Mums tik tālās un tik svešās Horvātijas futbolkomandas uzvara Pasaules kausa pusfinālā pār kājbumbas sporta dzimteni ir liels brīnums visai zemeslodei un vērtīga mācība citām «mazām ciltīm», jo īpaši — reizēm ar pilnīgi lieku pieticību sevi bremzējošajai Latvijai. Nav mūsu dižais dzejnieks melojis nenieka: Mēs būsim lieli tik, ...
Pērkontēvs ar lietus mākoņiem pārstaigā Latviju, novērtēdams, kas noticis nedēļā, kamēr viņš, Saule, Daugava un citi latvju svētumi tika cildināti un dimdināti Rīgā Dziesmu un Deju svētkos. Tikmēr viņš bija mākoņus valdījis, lai svētkus nesaslapinātu. Visi, kas vien gribēja, tādēļ varēja atļaut savā ikdienas rūpēm pilnajā domāšanā šiem svētkiem ienākt ar cauri gadiem pelnītu līksmības, atraisītības un lielas kopības sajūtu. Dziesmu un deju svētki jau nekad nav bijuši un, cerams, arī Latvijas nākamajā simtgadē nebūs svētki, ko ar lēmumu, pat likumu piešķir tajā brīdī pie teikšanas esošie politiķi. Tos ar mēģinājumos pavadītajām, bieži pat atpūtas brīdim atņemtajām stundām dziedātāji un dejotāji, orķestru muzikanti nopelna, rada paši. Tie nevarētu notikt bez pašvaldību (pat rocības ziņā pieticīgo) deputātu labvēlīgās attieksmes pret pašdarbnieku vajadzībām, saimniekotāju (lieliski, ka arvien vairāk dejo un dzied arī viņi paši) materiāla atbalsta.
Valmieras pašvaldība pašlaik meklē, kādus pareizos akcentus likt, lai par pilsētas iespējām visprecīzāk pastāstītu interesentiem dažādās auditorijās. Pilsēta izstrādā uzrunājošu zīmolu. Ir skaidrs, ka Valmiera var lepoties ar darbīgas un secīgi ekonomiski attīstītas pilsētas infrastruktūru, zemu vai praktiski neesošu bezdarba līmeni, arī ar to, ka viss tā kā funkcionētu izglītības un kultūras jomā, un līdz ar to var klāt pieplusot arī zināmu sociālo drošību, taču klupšanas akmens ir pilsētas sabiedriskais transports. Ja maršruts no punkta A uz punktu B ir reizi stundā, tad kaut kas nav riktīgi. Reizi stundā ir arī starppilsētu satiksmes maršruts no Valmieras uz Rīgu.
Kamēr Latvija svinēja savā vēsturē vērienīgākos Dziesmu un deju svētkus, uz mūsu vispārējās aizrautības fona ir sākuši risināties liela mēroga notikumi, kuru sekām vajadzētu būt gatavām arī mūsu valsts augstākajām amatpersonām.
Reizēm arī populāros Latvijas televīzijas šovos kā vienu no konkursiem izmanto tā sauktos klusos telefonus, kad vienu ziņu, nolasītu priekšā, pa ķēdīti — katru atsevišķu informācijas nodošanu izspēlējot tiešsaistē no mutes ausī — viens otram nodod kāds pusducis dalībnieku. Galarezultāts, protams, ir krietni vien tāls no sākotnējā, taču nekādas nopietnas sekas tāpēc neuzmanīgajiem klausītājiem un ziņas tālākdevējiem nerodas, viss beidzas ar kopīgu izsmiešanos.
Uz savām tradīcijām mēs vienmēr varam paļauties. It īpaši, ja tās ir patiesi daiļas un ar dziļām saknēm tautas dvēselē, Paula mūzikā un Petera dzejā kā buramvārdos iekodētas: «Tā dziedāja bāleliņš, pret likteni stāvēdams — viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās»...
