Aug buciņš, aug radziņi
Tā iekārtots, ka dzīvē, it īpaši valsts dzīvē, reiz pieļautās kļūdas nemanot, maz pamazām samilst, pārvēršoties par smagām problēmām. Ja arī tad sāk pavirši izturēties pret notiekošo, seko nepatikšanas. Ģimenē tās liek sevi manīt ātrāk, valstī lēnāk, bet notiek nenovēršami.
Tā noticis arī pie mums Latvijā. Esmu jau minējis agrāk, ka okupācijas un tai sekojošās 50 gadu kolonizācijas rezultātā Latvijā palika gandrīz miljons ieceļojušo migrantu no dažādām padomju republikām, no Krievijas, protams, visvairāk. Latvieši savā zemē bija kļuvuši par minoritāti, pārkrievoti, dažādi apkaunoti, nospiesti. Tautas Atmoda solīja šo netaisnību likvidēt, atgūt savu valsti, pieņemt savus likumus, likt svešajiem aizbraukt vai, ja paliek, cienīt mūsu likumus un tikumus. Diemžēl reiz iedzītās bailes, padevība, izdabāšana kaklakungiem netika izgaiņāta, un, atjaunojot valsts neatkarību, kļūdas sekoja cita citai. Kad referendumā (1998. g.) maldinātā tauta nobalsoja par pilsonības tā saucamo visu logu atvēršanu, slūžas bija vaļā. Gadā pilsonībā sabrida (jā, jā, sabrida!) pat 20 tūkstoši kolonizatoru. Tā bija ļoti, ļoti liela kļūda. Pilsonību viņi ieguva, bet galveno, kas bija jāpanāk – integrēšanos, nepanācām. Latviešu sabiedrībā tie neiekļāvās, palika dzīvot pēc saviem principiem.