Latvijas simtgadē, kad šur tur vēl laukos var ieraudzīt ganāmies govis, gluži vai nejauši no atmiņas krātuvēm uznirst gudrā tautsaimnieka Kārļa Ulmaņa reiz paustā atziņā, ka «Latvijas nākotne ir teļos». Zemnieki šo vēlāk gandrīz vai par lozungu kļuvušo aicinājumu sadzirdēja, un Latvija pirmskara gados kļuva par vienu no konkurētspējīgākajām sviesta un siera eksportētājvalstīm Eiropā.
LLKC Apgāda vadītāja Iveta Tomsone plašsaziņas līdzekļiem izplatījusi ziņu: ņemot vērā, ka Eiropas Komisija (EK) 1. jūnijā publiskojusi savu piedāvājumu ES Kopējās lauksaimniecības politikai (KLP) pēc 2020. gada, ikvienam Latvijas lauksaimniekam vai lauku uzņēmējam nu līdz 10. jūlijam ir iespēja izteikt savu viedokli par EK piedāvājumu. Kā to izdarīt? Visvienkāršākais un ērtākais veids — aizpildīt Valsts Lauku tīkla sekretariāta sadarbībā ar Zemkopības ministriju sagatavoto anketu, kurā ir 21 jautājums ar iespējamiem atbilžu variantiem.
Mums, latviešiem, ne visai patīk plātība un izrādīšanās. Jo īpaši, ja to piekopj kāds cits, ne paši. Vēl jo vairāk, ja tas darās, kā uzskatām, «par naudu no mūsu kabatas». Taču biznesā dižošanās nereti ir tīri vai spiesta lieta, ja reālais darbs vienkārši ir sabiedriskai domai grūtāk pamanāms.
Tāds — tik karsts un sauss maijs un jūnija sākums — ilgi mums nav bijis. Dzīvojot laukos, ieilgušā sausuma dēļ problēmu netrūkst. Tās ir visiem, bet katrā ziņā par vēl vienu nopietnu sadzīvisku problēmu vairāk ir tiem, kas dzīvo neasfaltēta ceļa malā. Tā nu ir sanācis, ka arī mūsu mājas atrodas pašā grants seguma ceļa malā vietā, kur beidzas Ķoņu pagasts un sākas Lodes pagasts. Esam ceļam tik tuvu, ka faktiski visa vasara paiet vienos vienīgos putekļu mākoņos. Ne veļu var dārzā izžaut, ne kopā ar ģimeni zem ābeles pavakarēt, nav jēgas arī auto mazgāt, jo pa vienu vien dienu tai, pagalmā stāvot, uzaug pamatīga putekļu kārta.
Pirms nedēļas Kārļa Kangera vadītajai zinātniskajai komisijai, kura nodarbojās ar PSRS valsts drošības komitejas (VDK) noslepenoto dokumentu jeb tā saucamo čekas maisu nodošanu atklātībai, bija jāsniedz ziņojums ar rekomendācijām valdībai Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas (mēli var izmežģīt) likuma projektam, taču komisija lūgusi termiņa pagarinājumu līdz šī mēneša beigām sakarā ar to, ka tai ilgstoši bijusi liegta pieeja VDK kartotēkai, kas patlaban atrodas Satversmes aizsardzības biroja pārziņā.
Trīs stundas aizrautības — tā varētu raksturot aizvadītās nedēļas koncertu, kuru arī man bija tas prieks noskatīties, nē, drīzāk līdzi izdzīvot Valmieras Kultūras centrā. Pašdarbnieki, amatieri, festivāls — mēs savā galvā esam uzbūvējuši priekšstatu, kāds šis notikums vismaz aptuveni varētu izskatīties un izklausīties.
Satiksmes ministrijai (SM) domājot par Latvijas transporta infrastruktūru un gatavojoties Eiropas Savienības fondu (ESF) 2007.-2013. gada plānošanas periodam, tika sagatavotas un 2006. gada 12. jūlijā apstiprinātas Transporta attīstības pamatnostādnes 2007.-2013. gadam, kurās cita starpā tika noteikta nepieciešamība pēc jaunu pasažieru vilcienu iegādes — pirkt septiņus jaunus dīzeļvilcienus un 34 elektrovilcienus.
