Viedokļi

Pērnā gada nogalē man piezvanīja kāds visnotaļ cienījams kungs, lai pasūdzētos par dažu kaimiņieņu iecirtību, kuras dēļ nevar sākties siltināšanas darbi daudzdzīvokļu namā Valmierā, Dārza ielā 6.

Ikdienā reti aizdomājamies, cik katram no mums ir vajadzīga savējā, Latvijas valsts, ko mēs viņai esam devuši un ko no tās ceram sagaidīt, it sevišķi savu interešu aizsardzībā.

Vakardien veselības ministre Ilze Viņķele un personas, kas viņu pavada, t.i., vesels bars dažādu Veselības ministrijas klerku un arīdzan nozares ekspertu pulcējās kopā, lai sistu viens otram uz pleca par veselības aprūpes jomā paveikto.

Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.

Ģenerālā vienošanās starp Latvijas būvniekiem par minimālās algas noteikšanu nozarē ir ļoti laba lieta, jo, manuprāt, līdz tam nebija normāla situācija, ka valstī minimālā alga ir viena, bet mēs zinām, ka nozarē tiek maksātas daudz lielākas algas oficiāli un ir iespēja šeit manipulēt ar kaut kādām citādām naudām. Ir izdarīts ļoti liels un labs darbs. 

Vakar pāri Latvijas galvenajām – ar vismaz 2% vēlētāju atbalstu aizvadītajās Saeimas vēlēšanās – politiskajām partijām nolija zelta lietus.

Ir agrs. Tik ļoti labprāt vēl palīstu zem siltās segas. Kas tev deva! Jau dzirdu, kā pa virtuvi rosās mamma, vārīdama ūdeni rīta kafijai un krāmēdama traukā līdzņemšanai vakarvakarā saceptās kotletes. Rīta sveicienā viņa nosaka: «Saliku tā pavairāk, kas zina, cik ēdāju būsiet un kad mājā vēl tiksiet!»

Šajās dienās informatīvajā telpā gandrīz vienlaikus izskanēja divas lielā mērā saistītas ziņas – ka Latvijas valsts atbildīgās institūcijas nav vārda tiešā nozīmē izdarījušas neko, lai pasargātu savu pilsoni Kristīni Misāni no izdošanas Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kā arī ka Latvija piešķīrusi politisko patvērumu Krievijas žurnālistam Aleksandram Švarjovam, kas dzimtenē izsludināts starptautiskā meklēšanā saistībā ar apsūdzībām neslavas celšanā un naudas izspiešanā, kā arī viņa ģimenes locekļiem.

Gadu mijā Rīga pieredzēja ugunsgrēku teju pilsētas centrā – Andrejsalā, kur dega angārs ar riepām. Tas naktī uz 29. decembri tika dzēsts vairāk nekā sešas stundas, izraisot gaisa piesārņojumu, kam precīzu ietekmi uz apkārtējo vidi varēs noteikt labākajā gadījumā vēl tikai pēc mēneša. 

Mēdz teikt, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais. Atceroties Atmodas laiku, kad modē nāca atklātās vēstules atbildīgām amatpersonām un teju vai uz katra stūra varēja parakstīties par kādu progresīvu ideju vai ierosmi, gribas vilkt paralēles ar šobrīd valsti pārņēmušo parakstu vākšanas stihiju, kas ar katru dienu uzņem jaunus apgriezienus.

Ziemassvētkos bērnu bieži skaitītā pantiņa vietā, ka gads ir balts no abiem galiem un vien pa vidu zaļš, nu jau sen nākas teikt, ka gads no abiem galiem ir zaļš, bet pa vidu karsts. Kaut gan daudzi tikai šodien un labi ja arī vēl parīt attiecībās ar klimatu bezrūpīgi dzīvot gribošie ne tikai sev, bet arī citiem cenšas iestāstīt, ka satraukumam par klimata pārmaiņām nav pamata, pati daba cenšas pārliecināt par pretējo.

Kā informē Valsts meža dienests, 2019./2020. gada medību sezonā – no 1. janvāra līdz 31. martam – pieļaujamais lūšu nomedīšanas apjoms Latvijā noteikts 100 dzīvnieku apmērā, iepriekš tas bija 150. Ja limits tiek iztērēts, medību sezona beidzas agrāk.

