Svētdien pārdzīvojām tādu stiprāku vēju. Atbilstoši terminoloģijai var droši teikt, ka vēja brāzmas vietām atbilda stipras vētras spēkam. Salīdzinot ar 1969. gada orkānu, kad vēja ātrums sasniedza 44 metrus sekundē, tagad tāds nieks vien bija. Piedevām daba apžēlojās – kokiem lapas bija nobirušas, sniegs nesniga. Bet pietika jau tāpat. Lūza koki, bija īsāki vai ilgāki pārtraukumi elektrības piegādē.
Kaut kredītiestādes publiski pauž atbalstu līdzdalībai lauksaimniecības projektu kreditēšanā, reāli sagaidāma vēl lielāka piesardzība un neizdevīgāki nosacījumi.
Runā, ka drīzumā privāto auto varēs atļauties tikai ļoti turīgo iedzīvotāju slānis, jo ministrijās tiekot gatavots pamatojums esošo nodokļu palielināšanai degvielai, transportam un vēl pilnīgi jauna nodokļa ieviešana, kas pamatota ar rūpēm par klimatu, globālās sasilšanas draudiem, lai sabiedrība mazāk izmantotu transporta līdzekļus, kurus darbina fosilā enerģija, un pievērstos zaļākam dzīvesveidam, pārvietojoties ar velosipēdiem un skrejriteņiem.
Nupat publiskotas SKDS veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata – viņi nekādi nespēj ietekmēt Saeimas un valdības darbu. Šādam apgalvojumam pilnībā piekrīt 45%, bet daļēji – 29% aptaujāto. Par to, ka viņiem ir iespējams ietekmēt Saeimas un valdības darbu, pilnībā pārliecināti ir tikai 6% aptaujāto, kamēr vēl 14% uzskata, ka viņiem šādas iespējas ir daļēji.
Šis jautājums patiesībā ir par kultūru, tradīcijām, paražām un visu pārējo. Es pats sev vienmēr uzdodu jautājumu – vai mēs esam vesela sabiedrība? Darbā vienmēr saņemu atbildi, ka tas ir jautājums par kultūras maiņu vai paradigmu maiņu. Ja mēs varam pamainīt kopumā sabiedrības domāšanas veidu un kultūru, tad varam pamainīt arī slimo un veselo attiecību!
Kad dienas kļūst manāmi īsākas un tumšākas, bet vakari nepielūdzami garāki, ir īstais brīdis iedegt sveci, lai klusībā padomātu un pieminētu, un varbūt pat mums nezināmajā Dvēseļu dārzā atkal satiktos ar dvēseļu radiniekiem. Katram taču tādi ir! Ne jau vienmēr tie ir mūsu asinsradinieki, visbiežāk gan dzīves laikā satikti, iepazīti un patiesi iemīļoti cilvēki, kuri ar savu personību ir iemantojuši mūsu uzticību, atstājuši neizdzēšamas pēdas mūsu raksturā, dzīves uztverē un esībā.
Administratīvi teritoriālās reformas ieviesēji sola, ka palielinātos novados augs ekonomiskā aktivitāte. Pēc dažiem gadiem to apliecinās pieaudzis (vai tomēr ne) darba vietu un jaunu uzņēmumu skaits, tajos ieguldītā kapitāla apjoms. Taču kur šodien sakņojas šāda valdības un VARAM ierēdņu pārliecība?
Šodienas «Liesmas» pielikumā «Globālais un lokālais» rakstu par to, cik lieli patērētāji esam, cik esam gatavi pirkt par lielu vai mazu naudu, lai pildītu savu drēbju skapi, un cik grūti mums, izrādās, ir no labām, bet vairs nevajadzīgām lietām šķirties.
Vakar ar lielu pompu visai valstij tika paziņots, ka Saeimā iesniegts izskatīšanai valdības, faktiski VARAM, sagatavotais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekts, tautas valodā sakot, reģionālās reformas projekts. Nezinu, vai citur tas tika pieminēts, bet savā auto radio Skonto ēterā skaidri sadzirdēju arī ļoti būtisku piebildi – likumprojekts nav saskaņots ar Pašvaldību savienību un Lielo pilsētu apvienību.
Vakar Saeimas likumdošanas procesa «dzirnavās» tika ielaists valdības iecerētās pašvaldību reformas pamatdokuments – projekts grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot no 119 tagadējām izveidot 39 vietvaras. Vai tomēr, kas nu jau kļuvis daudz ticamāk, vēl vairāk.
Kašķis starp meža izstrādātājiem un zaļajiem Latvijā nav vakar radies. Vieniem tas ir bizness, pietiekami caurspīdīgs un regulēts no valsts puses, otriem – cīņa par savu ideju, kas reizēm pieņem arī visai absurdus veidolus. Sevišķi lieli strīdi ir par putnu ligzdošanas vietām un to ekskluzīvo statusu mežu masīvos. No vienas puses te ir zemju īpašnieki, no otras – vides aktīvisti. Abu pušu viedokļi radikāli atšķiras, ļoti reti izdodas atrast saprātīgu kompromisu, kaut arī nevar noliegt, ka tiek veikti pētījumi un vākta statistika otras puses pārliecināšanai. Taču reizēm to vienkārši neņem vērā!
