Viedokļi

Līdz ar septembri un skolas sākumu pilsētas ielas kļūst pilnākas gan ar gājējiem, gan autobraucējiem. Steidzamies darbos un uz skolām, pēcpusdienās vecāki ved bērnus uz pulciņiem un ne tikai.

Uz 13. Saeimas vēlēšanām potenciālais elektorāts šoreiz tiek teju aprakts masveidīgā informācijas plūsmā vispirms jau no tiem medijiem, kuri piedāvā audiovizuālo materiālu. Dažādu pirmsvēlēšanu diskusiju ieraksti burtiski pārblīvē interneta portālus, neatpaliek arī televīzija.

Jau sengrieķu filozofs Platons skaidroja muļķības attīstību bremzējošo būtību: «Muļķība tieši tāpēc ir liels ļaunums, ka cilvēks, nebūdams ne krietns, ne labs, ne saprātīgs, pats ar sevi ir pilnīgā mierā, jo nedomā, ka viņam kaut kas trūktu, pēc kā būtu jācenšas.» Pārceļot šo atziņu mūsdienu Saeimas vēlēšanu gaisotnē, negribot domas aizķeras pie vēlētāju izvēles motīviem. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ieņem otro vietu reitingos. Izteikšu savu subjektīvu viedokli.

«Jaunā Lattelecom televīzija ar nosaukumu Helio ir kārtējais pierādījums tam, ka pie mums diemžēl neko nevar izdarīt tā pa īstam, konkrēti un līdz galam...» – tā raksta kāds no neskaitāmajiem šīs kompānijas interaktīvās televīzijas lietotājiem facebook tīklā, kurā pēdējā laikā netrūkst līdzīgu komentāru saistībā ar šīs kompānijas neseno atjauninājumu, kas jau skāris 50% lietotāju visā Latvijā un drīzumā skars arī pārējos.

Par Latvijas iekšpolitikas sava veida raksturīgu iezīmi ir kļuvis fakts, ka līdz ar kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvošanos aktualizējas arī jautājums par to, kā pareizi vēlams Latvijas Valsts prezidents.

Nesen domāju par to – kas varētu būt tā viena lieta, ko es gribētu novēlēt Latvijai? Sev un arī Burtnieku novadam, katram Latvijā dzīvojošajam es gribētu novēlēt vienu vārdiņu, un tas ir TĀLREDZĪBA. Tas īpaši svarīgi šajā populisma laikā, kad mēs dzirdam, ka būs partijas, kas tūliņ visas problēmas atrisinās ar vienu burvju pieskārienu. Domāt tālredzīgi. Mēs zinām, ka ir jāskatās uz priekšu tālākā vektorā, kas ir desmit, divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadus uz priekšu, un, manuprāt, Latvijas simtgade ir tieši tas brīdis, kad vajag apskatīties un padomāt – kāda ir tā Latviju, kuru mēs aiz sevis atstāsim pēc simt gadiem? Kādu mēs viņu gribam? Vai tādu, ka visa vēsture šeit ir nošķūrēta, vai arī tādu, ka vēsture ir izcelta, saglabāta, sakopta, arī tie vēstures stāsti izstāstīti.

No mazotnes mācāmies dalīties, jo tas taču ir pieklājīgi, tomēr tam ir savas robežas. Tāpat jāapzinās, ko mēs dodam un kam. Cilvēka nezināšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā radījusi ļoti nelāgu notikumu – ilgās mokās uz operāciju galda miris trīs mēnešus jauns ziemeļbriedis.

Šajā politiski un arī klimatiski ļoti vējainajā laikā ir parādījusies reālas enerģijas pārpilna un, iespējams, arī gaiša ziņa. Proti, Zviedrijas Eolus Vind AB meitas uzņēmums Latvijā SIA «Eolus» ir pieteicies uzbūvēt Latvijā, konkrētāk, Dobeles un Tukuma novadā, līdz šim lielāko elektrostaciju parku ar 51 vēja turbīnu. Patlaban jau tiek slēgti līgumi ar parka izbūvei vajadzīgo zemju īpašniekiem, notiek visas vajadzīgās šāda parka ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras, kā arī projekta sabiedriskā apspriešana.