Zaļzemnieki jūtas gluži vai pateicīgi Jānim Bordānam un viņa kontaktiem Vašingtonā. Aivaram Lembergam un viņa biznesa partneriem noteiktās ASV sankcijas apvienībai dāvā «otro elpu»: urā, beidzam nīkt dziļā opozīcijā, ceļamies cīņai par Latvijas suverenitāti!

Ļoti daudz cilvēku jauna gada sākumu svin ar joni. Pēc garajām svētku brīvdienām šķiet, ka ir ēsts un dzerts par daudz, savukārt kustību bijis par maz. 1. janvāris šķiet tas maģiskais brīdis, kas cilvēku prātos ļaus mainīt sliktos ieradumus un veidot dzīvi kvalitatīvāku, veselīgāku un laimīgāku.

2020. gads Latvijā sācies ar jaunu personu valstij svarīgas organizācijas galvenajā krēslā – 15 gadus Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) valdījušo nenogremdējamo zemūdeni Andri Ozolu nomainījis viens no 13 pretendentiem konkursā uz LIAA direktora vietu Kaspars Rožkalns, kurš savus darba pienākumus sāks pildīt 20. janvārī. 

«Joprojām mūsu vidū ir cilvēki, kas uzskata, ka pirms 30 vai pat 40 gadiem ierīkotā meliorācijas sistēma nestrādā. Tā strādā joprojām! Tieši tādēļ ikvienam lielākas vai mazākas lauksaimniecības zemes īpašniekam ir jāapzinās, ka tā ir viņa zemes vērtība, kas visiem spēkiem un visiem pieejamiem līdzekļiem ir jāsaglabā un atbildīgi jākopj.

Komunikācija Latvijas politiskajā kultūrā ir mūžam mainīgs process. Agrāk politiskās kampaņas neatņemami elementi bija vides reklāmas, tiešās tikšanās ar vēlētājiem, informācija televīzijā, radio un drukātajos medijos, nu partijas jeb (biežāk) to nolīgtie kampaņu organizatori ir sapratuši, ka lielāku atdevi par mazākām izmaksām iespējams iegūt no komunikācijas sociālajos medijos. Iespēja nepastarpināti, interaktīvi uzrunāt savu elektorātu bija panākumu atslēga jaunajiem politiskajiem spēkiem – Jaunajai konservatīvajai partijai un jo īpaši "KPV LV", kuru kampaņu kasēs līdzekļu bija mazāk nekā "lielajiem" kolēģiem.

Šīs nedēļas sākumā tika paziņots, ka Latvija kopā ar citām starptautiskās koalīcijas dalībvalstīm cīņai pret radikālo islāmistu grupējumu Daesh jeb Islāma valsti pārtrauc Irākas karavīru apmācīšanu. Savukārt par to, vai pagarināt misiju Irākā, tiks lemts tuvāko dienu laikā.

Īpatnējā noskaņojumā sācies jaunais gads. Kur vien pagriezies, visur runā par vienu – jaunie Saeimā un valdībā sapulcinātie kleperīši, arī vecie (30 gadu garumā) valsti nodzīvojuši līdz kliņķim. Par Rīgu nerunājot. Tā ir dziļā bezdibenī, gandrīz drupās. Paši neko nespēj, jānāk palīgos no tālās aizjūras – amerikāņiem, aizrādot, uzmundrinot vai, pareizāk, brīdinot: sak, mīļie draugi, «korupcija gadiem ilgi grāvusi Latvijas ekonomiku». 

Latviešu valodas tīrrakstītājiem uzreiz paskaidroju, ka vārds besīt mūsu valodā, protams, atskrējis no lielās brāļu tautas un, šķiet, uz palikšanu, jo ar tādu sakāpināti emocionālu ievirzi ļauj izveidot lielisku alternatīvu garajam latviski remdenajam penterim vest ārā no pacietības. Neliegšos, arī man šo mazo žargoniņu sanāk lietot šad un tad, vairāk sarunās, retāk rakstos.