Nupat atkal esam atgriezušies tajos laikos, kad zāle bija zaļāka un saule karstāka. Tiesa, par zaļu zāli vietās, kur to nav iespējams papildus aplaistīt, šovasar varētu jūsmot vien zaimotājs, taču saule nu jau pāris nedēļas patiešām silda tā kā sen aizmirstos un daudzu nemaz nezināmos pagājušā gadu simteņa septiņdesmitajos. Iespējams, tas bija agrāk vai vēlāk, taču tie ir mani vidusskolas gadi, kuros piedzīvotais joprojām acu priekšā.
Neierasti karstā un sausā vasara ir kārtējais izaicinājums lauksaimniekiem. Kā sabiedrība var palīdzēt lauksaimniecības izejvielu ražotājiem?
Vārdiem ir spēks. Par šo seno patiesību atgādināja «Latvijas Avīzes» 18. jūlijā publicētais raksts ar skaļo virsrakstu ««Hibrīdkara apstākļos» no integrācijas plāna izsvītro latvisko». Rakstā tika vēstīts par 17. jūlijā Ministru kabinetā apstiprināto informatīvo ziņojumu «Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019.–2020. gadam», kurā neparādoties latviskās kultūrtelpas jēdziens. Apzinoties savu atbildību par šī ziņojuma izstrādi un virzīšanu valdībā, vēlos kliedēt bažas, jo nekas, protams, nemainās: latviskajai kultūrai ir un arī turpmāk būs izšķiroša vieta Latvijas sabiedrības integrācijas politikā. Un citādi nemaz nevarētu būt, jo latviskā kultūrtelpa veido Latvijas nacionālās kultūrtelpas saturu. Taču tieši šī it kā pašsaprotamā simbioze ir raisījusi satraukumu atsevišķos cilvēkos. Lai izvairītos no kara bungu rībināšanas, vēlos izmantot šo pārpratumu un aicināt lasītājus iedziļināties terminos latviskums, nacionāls un nacionāla valsts, kā arī skaidrot, kādēļ integrācijas plānā tiek lietots arī termins Latvijas nacionālā kultūrtelpa.
Tas, ka politiskajā arēnā mums saradīsies arvien vairāk klaunu, nebūt nenozīmē, ka jaunās Saeimas raudzības būtu cirks vai kāds cits balagāns. Taču dažās partijās ir jaušama spēcīga vēlme publikas acīs vēlēšanas pārvērst par ņirdzīgu «ākstu parādi»: balsotāj, smejies, vēderu turēdams — vai nicinājumā novērsies (no urnas)!
13. Saeimas vēlēšanu karuselis nupat tikai sācis pa īstam griezties. Vakar savu listi Vēlēšanu komisijā iesniedza pirmais kandidāts uz kaut kādu vietu skaitu no 100 Latvijas likumdevēja namā Jēkaba ielā. Zīmīgi, ka tā bija Jaunā konservatīvā partija (JKP) — jauns politiskais spēks, kura izredzes tikt Saeimā tiek vērtētas cerīgi, pat labāk nekā reorganizētajai Vienotībai, kurai laikam nāksies balansēt uz būt vai nebūt robežas. Tiesa, ar JKP vadošajām personālijām nav tik vienkārši.
Divpadsmito reizi Salacgrīvā norisinājās lielākais Baltijas mūzikas festivāls «Positivus». Ejot laikam līdzi, organizatori domā, kā piesaistīt skatītājus ar atpazīstamiem māksliniekiem, bet arī kā kļūt «zaļākam» un draudzīgākam tā viesiem.
Vairs nebūt ne aiz kalniem esošo Saeimas vēlēšanu sakarā Latvijas politiskās partijas jau ierasti ir sākušas izspēlēt tā dēvēto sarkano līniju kārti, jau laikus un skaļi paziņojot par savu gaidāmo nesadarbošanos ar tā dēvētajām prokremliskajām partijām, kā arī klusāk — par nesadarbošanos ar dažādiem vietējiem «populistiem».
Pirms dažiem gadiem — valsts ekonomiskās krīzes laikā — tautā populārs kļuva teiciens par vietējās ekonomikas sildīšanu, aicinot vairāk pirkt un tādējādi atbalstīt vietējo ražotāju un amatnieku produkciju. Daudzos šī savējie sapratīs attieksme guva tādu atbalsi, ka joprojām sekmīgi strādā. Par to nesen kārtējo reizi nācās pārliecināties biedrības «Siera klubs» rīkotajā Siera gardumu konkursā Cēsīs, kur vai katrs tā dalībnieks, stāstot par saviem meistarstiķiem, teica slavinošus vārdus tieši par savas puses pārtikas ražotājiem. Un kur tad vēl dažādu veselīga dzīvesveida kursu lektoru atgādinājums: vairāk sezonālo, vairāk vietējo produktu!
