PROJEKTS

Ukraiņi ir viena no mazākumtautībām, kas dzīvo Valmierā un Valmieras novadā. Krievijas iebrukums ukraiņu skaitu mūspusē iezīmējis ar plus zīmi, un pēdējo pāris gadu laikā tas audzis par apmēram 300.

Pēdējos gados notiek mākslīgā intelekta (MI) strauja attīstība, un arī mūsdienu sabiedrība cenšas tai tikt līdzi, iespējams, pat neapzinoties, ka, pašiem nezinot, jau pasen esam šajā procesā iesaistīti. Piemēram, viedtālruņos MI klātbūtne tiek uzskatīta par neatņemamu sastāvdaļu – mobilais telefons kļuvis par virtuālu asistentu, kas atpazīst lietotāju paradumus, internetveikalu platformās personalizē saturu, analizē lietotāju uzvedību un rezultātā izsaka piedāvājumus. Mākslīgais intelekts palīdz sakārtot e-pastus, viedpulksteņos un monitorēšanas iekārtās tas tiek izmantots, lai analizētu cilvēku fizisko aktivitāti, tas veic tulkošanas pakalpojumus, ir klātesošs, lietojot Google Maps vai Waze, bet jaunākajās automašīnās nosaka transportlīdzekļa stāvokli. MI klātbūtne jau ierasta arī izglītībā, padarot vienkāršāku mācību procesu.

Tā par šī tikai 43 gadus jaunā vīra lolojumu, kas nupat jau trijās dažādās modifikācijas Valmierā aptaustāms, izmēģināms un pat iegādājams, teicis kāds igauņu investors.

21. gadsimts, jau krietni ieskrējies, teju katru dienu mums piedāvā arvien jaunus izaicinājumus. Kā teicis Rainis – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Te vispirms domāju dažādus biznesus, jo, lai varētu tērēt, kādam vispirms ir jāvar pelnīt. Bizness nozīmē arī konkurenci, pietiekami nežēlīgu lokālā līmenī un vēl skarbāku lielajos starptautiskajos tirgos. Šajā cīņā izdzīvos un attīstīties spēs tikai tas, kurš ātrāk mainīsies, pielāgosies, meklēs arvien jaunas un jaunas iespējas. Viens no atslēgas vārdiem šajā procesā ir digitalizācija, tāpēc sarunā par šī spēles lauciņa niansēm klāt ir Juris Čeičs, Valmieras Attīstības aģentūras digitalizācijas virziena vadītājs.

Divdesmit gadu laikā VIJA un OSKARS NILLES ir dāvājuši ģimenes siltumu vismaz 70 audžubērniem.

Šovasar 25. jūlijā, nesaņemot deputātu vairākuma atbalstu divos nekustamā īpašuma atsavināšanas priekšlikumos un izsoles cenas noteikšanā, samērā negaidīti no Smiltenes novada domes priekšsēdētāja amata atkāpās Edgars Avotiņš.

Rubrikā «Radīts Valmieras novadā» šoreiz stāsts būs ne par jaunu produktu, bet gan par jaunu uzņēmēju, kas sāk pirmos soļos uzņēmējdarbībā. MATĪSS MEINARDS PUĶULAUKS ir izveidojis savu uzņēmumu «Protech Latvija» Mazsalacā. Lai uzņēmums spētu atsperties, Matīss izmantojis Valmieras novada uzņēmējdarbības atbalsta programmas «Zīle» finansējumu. Stāsta Matīss.

Saņemt mantojumu ir ne tikai prieks, bet arī liela atbildība. Vai mēs apzināmies, kādas dabas un kultūrvēsturiskas vērtības mums atstātas mantojumā? Vai mācēsim tās saglabāt nākamajām paaudzēm? Atbildes uz šiem jautājumiem gaidīju, aicinot uz sarunu Valmieras novada pašvaldības Tūrisma pārvaldes vadītāju TOMU TREIMANI.

ROLANDS MADARS VILNĪTIS ir Rencēnu pagasta zemnieku saimniecības «Ārņi» saimnieks. Lai arī gados jauns, bet jau ar krietnu pieredzi piena lopkopībā: būdams Priekuļu tehnikuma audzēknis, viņš uz vectēva Viļņa Ārgaļa saimniecības bāzes izveidoja savējo. Tur mazdēls ar vectēva atbalstu joprojām nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību, pa abiem vēl pieķerot klāt putnkopību un biškopību. Konkursa «Sējējs» veicināšanas balvu 2018. gadā Rolands saņēma nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks».

Latviešu valodā vārds cittautietis vārda uzbūvē ietilpina gan būtību, ka personai ir cita tautība, gan vienlaikus vārda skanējums pauž toleranci pret tiem citiem. To pašu varētu pateikt, sakot sveštautietis, taču šo vārdu lietojam daudz retāk un jau ar jūtami distancētu attieksmi, jo tas, lai arī tāpat kā cittautietis nošķir savējos no citiem, it kā uzceļ neredzamu žogu un norobežo ar piesardzību vai pat neuzticēšanos. Tāpēc biežāk sakām cittautietis. Tas skan draudzīgi.

