Nākotne sākas ar mums pašiem

Saruna ar jauniešiem par to, kā viņi jūtas mūsu iekārtotajā pasaulē un kādā nākotnē gribētu dzīvot.

* * *

Vai jums patīk dzīvot tur, kur esat?

Jānis: Jā, patīk, tāpēc arī atgriezos. Uz dažiem gadiem biju pārcēlies uz Rīgu, taču kaut kas tomēr vilka atpakaļ. Darba iespēju ziņā Valmierā ir grūtāk, taču dzīve, manuprāt, ir kvalitatīvāka. Gribētu uzsākt savu uzņēmējdarbību, uz to arī lēnām virzos.

Sendija: Man Valmierā ļoti patīk, tādēļ te atgriezos pēc vairākiem galvaspilsētā nodzīvotiem gadiem. Darba vieta gan joprojām ir Rīgā, strādāju attālināti, taču neizslēdzu iespēju kādu dienu strādāt savā pilsētā un varbūt citā sfērā.

Alise: Mani apmierina mana dzīves vieta. Dzīvoju samērā mierīgā rajonā Pārgaujā, tuvu skolai, un viss, ko ikdienā vajag, ir viegli sasniedzams. Mācības gan vēlos turpināt Rīgā, taču uzskatu, ka Valmiera ir ļoti ērta vieta, kur dzīvot un mācīties.

Kādi ir tie plusi, dzīvojot Valmieras novadā?

Jānis: Dabas tuvums, miers, sakārtota pilsēta.

Alise: Plusi, dzīvojot Valmierā, ir vairāki, pirmkārt, kultūras pieejamība, jo regulāri notiek dažādas izrādes, koncerti vai izstādes, otrkārt, Valmierā ir daudz iespēju aktīvai atpūtai, piemēram, pēdējā laikā populārs kļuvis disku golfs. Cik es esmu novērojusi, Valmiera ir viena no zaļākajām un mierīgākajām pilsētām Latvijā, ko es uzskatu par lielu priekšrocību. Pilsētā un tās apkārtnē ir daudz parku un zaļo zonu, kas rada mierīgu, nesteidzīgu atmosfēru.

Sendija: Novērtēju to, ka te viss ir rokas stiepiena attālumā – daba, kultūra, fitnesa centri un skaistumkopšanas iestādes, kafejnīcas, medicīnas iestādes, kā arī ģimene. Te ir mierīgāks, klusāks, svaigāks, tīrāks un debesis neaizsedz augstceltnes. Te viss ir tuvāks arī emocionāli, jo pazīstams, saprotams un latvisks.

Kas ir tas, kā pietrūkst vai ko gribētos citādāk?

Jānis: Gribētos, lai cilvēki vairāk novērtētu to, kas viņiem ir, lai cilvēki būtu godīgāki un pasaulē tik ļoti nevaldītu mantkārība. Tā, manuprāt, daudz pabojā lietas. Veicina korupciju, zādzības, kas izraisa ķēdītes reakciju – visiem gribas daudz un visu, un vēl kādam atriebties. Ja runa tieši par Valmieru, tad šeit varētu būt vairāk jautru pasākumu un dažādas atpūtas iespējas.

Alise: Lai gan kopumā mani dzīve Valmierā apmierina, būtu vērtīgi attīstīt vairāk vietu un pasākumu tieši jauniešiem.

Sendija: Varētu būt vēl kāda sirsnīga vieta, kur kvalitatīvi pavadīt laiku vakaros nepiespiestā atmosfērā – apgūt jaunas prasmes, gūt jaunas zināšanas, izzināt sevi, paklausīties iedvesmojošus dzīves stāstus vai dzīvo mūziku, kopīgi padejot vai padziedāt. Tā būtu iespēja satikties cilvēkiem klātienē un saīsināt patērēto laiku pie ekrāniem, tai skaitā telefonos.

Pieņemsim, ka tevi ieceļ par Jaunatnes lietu ministru vai atbildīgo tieši Vidzemes reģionā, dodot zaļo gaismu jebkādām idejām un reformām. Ar ko sāktu, kādos virzienos darbotos un kādu rezultātu vēlētos?

