Tu būsi laimīgāks Latvijā

Uz ASV Reinis, dzimis Bauskas pusē Bārbeles novada Simsonos, bet kopš trešās klases jau Vecumnieku iedzīvotājs un vietējās vidusskolas absolvents, devās 2013. gadā, kad bija jau klātienē iesāktas studijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viņam, tolaik daudzsološam desmitcīņniekam ar piekto vietu Eiropas U-20 čempionātā somā, Amerikā palīdzēja nonākt Dmitrijs Miļkevičs, tagadējais Latvijas vieglatlētikas savienības prezidents. Ieradies ASV ar 200 dolāriem kabatā, Reinis četrus gadus nomācījās Kanzasas štata universitātē kinezioloģijas (sporta zinātnes) programmā kustību fizioloģiju, pēc tam – jau kā bakalaurs sporta zinātnē – vēl gadu nostrādāja dažādos darbos fizioterapijas klīnikā, paralēli arī trenējoties. Jau pirms došanās uz ASV Reinis Latvijā bija saderinājies ar LU studenti Baibu, 2014. gada augustā Latvijā, Kolkā, abi apprecējās. Beidzoties ASV vīzai, Reinim personīgu kontaktu rezultātā radās iespēja turpināt profesionāli trenēties jau Eiropā – Čehijā. Tā nu ģimene – ar domu par iespēju Reinim startēt jau Tokijas olimpiādē – 2018. gadā pārcēlās uz Prāgu, kur viņš trenējās pats un vēl trenēja citus, bet Baiba ar laiku kļuva par vadītāju veikalā. 2020. gadā Reinim bija patiešām labi sasniegumi desmitcīņā, 2021. gadā viņš mēneša laikā trīsreiz laboja savu personisko rekordu! Taču olimpiāde tika atlikta, jo bija ieradies kovids, kuru abiem, kaut vakcinētiem (ar pašu lētāko vakcīnu), sanāca Čehijā – īpaši Baibai – pārdzīvot samērā smagā formā...

Te sākas mana saruna ar Reini par Krēgeru ģimenes atgriešanos mājās.

Kas bija tie iemesli, kas no jau pierastās dzīves Čehijā rosināja domāt par atgriešanos Latvijā?

Kaut kā viss sanāca... Baiba atbrauca no slimnīcas, pagāja mēnesis, un 2022. gada janvārī sapratām, ka viņa ir stāvoklī un ka uz rudeni gaidāms bērniņš. Tad dzīvē viss sagriežas ar kājām gaisā un tu sāc domāt citādāk! Tas bija milzīgs pagrieziena punkts, kas lika domāt – ko tālāk? Varbūt paliekam Čehijā, jo kovids jau kaut kad beigsies... Sākām funktierēt. Es turpinu trenēties, raujos uz visām pusēm, jo kaut kur jāstrādā, lai naudiņu nopelnītu. Arī Parīzes olimpiāde 2024. gadā gluži nav aiz stūra, varbūt varu mēģināt! Arī savus amerikāņu sponsorus sāku bīdīt uz to, ka vēl divus gadus sadarbojamies... Reizē saprotu, ka pasaulē līmenis ir tā audzis, nenormāli, ka ar manu entuziasmu vien nepietiks. Būs par īsu! Arī olimpiādes rīkotāji Parīzē desmitcīņā nogriezuši 12 kvotas... Es būtu varbūt piecdesmitais pasaulē, bet uz Parīzi ņem tikai 24 labākos. Nu, vismaz Eiropas čempionātam varētu kvalificēties un tad pakarināt naglenes – sak, karjera beigusies, viss izdevies, braucam mājās uz Latviju. Tā nu es 2023. gada maijā zvanu uz Valmieru vietējam trenerim Pēterim Karlivānam – vai viņš var man aizdot kārtis desmitcīņas kārtslēkšanai. Jo man tajā vasarā jābrauc uz Latvijas čempionātu, bez tur gūtajiem punktiem es netieku uz Eiropas čempionātu. Pēteris man kārtis sola, taču viņš gribot man arī darbu piedāvāt... Bet man plāns vēl gadu Čehijā palikt, jo 2024. gadā Parīzes olimpiāde, un man ir labākais desmitcīņas treneris pasaulē – čehs Romans Šebrle, pasaules rekordists un mans bērnības sporta elks! Tagad, Pēteri, liec mani mierā!