Kamēr daba sagādā Latvijas klimatam neierastu svelmi, sutoņu un pēc tam vietām lietusgāzes ar postošu vēju, nogaidošs klusums ir politiskajā klimatā. Dažu partiju skandalozie paziņojumi, notikumi pat ar KNAB iesaistīšanos vēl pirms Saeimas deputātu aiziešanas brīvdienās, pirms Dziesmu un deju svētkiem un pasaules futbola čempionāta kaislībām it kā gan vēstīja, ka 13. Saeimas vēlēšanu kampaņa varētu būt viena no skandalozākajām, kāda vien līdz šim bijusi. Tādu to pasteidzās prognozēt ne viens vien politisko norišu komentētājs. Taču nu, kad vismaz publiskajā telpā ir pieklusuši pat viskarstgalvīgākie partiju līderi, varētu domāt, pati daba teic viņiem priekšā, ka liels karstums arī politikā pat labākas ražas ieceres var ļoti sabojāt. Nav arī nekāds pārsteigums, ka atšķirībā no daudzām agrākām Saeimas vēlēšanām partijām vairs nav vajadzības pēc skriešanas sacīkstēm, dežūrām pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm, lai pagūtu savu deputātu kandidātu sarakstu pieteikt kā pirmo, jo atbilstoši pieteikumam tika dots arī kārtas numurs kandidātu listei balsošanai.
Ziemā to tā nejūt. Liekas, jau septembrī tā vairs nebūs, bet vasaras mēnešos ir kādas 12 nedēļas nogales, labi, šogad jau trīs četras var pieplusot, jo kopš maija mums izdodas būt īstā vasarā un kārtīgā notikumu virpulī. Tomēr ir tāda dīvaina sajūta: ir 15 nedēļas nogales kalendārā, un tu vari plānot: šonedēļ būt tepat savā pilsētā, bet jau pēc dažām dienām citā Latvijas malā, jo Latvijā vasaru svin. Vajag vien izturību un pareizu laika menedžmentu, lai kaut kur starp darbiem, atvaļinājuma dienām, vakariem pie Gaujas un jūras paspētu būt arī rūpīgi plānotajos pilsētu, novadu, pagastu, biedrību un citu uzņēmīgo organizēto svētku notikumos.
Pašpasludinātais «politiskais cietumnieks» Ansis Ataols Bērziņš kalpo par brīnišķu izdevību mūsu tiesu varai (arī valsts galvam) ik pa brīdim atjaunot savu autoritāti sabiedrības acīs. Izrādot jebkādu «izpratni» vai «humānismu», latvju Temīda sev būtu iecirtusi kājā.
ZAAO Vides iniciatīva «100 darbi Latvijai» guvusi lielu atbalstu gan no pašvaldību, uzņēmumu un mācību iestāžu, gan arī no fizisku personu puses. Pavisam pieteikti 163 projekti, no kuriem 79 jau pabeigti. Tā kā līdz Latvijas lielajai jubilejai atlicis vēl diezgan laika, visi iecerētie labie darbi, kas pamatā saistīti ar vides labiekārtošanu, izdaiļošanu vai vides izglītību, visdrīzāk tiks īstenoti.
Ja par jūliju parasti mēdzām teikt: vasaras pilnbrieds, tad šoreiz ieilgušā sausuma un karstuma dēļ nekas cits neatliek, kā skumji konstatēt, ka šis jūlijs ir vasaras nozieds vai pat nokaltnieks. Vissāpīgāk to izjūtam mēs — Latvijas lauksaimnieki. Ņem, kuru lauksaimniecības nozari gribi, visās sausuma dēļ ir neatgriezeniskas sekas un problēmas.
Šīs nedēļas otrdienu pasaules politikā gaidīja ar dalītām jūtām. Stingrās līnijas piekritēji ASV un Eiropā bažījās par sarkano līniju iespējamo balināšanu, pat dzēšanu attiecībās ar Krieviju, reālpolitikas atbalstītāji savās gaidās piekrita garākajam runasvīram Helsinku sarunās, ka arī tad, ja attiecības starp divām 95% pasaules kodolieroču balstītajām lielvarām nebūt nav tās labākās, savā starpā tomēr ir jārunā. Zinot abu pušu ambīcijas, šādas sarunas allaž būs nopietns kompromiss ar visai dziļiem politiskiem reveransiem, taču tāda nu ir šodienas globālā situācija, kurā katram vispirms jādomā par savas valsts nacionālajām interesēm. Piekritīšu tam, ko teicis mūsu prezidents Vējonis: «Dialogs ir nepieciešams, un Tramps ir izvēlējies tikties ar Putinu un runāt par svarīgiem jautājumiem divpusējās attiecībās. Tas, ko viņi runājuši, paliek viņu ziņā, bet kopumā pasaulē tiek atbalstīts tas, ka dialogs ar Krieviju notiek.» Loģiski.