Maija beigās Rīgā tika nogalināts viens no valsts ietekmīgākajiem maksātnespējas administratoriem Mārtiņš Bunkus, kura slepkavība daudziem atsauca atmiņā bēdīgi slaveno pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi, kad attiecību skaidrošana ar dažādu ieroču palīdzību bija plaši izplatīta parādība.
Kamēr citās pilsētās, gaidot Latvijas simtgadi, tiek mastos celti milzu karogi, lai iedzīvotājos vairotu patriotismu un lepnumu par savu valsti, Valmieras mērs Jānis Baiks intervijā Liesmai aprīļa beigās atklājis, ka pie mums šāda karoga nebūs, jo tas izmaksājot tik dārgi, ka par trīskārt mazāku summu iespējams noasfaltēt 5 km celiņu pilsētas namu iekšējos kvartālos. Neko teikt — praktiska pieeja, jo karogs balotu saulē un plandītos vējā, tāpēc ik pa brīdim būtu jāmaina, un tas prasītu arvien jaunus un jaunus izdevumus. Toties tāds noasfaltēts celiņš var kalpot gadu desmitiem, neprasot nekādus papildu ieguldījumus, jo turpmāk par to uzturēšanu rūpēsies pateicīgie pagalmu izmantotāji.
«Ir aizgājis par tālu,» komentējot 30. un 31. maijā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē runāto un lemto, teikusi Inga Akmentiņa-Smildziņa, kura vada Latvijas vecāku organizāciju «Mammamuntetiem.lv». Viņa rakstījusi savu viedokli publiskā vēstulē Latvijas medijiem.
Kāpēc Latvijā tirgo zemākas kvalitātes pārtiku, kosmētiku un saimniecības preces nekā, piemēram, Vācijā? Ar ko mēs esam sliktāki par Rietumeiropu?
Savā ziņā tas, kur mēs šodien atrodamies, ir sekas kaut kam citam. Visām jaudīgām valstīm ir ļoti skaidra pozicionēšanās pasaulē. Nav noslēpums, ka man viena no sirdij tuvākajām valstīm ir Singapūra, un, ierakstot Google meklētājā Singapure vision, tur parādās tāds ieraksts: Limited land, unlimited space. Tulkojumā, jo mums daudz kas jātulko valsts valodā, tas būtu Limitēta zeme, nelimitēta telpa (Ierobežota zeme, neierobežota telpa). Tas ir domāšanas veids!
Nu jau mazāk nekā nedēļa atlikusi līdz Pasaules kausa finālturnīra futbolā atklāšanas spēlei Maskavā, bet joprojām nespēju pieņemt faktu, ka tas šajā valstī arī notiks, — arī iepriekš izskanējušās boikota iespējas no atsevišķu valstu puses tā arī netiks realizētas.
Latvija ir saskārusies ar «profesionāli» un, galvenais, pavisam demonstratīvi veiktu slepkavību. Maksātnespējas administratoriem tas ir «briesmīgs sveiciens no senaizmirstiem deviņdesmitajiem» — apmēram tā šokētās sabiedrības reakcija atspoguļojās sociāltīklu čivinātavās.
Gandrīz katrs no mums 25. maija priekšvakarā saņēma milzīgu daudzumu e-pastu, starp kuriem lielākā daļa bija ar mērķi atjaunot savas iepriekš dotās piekrišanas komerciālu paziņojumu saņemšanai, un atsevišķi e-pasti tika sūtīti, lai informētu mūs par izmaiņām privātuma politikās.