Tā teikts mājaslapas www.olerumuiza.lv vizītkartē. Ar atbildību paustais atbilst 18. gadsimta 80. – 90. gados agrīnā klasicisma stilā celtā muižas ansambļa kā Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas un atjaunošanas koncepcijā. Viss notiek mērķtiecīgi, autentiski un profesionāli. Jau trīsdesmit gadus par šo vidi gādā muižas tagadējie saimnieki – biedrība «Oleru muiža», tās valdes priekšsēdētāja IEVA ZEMĪTE un atbildīgais par ēku atjaunošanu Mg.art. KĀRLIS ZEMĪTIS.

Viduslaikos Valmiera bijusi knapa. Kā lai nebūtu, ja aiz Dzirnavu ezeriņa un upītes jau sākās Valmiermuiža, pāri Gaujai Kaugurmuiža, bet aiz Jāņparka – Kokmuiža. Kur tad Valmiera varēja izplesties?

Kur ir Mujāni?

Vai tāpēc, ka Valmieras novads ir brangi liels, vai tāpēc, ka mums ir ļoti daudz vēsturiski nozīmīgu vietu, kurās risinājušies interesanti un svarīgi notikumi, bet vēl arvien ir vietas, par kurām nav dzirdējuši visi, un jautājums «Kur ir Mujāni?» aizvien vēl izskan pat no novadniekiem. Par to smaidot dažreiz brīnās Mujānu Izglītības biedrības nama saimnieki Dace Kitnere un Mareks Nika. Kopš 2016. gada, kad viņi uzsāka biedrības nama atjaunošanu, par nama atdzimšanu, tā interesanto vēsturi un namu kā jaunu novada kultūrvietu, kas regulāri piedāvā dažādus sarīkojumus, vēstīts diezgan daudz.

“Kādreiz bieži braukāju pa pasauli, lielākoties pie copes draugiem Skandināvijā, bet tagad pārsvarā dodos uz vietējām upēm un ezeriem priecāties par zivīm, jo mums to ir daudz,” teic pieredzējis makšķernieks Guntis Kārkliņš.

Kopš seniem laikiem Latvija varējusi lepoties ar zivju sugu daudzveidību. Laika gaitā klimata pārmaiņu ietekmē Baltijas jūras un iekšējo ūdeņu piesārņojuma, upju un ezeru eitrofikācijas, biotopu degradācijas, migrācijas šķēršļu, maluzvejniecības un vēl citu faktoru dēļ ihtiofauna ir mainījusies – dažu sugu stāvoklis pasliktinājies, citu uzlabojies, kā arī parādījušās populācijas, kādu agrāk pie mums nebija.

Latvijas dabā arvien vairāk izplatās svešzemju augi, kas apdraud vietējās ekosistēmas. Par Sosnovska latvāņa ļaunumu visiem sen zināms, cīņa ar šo augu izplatību jau gadiem notiek valstiskā līmenī. Bet ir daudz skaistu augu, par kuriem pat neaizdomājamies, ka varētu būt bīstami, jo ir svešinieki un strauji savairojas, nomācot tradicionālos biotopus un barības ķēdes. Tāda ir arī Kanādas zeltgalvīte jeb zeltslotiņa, ar kuru pērn cīņu uzsāka arī Kuldīgas pusē.

Iesākumam pats sāls par vienu no Latvijā visplašākajiem mūsdienas piedzīvojušajiem muižu kompleksiem, ko savā 2022. gadā Jelgavas tipogrāfijā nodrukātajā grāmatā Valmiermuiža teicis Dr. art. Jānis Kalnačs: «Valmiermuižas ēku kompleksu, izņemot abus pils pamatkorpusus, Lēvenšterni izveidoja 19. gadsimtā.

Iedomājieties, ka ir 1804. gads. Salisburga. Nevajag iztēloties pat laiku, bet sajūtu. Tur Salaca, muiža un līdzās tās kompleksam ir saslieti linu statiņi. Tāda fotogrāfija, drīzāk jau palielināts divu gadsimtu sens ikdienas dzīves attēls ir saglabāts Mazsalacas muzejā. Muzejā, kas aizņem šīs pašas Salisburgas pils pirmo stāvu.

Atskats vēsturē

«Budenbrokas muiža, kura šobrīd sanāk Valmieras novadā, atrodas starp divām, pavisam noteikti dzirdētām un lielām muižām - Dikļu muižu un Ozolu muiža. Budenbroka sākotnēji 16. gadsimtā saukusies Skuju – Pālēnu muiža un radusies pateicoties Koskulu dzimtai, kura darbojusies Ozolu muižā, jo kuram gan baronam tajā laikā ir tikai viena muiža?

Skatoties vēsturē, pirmās ziņas par Sēļu muižu saistāmas ar 1561. gadu – zīmīgo pārmaiņu gadu. Livonijas ordeņa mestrs Rīgas arhibīskaps un Livonijas bruņniecības pārstāvji zvērējuši uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam.