Pēteris Tabūns

Pandēmijas ieskautais laiks esot pārdomu, jaunu ideju meklēšanas laiks, laiks, kad iedragātā ekonomika, faktiski it nozare prasa gan radošu piepūli, neatlaidību, darbošanos ar dubultsparu it visiem. Vai tā ir? Kur nu! Man šķiet, ka tieši otrādi. Vīrusa ietekmē vairojusies nevis gaidītā aktivitāte, bet miegainība, laiskošanās. Covid aizsegā iemuļļāja brāķi – teritoriālo reformu. Deputāti garus mēnešus nosēdēja mājās, tā sagura, ka nu vai trīs mēnešus atgūs spēkus atvaļinājumā. Rudenī varbūt sāks strādāt. Ja sapratīs, ko darīt.

Vīruss pierimis, Jāņi aizvadīti, Pēteri arī, nu laiks runāt par ikdienas lietām. Un, lūk, šī tēma. Gribas teikt – dzīvojam kā savdabīgā Leiputrijā. Ķīnas vīruss atvēris naudas lādi, un valsts dala naudu uz nebēdu. Tā, it kā tā kristu no gaisa. 

Masu saziņas līdzekļi pilni ar sašutumu par prokrievisko spēku, maigi sakot, uzvedību 9. maijā gan Rīgā, gan Dau­gavpilī, gan citur. Un nevienā publikācijā nav analīzes par to, kāpēc tā notiek. Šāda attieksme turpinās jau 30 gadus. 

Smagi pārbaudījumi allaž ir tas laiks, kad visspilgtāk parādās cilvēku un nācijas patiesā būtība un vērtība. Vienā vārdā – morāle. Tā ir arī tagad – šī nāvējošā vīrusa uzbrukuma laikā.

Kristīnes Misānes gauži bēdīgie piedzīvojumi Dienvidāfrikā, Latvijā un Dānijā satraukuši un satriekuši, un liek kārtējo reizi paraudzīties uz valsts dažādu institūciju atšķirīgo izpratni, attieksmi un rīcību pret notiekošo. Arī Eiropas Savienības valstu starpā.

Šoreiz dalīšos ar Jums, lasītāj, pārdomās par partijām. Daudz par to runāts, diemžēl virspusēji, bez analīzes, bez secinājumiem. Daudzi pat nenojauš partiju patieso nozīmi. Kādas ir partijas, tāda taču ir Saeima, valdība, prezidents, arī visas citas valsts struktūras. Un ne tikai....

Īpatnējā noskaņojumā sācies jaunais gads. Kur vien pagriezies, visur runā par vienu – jaunie Saeimā un valdībā sapulcinātie kleperīši, arī vecie (30 gadu garumā) valsti nodzīvojuši līdz kliņķim. Par Rīgu nerunājot. Tā ir dziļā bezdibenī, gandrīz drupās. Paši neko nespēj, jānāk palīgos no tālās aizjūras – amerikāņiem, aizrādot, uzmundrinot vai, pareizāk, brīdinot: sak, mīļie draugi, «korupcija gadiem ilgi grāvusi Latvijas ekonomiku». 

Daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, kad atkal kļuvām brīvi, kad atguvām valsts neatkarību. Tie, kas šajā laika posmā bijuši pie varas, aizgūtnēm lielās, cik ārkārtīgi pūlējušies, cik daudz labu darbu padarījuši tautas labā. Kāds mazumiņš padarīts, protams, ir, bet cik ļoti daudz pieļauts kļūdu, neizdarības, ļaunprātības, cik izsaimniekots, zagts, redzam tieši šodien. Ne velti jaunais Valsts prezidents Levita kungs saka – jāizmēž trīsdesmit gados sakrājušies mēsli. Nevis kādā atsevišķā kaktiņā, bet valstī kopumā. Un tā jau ir nopietna valoda un trauksme.

Tā iekārtots, ka dzīvē, it īpaši valsts dzīvē, reiz pieļautās kļūdas nemanot, maz pamazām samilst, pārvēršoties par smagām problēmām. Ja arī tad sāk pavirši izturēties pret notiekošo, seko nepatikšanas. Ģimenē tās liek sevi manīt ātrāk, valstī lēnāk, bet notiek nenovēršami.

