Būt līdzsvarā starp tradīciju un mūsdienām

Tie, kuri prot radīt skaistas lietas, kas viņi ir? Iespējams – ikviens no mums, bet tie, kuri apveltīti ar īpašu čaklumu, uzņēmību un talantu, izjūt aicinājumu dalīties ar prasmēm un radītajām lietām, vēršot mūsu visu dzīvi estētiski daiļāku.

Saruna ar Latvijā senākās Tautas lietišķās mākslas studijas «Valmiera» vadītāju BAIBU MINCI brīdī, kad rokdarbnieki pošas uz Rīgu, kur viņu darinājumiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem organizētajā tirdziņā ir īpaša nozīme. Saruna par audējiem un ne tikai.

* * *

Vai iespējams saskaitīt, cik rokdarbnieku ir Valmieras novadā?

Konkrētu skaitu, domāju, nav iespējams pateikt. Ir studijas, pulciņi, biedrības, kas pulcina rokdarbniekus, bet ir arī ļoti daudz individuālo rokdarbnieku un amatnieku, kuriem socializēšanās ar citiem amata brāļiem tik ļoti nav nepieciešama. Varbūt viņš to amatu ir apguvis pašmācības ceļā, varbūt kādā skolā, varbūt tās ir no saviem senčiem pārmantotas prasmes. Ne vienmēr par to apkārtējie uzzina, ja meistars ar saviem darbiem neparādās tirdziņos, bet darbojas savam priekam, apdāvina radiniekus. Es domāju, ka latvieši ir darītāji, arī dārziņos savos patīk rušināties, un ne vienmēr tas ir izdzīvošanas jautājums. Tieši tāpat ir ar rokdarbiem – patīk adīt, patīk pīt grozus vai radoši izpausties citās amatniecības nozarēs. Tas ir mūsu mentalitātē.

Mūsu amatnieki savu darbu paši parasti neliela. Ir redzēts citās tautās, ka rokdarbnieks visā nopietnībā slavē savu veikumu, bet es tam nevaru piekrist viņa nejēdzīgās krāsu izjūtas dēļ.

Jā, latvieši prot izdarīt kvalitatīvi, bet diži daudz nerunā. Tomēr par krāsām tas nav tik viennozīmīgi, jo kura tad ir tā pareizā? Man, piemēram, sava krāsu izjūta patīk, bet, ja es paskatos Kurzemes virzienā, saprotu, ka tas nav mans, taču viņiem patīk un viņi turpina radīt darbus tajā krāsu gammā. Tas nāk no saknēm vai kā citādi, bet tā tas ir.

Jebkādu interesentu pulciņš tomēr nevar tā vienkārši saņemt tautas lietišķās mākslas studijas nosaukumu. Tātad ir kritēriji.

Lietišķās mākslas nozari pārrauga Nacionālais kultūras centrs. Savulaik šim atzīšanas procesam bija stingrs nolikums. Tagad viss tiek veidots un sakārtots no jauna. Pirms dažiem gadiem sāka darboties padome, kurā sapulcināti nozares eksperti, kas lemj atbildīgākos jautājumus.

Valmieras Kultūras centra Tautas lietišķās mākslas studija «Valmiera» savu statusu ieguvusi jau sen.

Jā, esam vecākā studija Latvijā. Nākamgad svinēsim 80 gadu jubileju ar grandiozu izstādi muzejā. Jau pāris gadus strādājam pie projekta, kurā apzinām Valmieras novada brunču audumu rakstus, būs skatāma arī jaunrade un īpaši izstādei radīti darbi.

Cik jūsu studijā dalībnieku?

Skaits variējas, bet noturas mazliet virs 40.

Vai visi rokdarbnieki ir, kā teiktu, daiļamata meistari?

Mēs visas esam audējas, pie mums izaug ar praksi – jo vairāk aud, jo meistarīgāks kļūsti, no pieredzējušām audējām var mācīties visādus knifiņus. Tautas daiļamata meistara tituls mūsdienās vairs netiek dots. Kam ir bijis senāk piešķirts, tam, protams, nost neņem.

Kādas amata prasmes mūsu novada cilvēkiem ir?

Ir tā, ka mēs, audēji, daudzi protam arī adīt, tamborēt, izšūt un visu ko citu, bet, ja kādā no tām jomām iet dziļumā, tur paveras tik plaša pasaule, ka var aizrauties tikai ar to vienu jomu. Ir kokapstrāde, metālapstrāde, klūgu pinēji un ļoti daudz citu amatu. Tās tendences vislabāk var redzēt tirdziņos.