Tikko biju atbraucis Valmierā, lai šeit stāstītu Martai Seleckai un Gustavam Terzenam raidījumu sērijā Literatūra par Valmieru un (Pāvila Rozīša) Valmieras puikām. Tad nu mēs pieķērāmies Valmierai tā sirsnīgāk!
Pagājušajā nedēļā Briselē notikušais Ziemeļatlantijas alianses (NATO) samits jau ir iegājis vēsturē galvenokārt nevis ar tajā pieņemtajiem lēmumiem aizsardzības jomā, bet gan ar secinājumu, ka Eiropai nāksies palielināt aizsardzības izdevumus — par labu ASV un to prezidentam Donaldam Trampam.
Savam piecgadīgajam draugam jau ziemā apsolīju, ka vasarā dosimies ceļojumā uz tuvāko Valmieras kaimiņpilsētu — Cēsīm. Tā kā zēns nekad nav braucis ar vilcienu, tad nolemjam ekspedīciju sākt ar pasažieru vilciena Valmiera – Rīga iepazīšanu. Svēta lieta — draugam dotais vārds jātur! Tā nesen draudzīgā trijotnē — mazais eksperts, viņa ome un es —ļāvāmies piedzīvojumam. Jā, arī mums tā likās, jo vilcienā nebijām kāpušas nu vismaz gadus trīsdesmit. Atklājumu netrūka: biļetes vairs nav jāpērk kasē, bet pie konduktora – kontroliera, sēdēšana ērtos, mīkstos krēslos kā autobusos vai lidmašīnās: garās rindās, nevis kā agrāk solu blokos citam pret citu. Konduktore, uzzinot mūsu brauciena mērķi, īpašu uzmanību velta mūsu ceļabiedram: prasa, kā sauc, kur dzīvo un kad dzimis, par atbildēm pretī dodot koši apzīmogotu, izmērā krietni lielāku brīvbiļeti nekā mūsējo — maksas biļeti.
Patlaban Saeimas pozīcijas partiju pārstāvju uzvedība Ministru kabinetā strikti pakārtota 13. Saeimas vēlēšanu tuvumam un, protams, attiecīgo partiju stāvoklim reitingu tabulās. Vienā angļu mierā visas lietas kārto finanšu ministre no zaļzemniekiem Dana Reizniece-Ozola, pat valsts galvenā nodokļu iekasētāja krēsls, viņasprāt, vēl mierīgi var stāvēt tukšs, tāpēc VID vadītāja amata kandidātam vēl tikai meklē ieteicēju meklētājus... Iespējams, ģenerāldirektores pienākumu pildītāja Dace Pelēkā ar savu darbību pilnībā apmierina tos, kuri šajā valstī nosaka lietu kārtību i oficiāli, i neoficiāli, tāpēc nav jēgas kaut ko kardināli mainīt. Vēl vairāk tāpēc, ka oktobra pirmā sestdiena var izdarīt ļoti nopietnas korekcijas Saeimas politiskajā spektrā, un tad neizbēgami sekos arī atslēgas amatu ķidāšana — kurš kungs vai dāma derīgs jaunajā Saeimā valdošajai kliķei un kura bikses nēsās cits... Tieši tāpēc, zinot iespējamo īslaicīgo karjeru VID vadītāja amatā, ļoti nopietni pretendenti paši rindā uz vakanci vēl nav stājušies, savukārt kungu ar iespējamiem skeletiem skapī piespieda atkāpties no gandrīz jau dabūtā piedāvājuma plašāka kampaņa masu medijos.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) sadarbībā ar Zemkopības ministriju (ZM) nesen veica lauksaimnieku aptauju par Eiropas Komisijas 1. jūnijā publiskotajiem regulu priekšlikumiem nākamajam ES plānošanas periodam. Aptaujas anketu aizpildījuši vairāk nekā 1080 dalībnieku, tādējādi ļaujot izdarīt secinājumus par to, kādus priekšlikumus aptaujas dalībnieki atbalsta, kādus noliedz un kāds ir viņu viedoklis par vajadzībām laukos.
Kustībā ir dzīvība. Valmierā J. Daliņa stadions ir remontā, bet ir citi sporta laukumi, kur var doties pavingrot. Pēc būtības jau nevajag daudz, tikai zālienu, kurā nav suņu izkārnījumu, un ideālā variantā, ja ir kāds stienis, kur izstiepties pēc aktīvās darbošanās. Ierastā J. Daliņa stadiona vietā šovasar dodos uz Viestura vidusskolas sporta laukumu.