad) valdošie politiķi ir kā sinoptiķi, kurus dzirdot solām saulainu laiku, roka pati stiepjas pēc lietussarga. Jo īpaši tad, kad tiek runāts par nodokļiem.

Saimnieciskās ziņas no ziemeļiem kopš gada sākuma kļūst arvien pesimistiskākas, to vērtējumos ieskanas arvien histēriskākas notis. Tauta un veikalnieki ar bezspēka šausmām gaida 1. jūlija «fiskālo pastardienu».

Uz vienu no, iespējams, nopietnākajiem jautājumiem drīzo vēlēšanu sakarā – par Jāņa Baika (Valmierai un Vidzemei) «tiesībām uz aizstāvību» – laikraksta lasītājiem centās atbildēt Saeimas deputāts* MĀRIS KUČINSKIS (Liepājas partija/Apvienotais saraksts).

Ir publicēti pētījumu uzņēmuma SKDS kārtējie partiju reitingi – radot «sensāciju», ko apzelēt man un citiem pārpolitizētiem cilvēkiem: saraksta* galvgalī ar 8,6 procentiem nokļuvusi Latvija pirmajā vietā (LPV). 

Šī mēneša sākumā Jānim Baikam uzradās bēdubrālis – Jēkabpils novada galva Raivis Ragainis (Latvijas Zaļā partija), kuru KNAB aizturēja viņa darbavietā. Tajā pašā dienā, 3. aprīlī, politiķi atbrīvoja, apsūdzību neuzrādot.

Stikla šķiedras rūpnīcai droši vien patlaban varbūt pat vairāk sāp savas ASV ražotnes likvidācija nekā pirms četriem pieciem gadiem, kad no tās nācās šķirties.

Valdība turpina «risināt» iesīkstējušas valsts pārvaldes likstas pēc sev ierastā mustura – publikas nomierināšanai izveidojot varonīgi skanošu pļāpātavu.

ASV prezidents ir skarbi uzrādījis, cik nopietni uztverams viņa neoficiālais tituls «brīvās pasaules līderis». Tieši tas patlaban padara Rietumu «brīvo pasauli»* tik nervozu.

Arī Igaunijas valdošās koalīcijas deputāti vairs nedrīkstēs slimot. Varbūt tos, kuri šādu greznību tomēr atļausies, svarīgos balsojumos parlamentā nogādās pat nestuvēs.

Mēs, atsaucoties uz aktuālu sakāmvārdu, no varbūtēja šaus­mīga gala tiekam «sargāti» ar ikdienišķi bezgalīgām šausmām. Taču tautas pacietība šķiet neizsmeļama.

Koalīcijas «restarts», solot uzrāvienu Evikas Siliņas Ministru kabineta darbos un rezultātos, šonedēļ atklājās kā tās agonijas bezgaumīga paildzināšana.

Koalīcijas un Ministru prezidentes Evikas Siliņas pasolītā, bet vilcinātā «valdības restarta» būtība ir centieni piāriski nomierināt mūs, «muļķa tautu».

Jāizmanto izdevība paslavēt Saeimu – par karstas putras nestrēbšanu, tai vērtējot vajadzību veidot Mākslīgā intelekta centru arī par nodokļu maksātāju naudu.

Ir lieta, par ko jau labu laiku nagi man niezēja uzklabināt, lai Tev, lasītāj, izraudātos vestītē. Par to, cik nomācoši žurnālistiem ir kalpot par informācijas filtru starp sabiedrību un valsts varu.