Vai mūsdienās ir tādas senās amatprasmes, kam draud izzušana? Piemēram, ar tīkliem zivis vairs neķer, tāpēc tīklu pīt nav jāprot, arī laivas diezin vai kāds izgatavo.

Nesen lasīju informāciju par tīklu pīšanas meistarklasēm, tāpēc jāsecina, ka tad, kad senie meistari paliek bez pēctecības, senajiem arodiem tomēr neļauj izzust. Pirms dažiem gadiem aktualizējās dzintara apstrāde, kas arī ir viena no prasmēm, kurai draudēja iznīkšana, jo mūsu uztverē dzintars varbūt bija zaudējis savu pievilcību. Lūk, tepat Strenčos katru gadu popularizē Plostnieku svētkus. Tās ir senas prasmes, un varētu domāt – kam gan mūsdienās vajag plostot pa Gauju, bet uzturēt dzīvas šīs prasmes ir svarīgi.

Vai vari nosaukt mūsu novada meistarus, kuru amata prasmēm ir stabila vērtība?

Ja runājam par tekstila jomu, tad mūsu studijā ir daudz meistaru, kas katra specializējas savā jomā. Piemēram, Anita Murīsa ideāli auž rakstainās jostas, Inga Geduševa celo jostas arheoloģiskiem tautas tērpiem un ģimenes godu rituāliem un darina celu apaudus visa veida villainēm un tērpiem. Tā ir mazāka niša, un ne visi ar to nodarbojas, bet viņa ir liels meistars tajā jomā. Mūsdienīgākam apģērbam noderēs smalkas šallītes, ko prot mūsu vecmeistares Maija Skuja un Gunta Ērgle. Visrūpīgāk linu dvieļus un galdautus auž Anita Eglīte. Katrā ziņā labos meistarus un viņu darbus var meklēt tirdziņos. Tur var nolūkot visas skaistās lietas, ko darina mūsu novada cilvēki.

Vai rokdarbi var būt vienīgais iztikas avots?

Nav viegli, bet iespējams tas ir, ja esi specializējies uz kādu nišas produktu. Tur jau ir tas stāsts, ka savu ieguldīto darbu ir jāprot novērtēt. Darbiem ir jāliek atbilstoša cena. Tas, protams, ir koks ar diviem galiem. Tad var to atstāt kā hobiju.

Vai ir iespējams gadījums, kad cilvēks ir gados jauns, bet ar savām prasmēm tur līdzi vai pat pārspēj tos, kam daudz ilgāka pieredze?

Tādi gadījumi ir iespējami, jo ne vienmēr laiks ir noteicošais. Ja cilvēks darbojas studijā desmit gadus, tas nenozīmē, ka viņš būs labāks par to, kurš darbojas trīs gadus. Viss atkarīgs no ieguldītā darba un centības. Pat ne talants ir primārais. Piemēram, aušanā vispirms jāapgūst tehniskās prasmes un tikai tad var likt tam klāt radošumu.

Visam, ko rada, pamatā ir pacietība.

…un kvalitāte. Roku darbs vienmēr maksās dārgāk par rūpnieciski ražotu preci, tāpēc tam jābūt arī kvalitatīvam.

Vai ir rokdarbi, kas tehniski top tieši tāpat kā senatnē?

Ar tiem vecajiem arodiem ir tā, ka nereti paralēli tomēr izmantojam mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, adām zeķes ar adatām, bet ir arī izgudrotas adīšanas ierīces, kurās var strādāt ātrā tempā. Līdzīgi ar stellēm – aužam senajās, klasiskajās, bet iespējams arī to pašu audumu ražot rūpnieciski. Tāpat arī kokapstrādē. Senāk vīri visu darīja ar rokas instrumentiem, bet tagad gateros ir iekārtas, kas to izdara cilvēka vietā. Ir gan arī senu arodu un dzīvesveida izzinātāji kā, piemēram, Cēsīs, kur cenšas radīt lietas pilnīgi bez mūsdienīgu palīglīdzekļu izmantošanas. Bauskā katru gadu notiek seno amatu un metālmūzikas festivāls, kur arī ir senā apmetne, kurā izkopj un rāda zemgaļu senās tradīcijas. Bet kopumā, protams, visi mēs izmantojam progresu un pastalās nestaigājam.

Vai blakus senajiem arodiem mūsdienās ir radušies pilnīgi jauni?