Jānis: Vajadzētu rīkot vairāk burziņus, dažādu interešu pasākumus – gan sportiskus, gan kreatīvus, visādus, lai jaunieši var atvērties, lai saprot, kas viņus uzrunā, ko viņiem patīk darīt, un atrod līdzīgi domājošus. Tas varētu radīt lielāku piederības sajūtu, vēlmi attīstīties un, iespējams, veicinātu uzņēmējdarbību. Kā arī noteikti jauniešiem būtu jātaisa pasākumi, nodarbības, kas palēnām liek viņiem apjaust sevi, padomāt, kas viņš ir, kāda visam ir jēga, paurbties dziļāk patiesībā.

Alise: Es noteikti vēlētos vispirms dzirdēt vienaudžu viedokļus par pilsētas un reģiona uzlabošanu un attīstīt dažādus radošus projektus, lai padarītu pilsētu draudzīgāku un atvērtāku jaunām idejām, kas rosinātu jaunus cilvēkus pārcelties uz Valmieru.

Sendija: Priecātos, ja izveidotu Centru jauniešiem, kurā jēgpilni pavadīt brīvo laiku drošā vidē, kur būtu pieejami arī uzticami pieaugušie – sarunu biedri.

Vai esat saskārušies ar paaudžu konfliktu?

Alise: Es bieži ar to saskaros, runājot ar vecākiem cilvēkiem tieši par dzīves uzskatiem, piemēram, kā būtu jāuzvedas, jāģērbjas. Šis bremzē progresu, jo daļa vecākās paaudzes nevēlas ieklausīties jaunāku cilvēku viedokļos, kas rada nelabvēlīgu vidi jauniešiem, un liela daļa izvēlas aizbraukt no dzīvesvietas tieši šī iemesla dēļ.

Jānis: Katrai paaudzei ir savi stereotipi. Ir saprotams, ka tā tas ir, bet reizēm šķiet, ka šie stereotipi sen vairs neatbilst šodienai un var negatīvi ietekmēt jauniešu lēmumus.

Sendija: Es esmu saskārusies ar atšķirīgiem paaudžu viedokļiem par karjeru, dzīves gājumu un vērtībām. Vecākās paaudzes bieži uzskata, ka ceļš uz veiksmi ir ilgas mācības un smags darbs, savukārt jaunākie mēdz vairāk uzsvērt ātrus panākumus un elastību, kā arī biežāk izvēlas nestandarta ceļus. Šīs atšķirības var radīt nesaprašanos un mazināt jauniešu ticību saviem spēkiem vai pat aizkavēt viņu izaugsmi, jo tiek uzspiesta tikai viena pieeja. Abām paaudzēm vajadzētu pacensties ieklausīties, saprasties un pieņemt vienai otru.

Cik nozīmīgs, jūsuprāt, ir mūsu reģions Latvijas un Eiropas mērogā?

Jānis: Valmiera kā reģiona lielākā pilsēta pilda reģiona centra funkciju, Latvijas mērogā šeit ir kvalitatīvas izglītības iespējas, kā arī plašākai Eiropai nozīmīga ražošana. Gribētos, lai tas turpina attīstīties.

Alise: Manuprāt, mūsu reģions ātri attīstās un tam ir liela nozīme ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā tagad un nākotnē.

Sendija: Mūsu reģionam vajadzētu saglabāt savu tautisko identitāti – bērniem un jauniešiem ir jāturpina dziedāt koros un dejot tautas deju kolektīvos, saglabāt un attīstīt latviešu kultūru. Vēl mums, latviešiem, būtu jākļūst atvērtākiem, pieņemošākiem un labestīgākiem citam pret citu, sākot no mazāko pilsētu iedzīvotājiem, beidzot ar tautiešiem plašajā pasaulē. Tas vairotu mūsu tautas spēku un pašapziņu un paildzinātu mūsu tautas nākotni.

Vai esat apsvēruši domu braukt peļņā uz ārzemēm vai pat pārcelties pavisam?

Jānis: Brīžiem esmu par to domājis, tomēr šķiet, ka katrs esam vairāk piederīgs savai dzimtenei.