Lai arī fotoradari kopš to uzstādīšanas valsts budžetā ienesuši daudz lielāku summu – pērn vien vairāk nekā 9 miljonus eiro – par to, cik tie izmaksājuši, tomēr sakarā ar to, ka šoferi sākuši braukt uzmanīgāk, iekasētā nauda izrādījusies mazāka, nekā sākotnēji plānots. Būtu jāpriecājas, ka braucēji kļuvuši disciplinētāki, ka augusi satiksmes drošība uz ceļiem, taču tā vietā jādzird sūkstīšanās, ka pārāk apzinīgo šoferīšu dēļ vairs nevarēs apkalpot jau esošos 100 stacionāros un 14 pārvietojamos radarus, kur nu vēl gādāt jaunus klāt. Tālab tagad īpaša vērība no radaru puses tikšot veltīta apdrošināšanas un tehniskās apskates termiņiem. Apsveicami un ļoti pareizi, jautājums tikai – kāpēc to nevarēja darīt jau līdz šim?
Kārtējā administratīvi teritoriālā reforma (process, kas tiek saukts par reformu) solās padarīt par vēsturi tādu politikas procesa sastāvdaļu kā vēlētāju apvienības. Savukārt pārmaiņas politisko partiju finansēšanas modelī nopietni apdraud vietējo un reģionālo partiju tālāko pastāvēšanu.
Kā zināms, jau piecus gadus Rīgā savu mājvietu radusi Krievijā populārā ziņu portāla «Meduza» redakcija. Nupat «Meduza» sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru īstenoja kopēju projektu redakcijas darbiniekiem, tas ir pārsvarā Krievijas pilsoņiem, atbildot uz jautājumiem par to, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā. Kopumā rezultāts, vismaz man, izskatījās nedaudz izpušķots, lai gan dažviet izteiktās atziņas bija visai interesantas.
Valmiermuiža ir tāda vieta Latvijā, kurai ir īpaša noskaņa, kurā kaut kas ir arī pārveidots, kaut kas nav saglabāts... Bet kopumā tās vērtības, vērtību kopums ir šeit uz vietas un ir diezgan nozīmīgs potenciāls nākotnes attīstībai. Ja mēs runājam par kultūras mantojumu, tad tas ir vērtīgākais, ko katra paaudze radījusi un kas paliek pēc mums, kad mēs paši beidzam pastāvēt. Ja mēs tā iedomājamies valsts aizsargāto kultūras pieminekļu sarakstu, kurā ir ap deviņiem tūkstošiem ierakstu, tad tas ir vērtīgākais, kas Latvijā saglabājies. No šī viedokļa skatoties, vajadzētu censties šajā sarakstā iekļūt starp tām vērtībām, kas ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Iekļūšana šajā sarakstā ir vērtības manifestācija jeb vērtības pacelšana.
Var nodomāt, ka saknapinātajā, daudzus solījumus un pat dažus likumus nepildošajā 2020. gada budžeta portfelī atvēlot 4,5 miljonus eiro politisko partiju finansēšanai, valdība ir izdomājusi labu stratēģiju šī budžeta cauri dabūšanai Saeimā. Publiskajā telpā, ministru un arī deputātu izteikumos un pārspriedumos kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā nu ir palicis satraukums par skolotāju, mediķu mazajām algām, brīvpusdienu atņemšanu bērniem, pat par teritoriālo reformu. Par gandrīz galveno tēmu nu kļuvuši kopā ar budžeta projektu iesniegtie grozījumi «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā», kas paredz partiju finansējumu no valsts budžeta palielināt turpat vai septiņkārt. Šogad partijas no valsts budžeta vēl saņem vai jau ir saņēmušas vien nedaudz vairāk par 600000 eiro, bet nu ir iecere šo summu palielināt līdz 4,5 miljoniem eiro.
Jau otro reizi īstenos globālu Latvijas emigrantu un remigrantu aptauju un atkal skaidros, kā mūsu tautieši jūtas ārvalstīs. Pirms pieciem gadiem tika veikts līdzīgs pētījums, un tas sakrita ar laiku, kad aktivizējās pašvaldības, uzrunājot savējos, lai brauc mājup, ka palīdzēs viņiem ar bērnu tikšanu bērnudārzos un skolās, ka informēs viņus par darba iespējām, ka neviens neslēps arī to, cik, attiecīgo darbu darot, varēs nopelnīt.
Iespējams, ar savu veikumu viņš būtu pelnījis tautas priekšstatos godavietu blakus Latvijas dižiem darbiniekiem un pat teiksmu tēliem – Lāčplēsim, Spīdolai, trešajam tēvadēlam. Taču šis cilvēks mums ir praktiski nezināms.
Rudens nāk ar lielu vēju, kuram reizēm ir pat vētras spēks. Pret šādu jaudīgu pūtienu iztur ne jau katrs koks. Varbūt vieglāk lielās brāzmas iztur pamatīgāki meža masīvi, taču atsevišķi augoši vecāki koki, arī sen jau stādītas alejas šādā spēcīgā vējā, manuprāt, ir pietiekami bīstamas gan braucējiem, gan gājējiem. Pēdējiem varbūt pat vieglāk būs izvairīties no krītoša zara, galu galā tādā laikā īpaši arī nav ko meklēt šādās pastaigu vietās, kamēr automašīnā pie stūres sēdošajam noreaģēt būs grūtāk – auto jumts taču neļaus redzēt krītošo zaru.
Piekritīsiet, ka arī jums šad un tad, komunicējot ar līdzcilvēkiem, ir gadījies nonākt situācijās, kuru pozitīvi uzlādētā atmosfēra ne tikai ievērojami uzlabo tā brīža garastāvokli, bet arī vēl ilgi pēc tam liek domāt par notikušo. Laba vārda, veselīga humora un cilvēcīgas attieksmes spēku pavisam nesen – 11. oktobra pēcpusdienā, dodoties mājās no Rīgas uz Valmieru ar satiksmes autobusu, piedzīvoju nebūt ne es vienīgā, bet arī visi citi tās piektdienas pievakares reisa pasažieri.