Es drīzāk teiktu, ka senajiem amatiem un rokdarbiem ir tendence pārtapt mūsdienīgās versijās.

Cik viegli vai grūti ir rokdarbniekiem konkurēt ar rūpnieciski ražotām un tāpēc lētākām precēm? Piemēram, ar Ķīnā ražotiem aptuveni līdzīga, it kā tautiska auduma brunčiem.

Tā kā tas ir mans lauciņš, tad es nesaprotu, kā var neatšķirt, ka tas nav latvisku rakstu audums. Tāpēc iedzīvotāji ir jāizglīto, jāstāsta, jārāda mūsu tradīcijas, bet, protams, nav jau aizliegts staigāt atdarinājumos, taču nedrīkstētu Ķīnā ražotos audumus tirgot kā latviešu tautisko darinājumu. Tas attiecas ne tikai uz tekstila jomu. Ir nepieciešamība uzticēties meistariem, un viņiem ir jātur sava kante. Ja pircējs vienreiz vilsies, viņš vairs neatgriezīsies, tāpēc amatniekiem ir būtiski turēt un sargāt savu labo vārdu.

Es jūtu, ka cilvēkiem ir interese, bet arī viļņveidīgi tā mainās, kad jāsabalansē tēriņi. Tāpēc tīri ar amatniecību ir grūti iztikt, un parasti daudziem ir arī citi ienākumu veidi. Īpaši laukos amatnieki nereti savā saimniecībā nodarbojas ar mazo tūrismu. Tāpat arī pilsētās rokdarbnieki strādā algotu darbu.

Kādi ir veidi, kā skaistās preces nonāk pie pircējiem?

Galvenais ir tirdziņi, un tie ir visu laiku un visā Latvijā. Amatnieki dodas pie pircējiem pa visu Latviju. Savus darbus var izstādēs parādīt, daudzi paši reklamējas sociālajos tīklos. Šobrīd, piemēram, mūsu studija gatavojas visu nedēļu piedalīties Rīgā tirdziņā Vērmanes dārzā. Dziesmu svētki ir tā reize, kad cilvēki visvairāk meklē tautiskās lietas – brunčus, audumus, kreklus, villaines, vainagus – un dodas turp ar konkrētu mērķi. Ikdienas tirdziņos biežāk ir tā, ka vēl tikai noskata, ko gribēt.

Kas ir tas, kas cilvēkam liek radīt savām rokām pat to, ko var nopirkt arī veikalā?

Es domāju, ka viens no iemesliem ir sava veida meditācija, jo mūsdienās laika ritms ir tik straujš un viss ir tādā vāveres ritenī, ka rokdarbi ir iespēja atgūt sevī līdzsvaru, jo esi spiests piebremzēt un darīt bez steigas. Lietu radīšanas process sniedz gandarījumu. Par tautastērpu runājot, mums uz studiju dažreiz atnāk meitenes ar lielo sapni pašai uzaust savam tautastērpam audumu. Tas ceļš ir garš. Piemēram, pērn rudenī atnāca jauna meitene bez priekšzināšanām, bet sākām ar mazām lietiņām, viņa iemācījās tehnisko pusi, pamazām auda lielāku laukumu, un šogad Jāņos viņa jau bija savos austajos brunčos. Nu sāk plānot aust plecu lakatu. Tas ir tik skaisti!

Līdz tādai vēlmei ir jānonāk. Arī uz to ved kāds ceļš.

Varētu būt, ka radu pulkā kādam ir tādas intereses vai nereti ietekmējusi ir ik aprīli jau ilgstoši notiekošā aktivitāte «Satiec savu meistaru», kad var nākt skatīties, jautāt. Starp citu, es pati caur šādu pasākumu nokļuvu līdz aušanai. Tas bija 2012. gads, kad Liesmas avīzītē izlasīju sludinājumu, ka aušanas studijā ir šāda iespēja.

Grūti iztēloties, kā izskatītos pasaule bez neviena roku darinājuma.

Kā futūristiskās filmās. Tehnoloģijas attīstās tādā ātrumā, ka, iespējams, nākotnē roku darbs būs pilnībā aizstājams, bet vai cilvēka mentalitāte to pieļaus? Domāju, ka ne. Arodi nepazudīs. Skaisto lietu radīšanas jomas ir dažādas, jo mēs esam dažādi. Katram ir iespēja atrast to, kas viņam tuvāks, un radīt arī pašam.

AUDĒJA BAIBA MINCE amatnieku tirdziņā Vērmanes dārzā 7. jūlijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001