Sendija: Esmu domājusi īslaicīgi padzīvot citā valstī, lai būtu vieglāk pārciest ziemeļiem raksturīgo ilgstošo aukstumu un arī lai īsā laikā nopelnītu vairāk, taču vienmēr ar domu par atgriešanos dzimtenē.

Alise: Ja rastos šāda iespēja, es būtu gatava braukt uz ārzemēm, bet neesmu pārliecināta, vai pārceltos tur pavisam.

Kāda ir jūsu attieksme pret tiem, kuri aizbrauc no Latvijas un neatgriežas?

Jānis: Nekāda, tā ir viņu darīšana. Saprotu, ka reizēm var uznākt neapmierinātība par grūto finansiālo situāciju mūsu valstī, kas izraisa vēlmi aizbraukt. Citur varbūt apstākļi ir labāki, un atpakaļ vairs negribas, jo atmiņā palicis rūgtums un grūtības. Papildus varbūt arī izdodas integrēties attiecīgajā valstī tik labi, ka gandrīz vairs nejūt vilkmi pēc dzimtenes. Domāju, ka tas ir ļoti individuāli.

Alise: Neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts, ja tas rada tādas iespējas sev un ģimenei, kādas Latvijā nebūtu pašlaik sasniedzamas.

Sendija: Protams, ir žēl, ka mūsu kļūst aizvien mazāk, tomēr katram no viņiem ir bijuši savi iemesli tādai izvēlei, un ne vienmēr tie ir vienkārši. Var arī saprast cilvēcīgu vēlmi dzīvot labklājīgu un pārticīgu dzīvi, ko ārzemēs iespējams panākt nedaudz vieglāk.

Vai esat jebkad jutuši, ka esat savai valstij un novadam vajadzīgi un svarīgi?

Jānis: Nezinu, tā īsti laikam ne. Manuprāt, ir jānāk pretī jauniešiem, potenciālajiem uzņēmējiem, padarot vieglāk panesamu nodokļu slogu, lai ir vairāk stimula realizēt savu ideju, pirms tā jau ir noplakusi. Regulārā izmaksu un nodokļu sloga palielināšana diemžēl ved mūs strupceļā.

Sendija: Lai Latvija pastāvētu un attīstītos, tai ir nepieciešami aktīvi, radoši un motivēti cilvēki. Tāpēc ir svarīgi veicināt jauniešu iesaisti sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē, lai viņi justos piederīgi un svarīgi. Jauniešiem jābūt iespējai ne tikai saturīgi pavadīt brīvo laiku, bet arī iegūt praktiskas pieredzes, piemēram, piedaloties ēnošanas programmās vai pat strādājot vietējos uzņēmumos vasarā. Pabeidzot izglītību, jauniešiem jābūt iespējām strādāt konkurētspējīgos uzņēmumos vai jābūt lielākam atbalstam un iespējām uzsākt savu uzņēmējdarbību.

Alise: Es sajutos vajadzīga un svarīga, kad piedalījos Dziesmu un deju svētkos ar kori.

Ko jūs novēlētu sev nākotnē?

Jānis: Dzīvo tagad un baudi katru brīdi!

Sendija: Es sev novēlu būt mierīgai un priecīgai par visu piedzīvoto, vienlaikus nezaudējot vēlmi mācīties un būt atvērtai jaunajam. Lai ar laiku es varētu skatīties atpakaļ un redzēt, ka esmu bijusi noderīga sabiedrībai.

Alise: Vienmēr būt atvērtiem jaunām idejām un uzklausīt gan jaunās paaudzes, gan pieredzējušos.

Kas nosaka to, kāda būs mūsu reģiona nākotne?

Jānis: Divu pušu sadarbība – tauta, šajā gadījumā jaunieši, un valsts ar pašvaldībām. Abu pušu mijiedarbības rezultāts, manuprāt, arī veidos Latvijas, reģiona nākotni.

Alise: To nosaka jauniešu motivācija un vēlme palikt Valmierā un to attīstīt.

Sendija: Mūsu reģiona nākotne sākas ar mums pašiem, mūsu attieksmi, domām, izvēlēm un darbiem. Lai Valmierai, Vidzemei un Latvijai Saules mūžs!

ALISE TĪLENA, JĀNIS LAPSA, SENDIJA PUTNA.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001