Nav nekāds noslēpums, ka daudzi Latvijas uzņēmumi — gan lielas kompānijas ar vārdu, gan pavisam nelielas biznesa struktūriņas — pelnī pietiekami labu maizi ar sviestu tuvākās un tālākās ārzemēs, piedaloties dažādos iepirkumos, kuros parasti uzvar ar pietiekami kvalitatīvu un tajā pašā laikā lētāku piedāvājumu. Visbiežāk Skandināvijā, taču, kā rāda piemērs ar Valmieras stikla šķiedras meitas uzņēmumu ASV Džordžijas štatā, tad arī aiz okeāna iespējams teju visas lietas ļoti nopietnā celtniecības objektā nokārtot ar Latvijas uzņēmumu tiešu līdzdalību. Nekāda Amerika te nav jāatklāj — konkurēt ar vietējiem ārzemēs ļauj Latvijas strādātāju profesionālais līmenis un, protams, savējiem maksātās zemākas algas, tā ka šajā ziņā malējais vienmēr sanāks darba ņēmējs.
Manā ģimenē dzīvo divi kaķi, abi cēlušies no ielas, tātad kādam viņi nebija vajadzīgi. Viņi bija pamesti, bet tagad ir mani labākie draugi. Man vienmēr licies, ka kaķi un citi dzīvnieki nav tikai mājdzīvnieki. Es savus mājas mīluļus uztveru kā lielas beznosacījumu mīlestības avotus un līdzvērtīgus ģimenes locekļus, lai cik muļķīgi tas skanētu. Esmu arī dzirdējusi, ka tā ir šizofrēnijas pazīme, ka runājies ar kaķi vai augiem. Bet es jau aprunājos ar katru no saviem draugiem. Tomēr šis stāsts nebūs par mūsu draudzību, bet par satikšanos ar kaķiem no ielas. Viens met laukā, otram tas zelta vērtē.
Vasara nozied. Gan laukkopji, gan dārzkopji var sākt vērtēt rudenī gaidāmo ražu. Daudzām kultūrām tā būs ļoti atkarīga arī no tā, cik pēc vēsā pavasara, kad pēkšņi vienlaikus steidza ziedēt gandrīz vai viss, ziedus paguva apputeksnēt bites, kamenes, arī citi augiem pietiekami draudzīgi kukaiņi. Tādā pavasarī atkal aktuāls kļuva jautājums — vai Latvijā dārzu un lauku, arī pļavu labai ražībai, šīs ražības kāpināšanai bišu un kameņu vispār pietiek? Zinātnieki vērtē, ka bites Latvijā apputeksnē pat vairāk nekā 80 procentus ziedošo augu. Tātad bišu dravas nav tikai medus, ziedputekšņi, vasks vai veselīgais propoliss. Aprēķini rāda, ka bišu «pienesums» laukaugu un dārzkopības produkcijas apjomam ir pat vairāk nekā 10 reizes lielāks nekā ienesuma vērtība tieši dravā. Tādēļ droši var teikt, ka bez bitēm vismaz Latvijā nopietna saimniekošana laukos nevar būt, un būtībā ir jādara viss iespējamais, lai pilnīgi nekas netraucētu šo čaklo kukaiņu lidojumus uz ziediem.
Viņi uz pilsētas centru dodas laikā, kad citi iet uz darbu. Un pilsētas centrā ir arī pievakarēs, kad valmieriešu darba laiks jau beidzies un kāds steidz bērnu aizvest uz nodarbībām kultūras centrā, cits iepirkties «Valletā». Varbūt tie, kas pašam pilsētas centram vien izskrien cauri, pat nepamana, ka Valmieras dzīvīgākā vieta, kur satiekas vietējie un arī iebraucēji, ir pārvērtusies par vietu, kur četri pieci vīri popularizē bomžu dzīvesveidu.
Uz Rīgas pilī otrdien rīkoto diskusiju, veltītu viltus ziņu ietekmei, mani vilināja tās dramatiskais nosaukums «13. Saeimas vēlēšanas — pārbaudījums demokrātijai?». Noklausoties vienu otru pieteiktās problēmas apcerētāju, brieda smagas aizdomas, ka briesmas Latvijas pilsoņu gribas netraucētai izpausmei ir krietni mazākas par dažu «drošības ekspertu» vēlmi pelnīt sev iztiku ar to apcerēšanu un atmaskošanu.