Valmiera nav tik liela, lai daļu savu līdzcilvēku nepazītu, nu kaut vai, nezinot vārdu, sejas tomēr ir iegaumētas. Ir cilvēki, ar kuriem sasveicināmies tikai tāpēc, ka mūsu ceļi bieži vien krustojas. Valmieriešiem, jo īpaši G. Apiņa ielas iedzīvotājiem, visbiežāk līdz šim sanāca satikties lielveikalā «Maxima», kas daudziem no viņiem ir rokas stiepienā no dzīves vietas. Kur vēl labāk – viss vienuviet un pa ceļam uz māju! Kopš lielveikals slēgts remontam, pircēju ierastā kārtība ir izjaukta. Tas, ko agrāk, no darba mājās nākot, varēja iegādāties zem viena jumta – pārtiku, rūpniecības preces, medikamentus, mīļdzīvnieku barību un vēl citus ikdienas pirkumus – nu jāmeklē vai pa visu Valmieru. Gadiem «Maxima» uzticīgie pircēji tādā kā apjukumā tagad staigā no viena veikala uz citu. Kad nu kādā bodē maksimieši atkal nejauši satiekas, ir ko pārspriest par izjūtām bez sava veikala. Lūk, tikai daži no man pazīstamo pircēju secinājumiem.

Vakar žurnālistiem tika stādīta priekšā Latvijas veselības aprūpes iespējamā nākotne – telemedicīna jeb ārstu konsultācijas, kas tiek sniegtas ar interneta videosakaru palīdzību. Jāsaka, šāds nākotnes piedāvājums lika par daudz ko aizdomāties. Īpaši par to, kādēļ šāda tehnoloģija šķiet tik pievilcīga ārstiem.

Rēgs klīst pa Latviju – Vecenes rēgs. Visi vecās Latvijas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu. Visi Latvijas spēki atzīst Veceni jau par spēku.

Pēc ilgām diskusijām Latvijas valdība apstiprināja pedagogu minimālās algas likmes palielināšanu līdz 710 eiro par likmi. Vajadzētu priecāties, jo pēc nodokļu nomaksas skolotāji, iespējams, saņems nedaudz vairāk. Padomju laikā būtu jāsaka paldies partijai un valdībai.

Vasaras sākumā, domājot par lopbarības gatavošanu, uztraukumiem pamata vēl nebija, jo lielākajā daļā lauku zāle auga lekna, taču pašlaik, kad nu esam vairāku mēnešu garumā pārlaiduši nepieredzēti sausus un karstus laika apstākļus, situācija ir krietni mainījusies. Lopu ziemas ēdienkartē ieilgušais sausums ir izdarījis tik tiešām nepatīkamas korekcijas. No reģiona lauksaimniekiem dzirdu, ka arī pēdējā laikā atnākušie, ilgi gaidītie lieti bēdīgo ainu ne visur mainījuši par labu lopbarībai. Tā ap Valmieru, Cēsīm un Rūjienu pašlaik lietus esot devis zemei kaut nedaudz tik vajadzīgā mitruma, bet, piemēram, visai plašā teritorijā ap Salacgrīvu tā joprojām nav. Sakaltusī zeme nespēj vien padzerties, tādēļ šajā reģionā daudziem joprojām sausuma dēļ ir problēmas ziemāju sējā.

Pati jaunākā cilvēces paaudze, mūsu bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus ieskaitot, neizbēgami ir ar pasaules tīmekli apsēsta. Informācijas tehnoloģiju faktiski neierobežotās – cik nu to atļauj elektrība – iespējas spiežas iekšā mūsu ikdienā pa visām šķirbām! Ir labi, ja visu to spējam uztvert kritiski, nepazaudējot saikni ar pārējo pasauli. Taču ko lai saka par trešklasnieku, kurš, muzejā ar patiešām elitārām mūsu senču senlietām nonācis, vienīgo interesi izrāda nevis par arheologu sūrā grūtā darbā iegūtām autentiskām senlietām, bet visu muzeja zāles apskatei atvēlēto laiku pielīp pie interaktīvā ekrāna, bez mitas ar pirkstu bīdot arvien jaunas un jaunas bildītes?