Parunājām par to ar sievu, ir patīkami, ka Valmieras sporta skolā izrāda interesi par mani, jo līdz šim nekā tāda nebija... Man paralēli arī bizness notiek, Prāgā jau biju atradis pat investorus aplikāciju veidošanai treneriem – video bibliotēkai, arī kopumā dzīve Čehijā man diezgan laba. Valmierā Latvijas čempionātā starp disciplīnām sporta skolas direktore Līga Dzene pienāk un bezmaz ar mani darba interviju uztaisa... Panāk pretī, saprotu, ka viņi grib mani šeit! Tā patīkami tas bija... Un es tajā nedēļas nogalē savā galvā jau izlēmu – laiks braukt mājās! Mēs ar sievu, vēl Amerikā dzīvojot, bijām savā starpā prātojuši – ja mēs atgriežamies Latvijā, kur tas būtu? Un mums abiem bija viens vārds mutē – Valmiera! Baiba no Madonas, es no Vecumniekiem, bet mums abiem no sacensību pieredzes – viņa jaunībā bija septiņcīņniece – vienkārši patika šī pilsēta. Un šeit vēl tikko Daliņš uzcelts, protams, nav labāku variantu Latvijā vieglatlētiem. Jo sports no manis neaizpeldēs, es neiešu celtniecībā, neesmu tāds cilvēks... Principā ar to man arī mačs bija emocionāli izčakarēts, es izdarīju normālu, nevis izcilu daudzcīņu, kādu vajadzēja, lai kaut kam kvalificētos... Un ja Līga (Dzene) vēl man pasaka: Tu varēsi trenēties pats un vēl bērnus trenēt. Nav problēmu, sadarbosimies, uztaisīsim tā, lai tu varētu visu darīt. Izklausās forši. Mēģināšu pats, treniņi būs nedaudz citādāki, bet ko par to Romans man teiks? Aizbraucu atpakaļ uz Čehiju, viņam tur bija nometne. Un Šebrle man saka: Reini, ja tev būtu 25 gadi, es teiktu nē – tev karjera beigusies, ja tu aizbrauc tagad mājās, tev vajag mēģināt. Bet tev ir 30 gadi, un tev ir mājās bērniņš un sieva, un jūs esat latvieši. Brauc mājās, vecīt, es gribu, lai tu esi laimīgs! Tu būsi laimīgāks Latvijā. Un man to pateica mans bērnības elks sportā, savā ziņā Romans Šebrle iedeva man savu svētību!

Kuras lietas tev un tavai sieviņai šķita svarīgas, atgriežoties dzimtenē?

Protams, būtiski bija, kur dzīvot. Izvēloties Valmieru, bija labas atmiņas par sporta infrastruktūru, patika pilsēta kā tāda, bija arī kaut kādi kontakti... Bijām jau dzirdējuši, ka Valmierā atrast dzīvokli ir problēma, un bija tā, ka 2023. gada 16. augustā mums bija lidojums uz Latviju, bet vēl 4. augustā mēs nezinājām, kur dzīvosim... Bija pat doma sākumā istabiņu noīrēt, varbūt pēc tam kaut kas paveras. Un tad mums izleca opcija Pārgaujā, Cēsu ielā, baigi dārga, bet atbilstoša mūsu vēlmēm – lai nebūtu augstu, lai būtu, kur bērnu ratiņus nolikt, lai blakus būtu infrastruktūra, lai būtu arī kaut cik sakarīgā vietā. Sākumā domājām, ka varbūt pāris mēnešus tur nodzīvosim, tad meklēsim kaut ko lētāku, bet nu jau divi gadi pagājuši, un mēs esam tajā pašā dzīvoklī! Esam ļoti apmierināti, jo turpat blakus mežs, pretī pāri ielai bērnudārzs Sprīdītis.

Bet lēti tas joprojām nav...

Nu, kaut kā esam iztikuši. Nu jau es esmu atspēries, pagājušajā gadā arī pieteicos remigrantu grantam Valmierā.

Vai tika meklētas un saņemtas arī atbildes no iestādēm Latvijā, kas rūpējas par tautiešu atgriešanos mājās?

Es viņiem īsti neko neprasīju, iespējams. Protams, pirmo pusotru gadu bija mums atbalsts māmiņām, tā standarta sociālā garantija, kas mums jau bija Čehijā, kur katram bērniņam, kas piedzimst, konkrēta summa paredzēta divus gadus. Tā bija jāpārceļ uz Latviju, kur šī summa gan ir trīs reizes mazāka. Tā bija vienīgā lieta, ko mums vajadzēja pagarināt. Protams, nomainīju arī deklarēto dzīvesvietu, bet principā vairāk man neko nevajadzēja. Zināju, kur un ko es gribu, tā vienkārši sagadījās, ka vēl bija tas grants, par ko mani informēja mamma no Vecumniekiem. Man nebija ne jausmas par tādiem grantiem, es skrienu pa dzīvi, trenēju bērnus, trenēju vēl kaut ko individuāli, raujos arī savā vēl Prāgā sāktajā biznesā, kur mums bija Eiropas Kosmosa aģentūras līdzfinansējums... Tā nu es uzreiz pieteicos. Vispār jau viņi nesaprata, uz ko es biju pieteicies, principā tā ir fiziskā sagatavotība, bet es tur izmantošu savu Čehijā izveidoto aplikāciju, ar to veidošu on-line treniņus un tādā veidā atsperšos. Jo tas remigrantu grants bija paredzēts, lai atbraucējiem palīdzētu izveidot biznesiņu.

