VARAM ministrs Juris Pūce – Latvijas kārtējā katastrofa!

Pieredzējuši pašvaldību vadītāji protestē pret voluntāri iecerēto administratīvi teritoriālo reformu, taču to pamatotā argumentācija ministram ir kā pīlei ūdens. Viņš sola 100 tikšanās ar pašvaldībām un tad pieņemt savu negrozāmu lēmumu. Princips, kā no zemteksta var nojaust – aiz manis kaut vai ūdensplūdi!Sekmīgi saimnieki vienmēr ir ievērojuši aksiomu – darbi jāveic noteiktā secībā. Nepļausi, ja nebūsi sējis vai arī sējis nedīgstošu sēklu. Lauku attīstību nosaka agrārā ekonomiskā politika un pašiniciatīva. 2009. gadā sāktā reforma samazināja lauku pašvaldību skaitu un līdz ar to arī pašiniciatīvu 4,4 reizes. Kādu tautsaimniecisko pienesumu tas ir devis, par to objektīvu pētījumu, audita nav, bet ministrs klusē. No statistikas uzzinām, ka šajā reformu posmā mazo lauku saimniecību skaits samazinājies par 50600 jeb 38% un ārzemniekiem pārdoti 28,5% lauksaimniecības zemes resursu. Ministra iecerētā reforma paredz pašvaldību un pašiniciatīvu skaitu, salīdzinot ar 2009. gadu, samazināt 14,9 reizes. Nešaubos, ka sekas būs katastrofālas. Manā vērtējumā, apzināti vai aiz muļķības, tiek turpināta latviešu tautas un Latvijas valsts pamatu ārdīšana. Par to, kādas tam būs sekas, interesi neizrāda ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidents, ne deputāti. Tieši tā – jau 30 gadus savu atjaunoto valsti esam būvējuši pretēji minētajā aksiomā noteiktajam. Nekādas dzejas vai priekšteču aforismi nav palīdzējuši atturēt no brišanas purvā. Arī Līgotņu Jēkaba teiktais – ne. Juris Pūce iedomājies lauku cilvēkus padarīt laimīgus, administratīvā kārtā tos sapludinot. Laimes robežšķirtne – ne mazāk kā 15000 iedzīvotāju un viena standartiem atbilstoši nokomplektēta vidusskola. Par to, ka tā tomēr nevar būt mēraukla, liecina Rīga, kur koncentrēta gandrīz puse valsts iedzīvotāju, materiālo un finanšu līdzekļu, bet kā pretruna ir Rīgas domes darbības skandalozie rezultāti. Tātad vaina meklējama citur.

Esmu pārliecināts, ka taisnība ir tiem, kas uzskata, ka īsti laimīga cilvēka un laimīgas sabiedrības veidošanās avots ir pašiniciatīva, nevis bagātību pārdale – pabalsti, citu radīti gatavi labumi. Taču pašiniciatīvu nevar atraisīt un attīstīt ar cilvēka mentalitātei un psiholoģijai, objektīviem likumiem un reālajiem apstākļiem pretrunīgiem piedāvājumiem. Mazo lauku saimniecību iznīcināšana ir nacionāli atbildīgas ekonomiskās saimniekošanas un audzināšanas vides iznīcināšana. Nekāda kompetenču izglītība skolās to nevar aizstāt. Nespēja atrast nacionāli pašapzinīgus deputātus, valsts vadītājus, ministrus un ierēdņus mūsdienās ir degradētās audzināšanas sistēmas sekas.

Lauksaimniecības problēmu sakarā esmu uzrunājis visus Eiroparlamenta deputātus. Izrādījās, ka vienīgais, kas neliekuļoti atsaucās, bija neviennozīmīgi vērtētais Alfrēds Rubiks. Atbildē viņš man raksta: «...esmu pārliecināts – ja Latvijā iznīks lauki, arī valsts iznīks. Šonedēļ ar vilcienu braucot no Strasbūras uz Briseli, 400 kilometrus nobraucu divarpus stundās. No Rīgas līdz Aknīstei jābrauc 170 kilometri. Atšķirība tajā, ko abos ceļos redzēju pa logu, milzīga. Francijā un Beļģijā visi lauki ir sakopti, lauki un ganāmpulki maziņi – pa desmit, divdesmit govīm. Braucot no Rīgas līdz Aknīstei, redzējām divas gotiņas pa vienai ganoties.» No tā saucamajiem nacionālajiem EP deputātiem neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis. Tie nekad nav atsaukušies uz kaut ko redzētu un pārdomas rosinošu. Arī no VARAM ministra neko tādu neesmu dzirdējis.    Kā nacionāli atbildīgāko un reālāko alternatīvu ministra iecerēm saredzu vēlētās pagastu (1. līmenis) un apriņķu jeb rajonu (2. līmenis) pašvaldībās (lūžņos izmestajā un atbilstoši realitātei restaurētā «velosipēdā»). Tad sev piekritīgo apzīmējuma statusu – «novads» – atgūs Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Viss nostāsies savās vietās. Arī pašiniciatīva. Bet VARAM ministram Jurim Pūcem iesaku nekavējoties atkāpties no ministra amata – lai vēlāk nav smagi jānožēlo.