No plašsaziņas līdzekļu darba kārtības nepazūd ar tā kā bijušo, tā kā oficiāli joprojām esošo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču saistītas tēmas. Piemēram, nupat pēc ilgas spriešanas tika secināts, ka atlaist Rimšēviču no darba juridiski tomēr nav iespējams līdz brīdim, kamēr nav saņemts notiesājošs tiesas spriedums.

Reklāmas mūs ievilina un iekārdina kādā precē vai pakalpojumā, to viskrasāk varam redzēt bērnos. Viņiem pat nav jāredz mantas realitātē veikalā, pietiek ar labu reklāmu, un viņi zina, ko vēlas saņemt Ziemassvētkos, dzimšanas dienā utt. Tāpat arī ar pieaugušajiem, tikai mēs kritiskāk izvērtējam mums nepieciešamo un nekrītam gar zemi veikalos, ja kaut ko nevaram atļauties vai manta vairs nav pieejama.

Ikdienas sarunās daudzi ir ieraduši lietot vārdkopās tik pretrunīgus vārdus, ka bieži vien pat nevar saprast teiktā patieso jēgu. «Briesmīgi drošs», «ārprātīgi gudrs», «šausmīgi skaists» ir vien dažas pērlītes tagad arī ar tikpat pretrunīgiem svešvalodu vārdiem pārpildītajā mūsu valodas bangojošajā jūrā. It kā jau saprotam vai vismaz mēģinām saprast, ko teicējs ar šo šausmīgumu vai briesmīgumu cenšas akcentēt. Taču katrs vārds nes sevī arī jēdziena nastu, pat tiešu trāpījumu pa mūsu «smadzenēm» vai, precīzāk sakot, apziņu. Lai cik sirsnīgi pretrunīgo vārdu teicējs ir gribējis kaut ko izcelt, cildināt vai pat slavināt, blakus labo apliecinošajam vārdam izteiktais netīkamais, citā situācijā parasti kaut ko sliktu vēstošais bieži trāpa vispirms. Sadzirdot par šausmām gribot vai negribot vismaz zemapziņā satraucamies. To, ka šīs šausmas var attiecināt arī uz kaut ko ļoti skaistu, apziņa sadzird vien pēc mirkļa. Bet kaut kas jau ir nokavēts, atmiņa kaut uz pussekundi liek atcerēties ne tā tīkamākā, vismaz šai reizei ļoti nepiemērotā vārda jēgu.

Pētījumu aģentūras SKDS svaigi publiskotā sabiedriskās domas aptauja ir kā auksta ūdens šalts valdības partijām. Un arī tai Latvijas pilsonības daļai, kas vēlas stabilitāti un evolūciju valsts attīstībā, nevis turpināt pārciest vienu destruktīvu «revolūciju» pēc otras. Vēlēšanas tiešām solās būt «interesantas». Drīzāk gan nervozas.

Iespējams, ka viss ir pareizi un cilvēkam, kurš maksā nodokļus, ik mēnesi savā naudas maciņā neto ieliekot vismaz par ceturtdaļu mazāk nekā tie, kuri atalgojumu saņem aploksnēs, tagad pienākas pilnāks medicīnas pakalpojumu grozs, kuru nodrošina valsts. Un tiem, kuri tad solidāri šos nodokļus nemaksā, ar laiku kādi 20 eiro mēnesī būtu jāsamaksā par savas veselības apdrošināšanu. Varbūt naudas veselības aprūpes sistēmā kļūtu vairāk, varbūt kvotas lielākas, rindas mazākas.

Kārlim Augustam Vilhelmam Ulmanim 4. septembrī apritēja 141. dzimšanas diena. Ja Latvijas vēsture būtu citāda, varbūt šī diena būtu valsts svētki. Neviens nevar noliegt to, ka Kārlis Ulmanis bija spilgta personība, izcils politiķis. Viņš bija viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs. Astoņas reizes bijis Ministru prezidents. Vienīgais, kura sakarā lietojam apzīmējumu «Ulmaņa laiki».