Tikko nosvinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu – šos neaizmirstamos laimes brīžus, šo brīnumu, kas toreiz 1990. gadā pārklāja mūsu zemīti un latviešos radīja cerības uz Brīvību pēc drausmīgajiem Krievijas okupācijas un turpmākajiem 50 kolonizācijas gadiem. Tieši šie – kolonizācijas gadi iznīcināja visu, kas bija sasniegts un dārgs latviešiem.

Kā tas varēja notikt, ka Latvijas galvaspilsētu esam atstājuši likteņa varā? Ne jau tikai Ušakova valdīšanas 10 gados Maskavas pakalpiņi Rīgu nobradā, piesmej, izlaupa. Diemžēl joprojām. Vai neviens valstī nesaprata un joprojām nesaprot to, kas ir šis vīriņš – Ušakovs. Viņš taču bija Maskavas acis un ausis. Atgādināšu. Ušakovs bija ITAR – TASS korespondents Latvijā. Ne jau PSRS laikos, bet neatkarīgā Latvijā. Īsts Maskavas aģents. Tā ir Maskavas politika, ko šis izcilnieks iedibina šeit visos iespējamos veidos. Ne velti Saskaņa noslēgusi draudzības līgumu ar Kremļa partiju. Līgums esot pārtraukts. Pārtraukts tikai vārdos, lai viltīgi pielabinātos latviešiem. Svaigs piemērs. Jauntapušais vicemērs Baraņņiks jau dodas uz Maskavu, lai saskaņotu kopīgu darbību. Saskaņa esot kļuvusi pat sociāldemokrātiska. Šos izbāzeņus atzinuši pat Eiropā. Dīvaini dzirdēt, kā politologi, žurnālisti apgalvo – Ušakovs esot viens no populārākajiem Latvijas politiķiem. Kas to iecēlis šajā godā? Šeit sabraukušo, reiz Latviju okupējušo, pēc tam kolonizējušo vidū viņš patiešām tāds ir. Latviešu nē!

Tepat, tepat 16. marts – Leģionāru diena. Reiz, kad arī es biju parlamentā, šo dienu ierakstījām kalendārā, pasvītrojot leģionāru drosmi cīņā pret Latvijas okupantiem. Diemžēl drīz vien Saeimā saradās aizvien vairāk izdabātāju Maskavai un vietējiem kolonizatoriem un 16. martu no kalendāra svītroja. Ne jau demonstrēt naidu pret Latvijas nelabvēļiem 16. martā ejam pie Brīvības pieminekļa, bet atcerēties un godāt savus varoņus, kuri, kaut arī svešas armijas mundieros ģērbti, cīnījās par to, lai pēc kara valstī neatgrieztos asiņainais padomju režīms.

Piedod, Liesmas lasītāj, ka ar savu rakstīto uzplēšu brūces Latvijas un Jūsu miesā un dvēselē. Citādi nevaru. Ai, kā gribētos, ka mēs ikviens apjaustu mūsu nelaimes un to cēloņus. Tikai tad mēs varēsim cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, ko īpaši gaidām šobrīd, kad darbu uzsākusi jaunā Saeima un valdība. Šī raksta virsraksts ņemts no nesen klajā nākušās manas grāmatas Latvijas Dzīvības Stratēģija, kurā analizēju atjaunotās neatkarības gados pieļautās liktenīgās kļūdas. Un ne jau es viens tās konstatēju un uzrādu. Piemēram, publiciste Anda Līce Latvijas Avīzē ik pa brīdim atgādina – kā reiz 2017. gada rakstā. Citēju: «Vesels gadsimta ceturksnis – trešdaļa mūža mums bija atvēlēts, lai savai valstij ieliktu stiprus pamatus un uzceltu vismaz pirmo stāvu. Patlaban ir sajūta, kā pamestā būvlaukumā stāvot – labie materiāli ir izvazāti, strādnieki sēž pīppauzē, bet priekšnieki nezina, ko darīt ar kļūdaino būvprojektu. Ko mēs esam salaiduši un turpinām laist dēlī – vai tikai ekonomikā? Varbūt cēlonis slēpjas kaut kur pavisam citur.»

13. Saeima ievēlēta. Lielās, ilgās mocībās, dīvainās konvulsijās raustoties, ir arī valdība. Kas nu būs? Vai skaistie solījumi pārtaps brīnumainās pārmaiņās, vai tauta gavilēs? Viss notiekošais liecina par to, ka valsts pārvaldīšanā jau ilgstoši nonāk, īpaši tagad, vāji, nekompetenti cilvēki, kuri arī sabiedrībā ienes neticību un pagurumu.