Kāda bija Valmieras pašvaldības attieksme uz tavām vēlmēm?

Es atbraucu ar apziņu, ka nekas man netiks dots, ka es neko neesmu pelnījis, nopelnījis šeit, man ir jāizcīna cilvēku uzticība! Pirmā lieta, ko palūdzu sporta skolas direktorei, vai varu prezentēt aplikāciju, ko esmu uzbūvējis Čehijā. Kopā ar treneriem tajā reizē klāt bija arī pašvaldības pārstāvis Rihards Zalte, viņu šī lieta ieinteresēja. Pēc kāda laika tikāmies, izspriedām, ka šo lietu varētu bīdīt skolās – fizisko sagatavotību ieviest kā uztura bagātinātāju skolas sporta stundās. Jo tā pat nav Valmieras, tā ir valstiska problēma. Un tad sākās ķēdes reakcija! Pagājušajā gadā ar šo pilotprojektu piedalījāmies deviņās Valmieras novada skolās, kur iesaistījās 300 bērni. Šogad jau ceram uz 500 bērniem un novembrī gaidām Valmierā Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjus un Saeimas Sporta departamenta deputātus, lai šo lietu ar manu aplikāciju paceltu jau valstiskā līmenī. Teikšu, ka pa šiem diviem gadiem Latvijā un Valmierā ļoti daudz ir izdarīts!

Vai esi apmierināts ar savu izvēlēto darbu Latvijā?

Īstenībā lieks jautājums! Laikam bērni vieglatlētikā mani izaicinājuši visvairāk, jo sporta skolā esmu bērnu treneris divām vecuma grupām. Vēl man ir fitness, fiziskā sagatavotība no rītiem, esmu arī tenisā iekšā Valmieras tenisa klubā, neskaitot visus pārējos projektus... Bet tieši bērni man mācījuši ļoti daudz, un tā ir neizsakāma vērtība! Un man vēl pašam mājās tūlīt trīsgadīgā Nora. No visām pusēm man ir bērni, un tas man liek teikt, ka ne tikai es esmu apmierināts ar savu izvēli, bet tas ir kosmoss, kādā līmenī esmu apmierināts, priecīgs, gandarīts, ka man ir iespēja mācīties no visām pusēm! Starp augsta līmeņa sportistiem, kas brauc uz olimpiādēm, ir diezgan liela rutīna, disciplīna, bet te ir absolūts haoss, pilnīgi otrs grāvis! Esmu gandarīts par šo lēmumu, ka man ir bērni visapkārt. Jo viņi man neļauj būt rutīnā, viņi mani piespiež visu laiku spēt adaptēties, un tas mani veido kā cilvēku. Esmu bijis daudzviet pasaulē, bet tieši bērnu klātbūtne ir piespiedusi manām smadzenēm plesties, un tas ir vērtīgākais, par ko esmu varējis sapņot jebkurā brīdī. Protams, ir grūti to visu savienot ar ģimeni, smagākā lieta trenerim ir ieguldīt citu bērnos, reizēm daudz vairāk nekā savējā. Tas šobrīd ir sāpīgākais temats, bet es mācos, arī reizēm pateikt nē. Visdrīzāk manai Norai daļēji būs jāizaug sporta manēžā. Diemžēl vai par laimi. Teikšu, ka ar bērniem – tas ir visgrūtākais, bet tajā pašā laikā arī skaistākais.

Un Valmiera kā dzīves vieta...

Tu jau vari saredzēt, īpaši cilvēki, kas te dzīvo ilgus gadus, vienmēr var atrast problēmas. Savā ziņā tas ir labi, jo tad var attīstīties, iet uz priekšu. Manuprāt, Valmierai ir potenciāls un ir cilvēki, kas to grib. Te ir skaisti, labi, ir daudz kas sakārtots, bet vēl potenciāls! Te ir par maz resursu un griboši cilvēki, un tā ir forša vide, kur lietas attīstās. Tas ir skaisti. Tad, kad viss ir, tad ir garlaicīgi.

SAVĀ DARBA VIETĀ. Reinis Krēgers Jāņa Daliņa stadionā – Valmieras galvenajā vieglatlētikas bāzē. Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001