Trikātas pamatskolas pirmsskolas grupā «Zaķēni» 2017./2018. mācību gadā darbu uzsāka audzinātāja IMANTA ZAĻKALNE, kura ir skolas absolvente. Viņa dalās pieredzē par aizvadīto pirmo darba gadu:
Iespējams, Valsts kanceleja šos savus kārtējos iepriekš neplānotos tēriņus būtu gribējusi nokārtot pa kluso, taču pati termina iepirkums būtība prasās pēc vismaz teorētiska caurspīdīguma, kas savukārt nes zināmu publicitāti. Šonedēļ uzzinājām par kādu, manuprāt, joprojām kuriozu rīcību — Valsts kanceleja izsludinājusi iepirkumu par pretendentu piesaisti Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatam. Firmas, kurām gribēšana un varēšana palīdzēt Valsts kancelejai piesaistīt pretendentus un novērtēt viņu kompetenci, iepirkumā var pieteikties līdz 16. jūlijam. Prieks, kur tu rodies: darbiņam, kuru par valsts augstākās kastas ierēdņu algu un tai adekvātu atbildību nāktos darīt pašiem, Valsts kancelejas ierēdņi joprojām meklē (labi) apmaksātu starpnieku!
Aizvien mazāk medijos parādās ziņas par Zolitūdes traģēdiju un skumjajiem notikumiem 2013. gada rudenī. Tagad mēs runājam par lielveikalu ķēdi Maxima, kas trešo gadu ir atzīta par ģimenēm draudzīgu uzņēmumu, piemirstot piecus gadus vecos notikumus.
Ukrainas iedzīvotāju masveida emigrēšana no valsts darba meklējumos ir nostādījusi dilemmas priekšā arī Latvijas politiķus — no vienas puses lēta darbaspēka pieplūdums ir izdevīgs uzņēmējiem, taču no otras — tas samazina darba algas atsevišķās profesijās.
Kad tikko biju sācis žurnālista gaitas, reiz gadījās būt vienā seminārā. Tur kāda zinīga kundze mūs, veselu baru rakstošos mediju pārstāvjus, mācīja pareizās latviešu valodas niansēs. Kad mācību plānā paredzētie jautājumi bija izskatīti, izvērsās diskusija par latviešu valodas vietu pasaulē. No visa toreiz runātā man joprojām prātā palikusi viena gudrās latviešu valodas zinātājas frāze — nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad mēs, latvieši, savā valodā runāsim tikai virtuvē...
Mums vajag lielāku noteiktību, ejot uz mērķi! Jā, mēs gribam, taču mēs Latvijā ne vienmēr izdarām savu mājasdarbu, joprojām mokāmies ar savām mazajām problēmām. Taču mums dažreiz jāatceras, ko savulaik teica slavenais latvietis Krišjānis Valdemārs: Latvji, brauciet jūriņā! Mums ir jāaizbrauc, nedaudz jāapskatās, kas notiek ārpus Latvijas, un pēc tām jāpaskatās uz sevi no malas. Jāsaprot, kas mūsos ir labs un kas varbūt nav tik labs, un ar to labo ir jāiet pasaulē, jāpiedāvā citiem.
Pagājušajā nedēļā, kad Valmierā divas dienas notika, manuprāt, vismaz valsts mēroga pasākums ekonomikas jomā, teātrī nemanīju nevienu lielo mediju žurnālistu ne no preses, ne no televīzijas vai kādiem citiem modernajiem ļaužu prātu locītājiem. Bez Liesmas nenogurusi abas dienas strādāja vien Gunta Matisone ar pašmāju TV operatoriem, piektdien pāris vārdus pārmiju arī ar Druvas žurnālisti Moniku Sproģi. Jā, vēl bija Tija Auziņa — festivāla Bildes rīkotāja un ļoti nopietnas grāmatas par Līviem veidotāja. Un viss...
Vairākus gadus nodarbojos ar skolotāju tālākizglītošanu, vadot mācību nodarbības par dažādiem ar mācību metodiku un stundu efektīvu plānošanu saistītiem jautājumiem. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja tikties ar simtiem skolotāju no daudzām Latvijas un Eiropas skolām, lai kopīgi mācītos un sarunātos par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā. Esmu absolūti pārliecināts, ka jau tagad Latvijas skolās ir neskaitāmi skolotāji, kuri dara, mēģina, kļūdās un mācās no savām kļūdām, lai nodrošinātu skolēniem pēc iespējas labāku un daudzveidīgāku mācīšanās pieredzi. Esmu saticis pārsteidzošus pedagogus ar lielu darba stāžu, kuri savā cienījamajā vecumā ar entuziasmu runā par skolēniem un min konkrētus piemērus no mācību stundām, un varu apliecināt, cik vērts un nozīmīgs viņiem ir skolotāja pienākums. Tāpēc esmu pārliecināts, ka skolotāji Latvijas skolās jau tagad ir zinoši un varoši, lai iesaistītos un sekmīgi īstenotu gaidāmās pārmaiņas.
