Guntis Vēliņš

Valmierā, laikā, kad beidzu vakara vidusskolu, bija četras skolas: Varoņskola, 3.v.sk. Raiņa ielā, krievu skola Rīgas ielā un Viesturskola.

Pačukstēju programmas pieteicējai, ka otro melodiju nespēlēšu: nebiju divus gadus spēlējis, lūpas neturēja, un baidījos, ka ar otro melodiju izgāzīšos. Es varēju atlikt un pēc pāris priekšnesumiem nospēlēt, bet…

Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.

Pēc kāda laika mēs pārcēlāmies uz skolas kreiso spārnu. Otrajā stāvā no mūsu dzīvojamās istabas logiem varēja redzēt vairāk — egļu rindu,  kaimiņmājas dārzu, virvju vijēja darbības ar garām šņorēm, kuras kaut kādā veidā pārvērtās par resnām virvēm.

Tur, kur staltās sila priedes – saulē zaigojoša bērnība,

Skan manī atkal ziedu zvani, pieskandina čiekuri.

Saucu agrā rīta stundā: vai tu nāksi kādreiz atpakaļ,

Saules staros šūpodama brūnās smilgu galotnes?

Čukstu klusā novakarē: ja tev kādreiz vienai skumji kļūs

Tad, kad mani(s) neredzēsi, – pieskandini čiekurus.