Baptistu mācītāja Pētera Sproģa politiskā karjera nošvirkstēja visu mūsu acu priekšā kā svētku salūtraķete, atstājot aiz sevis vien neziņas tumsu un vieglu sēra smaku. Šķiet, nupat vēl tik perspektīvais politiķis būs kārtējais latvju Ahillejs, par kura vārīgo vietu zina vien pats un viņa sīvākie ienaidnieki.
Frontes līnija bija tālu, kaut kur vēl krāca Kurzemes katls. Bet skolās Valkas pusē 1944. gada oktobrī sākās mācības. Valdība bija cita, un citi bija skolotāji. Kara briesmās cietusī zeme un cilvēki sāka atgūties. Posts visapkārt bija liels. Nebija pat skolas grāmatu, tās, kas bija pavasarī — no vācu laika, nederēja, tagad bija krievu laiki, cita sistēma. Vakardienas varonis tagad bija drīzāk dzimtenes nodevējs. Un skolēni arī nedroši, bailīgi, nesaprazdami, kas labs, kas slikts. Skolotāji centās, cik spēdami, nomierināt sakarsušos prātus. Sāka ar koriem. Bija balss vai nebija — nācās dziedāt skolas korī. Bet kuras tad nu būs tās pareizās dziesmas? Sākām ar tautasdziesmām «Div' pļaviņas es nopļāvu», «Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņām, cepējiņa, gudra sieva, satin kļavu lapiņās». Un drīz vien sākām mācīties citu himnu — jau trešo trijos skolas gados.
Pirms Jāņiem uz redakciju piezvanīja kāds kungs, kurš bija iegādājies jaunu televizoru, bet nevarēja atbrīvoties no vecā, jo Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas (ZAAO) laukumā Beātes ielas galā par tā pieņemšanu prasot 4 eiro, kaut gan pēc tirdzniecības noteikumiem šai opcijai esot jābūt bezmaksas. Un tik tiešām — zvanītājam pilnīga taisnība, jo www.zalajosta.lv melns uz balta rakstīts, ka nolietotas elektroiekārtas nododamas jebkurā EKO laukumā ar aicinājumu «sazināties ar nolietotu elektroiekārtu savākšanas uzņēmumiem, kas bez maksas izvedīs nolietotu elektroiekārtu no jūsu dzīvesvietas». Likteņa ironija, bet tieši zvanīšanas dienā Liesmā bija lasāma informācija, ka ZAAO otro gadu pēc kārtas saņēmis zelta novērtējumu Ilgtspējas indeksā, kā arī Labklājības ministrijas novērtējumu Ģimenei draudzīgs komersants. Laikam jau šī draudzība izpaužas tādējādi, ka tiek prasīti vien 4, nevis 7 vai visi 10 eiro. Taču iespējams, ka šis nesenais tarifu pacēlums saistīts ar Konkurences padomes martā uzlikto 36665 eiro sodu par tirgus varas ļaunprātīgu izmantošanu, ko ZAAO, lai nebūtu jātiesājas, arī samaksājis, bet kaut kā taču šī naudiņa jāatgūst.
Viņnedēļ gadījās būt Litenē — nelielā miestiņā pusceļā starp Gulbeni un Balviem. Protams, šai vietai Latvijas vēsturē ir savs īpašs, traģisks stāsts, taču šoreiz ne par to. Par to, kas Litenē ir šodien, un par to, kā rīt vairs nebūs...
Vēlēšanas tuvojas. Valdība steidz rādīt labos darbus. Kopš seniem laikiem zināms, ka vislielākos plusus tā var sasniegt, samazinot cenu alum un zālēm. Spriežot pēc visa, alus cenas valdībai samazināt neizdosies, tādēļ dots stingrs uzstādījums — vismaz uz priekšvēlēšanu laiku samazināt zāļu cenas, grozot 899. Ministru kabineta noteikumus.
Viens no pēdējo dienu apspriestākajiem notikumiem Latvijā ir Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un ar viņa vadīto partiju KPV LV saistītu ļaužu īslaicīgā aizturēšana Līgo svētku priekšvakarā.