Viedokļi

Par savas laimes kalējiem šoreiz nesanāks, lai kā būtu gribējies. Latvijai kaimiņos ārzemnieki būvē jaunas ražotnes, tie ir ļoti nopietni, pasaules mēroga uzņēmumi, kuri dos simtiem un tūkstošiem jaunu darba vietu un kuru klātbūtne valstī savā ziņā no iekšpuses stiprina konkrētās valsts drošību pret kaut kādiem agresijas precedentiem no ārienes, savukārt potenciālajiem ārvalstu investoriem uz ārpusi dod precīzu signālu: te ir vērts ieguldīt, jo te jau tagad apgrozās liels ārvalstu kapitāls.

Fināla stadijā nonākusi valsts budžeta 2020. gadam apstiprināšana. Galvenā uzmanība pašsaprotami ir pievērsta visām vajadzībām nepietiekošo līdzekļu dalīšanai, gandrīz bez uzmanības atstājot kādu ļoti svarīgu faktu – valstij nav faktiski nekādu rezervju, atlicinātu gadījumam, kad pie durvīm atkal pieklauvēs ekonomiskā krīze.

Pagājušā nedēļā uzsvars bija uz labajiem darbiem. Par daudzām norisēm prieks, – bērni apmeklē patversmi, mācās atbildību par dzīvniekiem. Tomēr nedēļas izskaņā piedzīvotais lika aizdomāties mazliet citādāk par mājdzīvniekiem, to saimniekiem un līdzcilvēkiem.

«Likuma par budžetu un finanšu vadību» 21. pantā teikts: «Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 15.oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem». Tad nu vismaz šajā ziņā likuma paklausīgā valdība vakar ar budžeta projektu portfelī uz Saeimu sūtīja finanšu ministru Jāni Reiru.

Lai pārrunātu ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu svarīgus politiskos jautājumus par Ukrainas turpmākajām attiecībām ar Latviju, Eiropas Savienību, NATO un Krieviju, trešdien Latvijā oficiālā vizītē ieradīsies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar kundzi Olenu. «Viens no aktuālākajiem jautājumiem Ukrainā, kas skar arī viņa prezidentūru, ir prezidenta piekrišana tā dēvētājai Šteinmeiera formulai Ukrainas miera procesam par Austrumukrainas teritorijām. Šis jautājums ir izraisījis aktīvus protestus Ukrainā. Kāds ir jūsu viedoklis par šo formulu, un vai tā atrisina karadarbības pārtraukšanas Austrumukrainā problēmu?» – šādu jautājumu, ciemojoties Briselē pie Eiroparlamenta deputātes SANDRAS KALNIETES, viņai uzdeva Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte.

Pirms diviem gadsimtiem Vidzemē tika atcelta dzimtbūšana. Šis notikums latviešu tautai un Latvijai bija viens no svarīgākajiem vēstures pavērsieniem, patiesiem mūsu «gadsimtu griežiem».

Kamēr miljoniem cilvēku visā pasaulē dodas protestos pret klimata pārmaiņām un Rīga pa galvu pa kaklu risina savu atkritumu krīzi, Saeimas deputāti tuvredzīgi lemj par depozītu sistēmu, kas atbildīs dažu, bet ne visu iedzīvotāju interesēm. Neskatoties uz gandrīz 11000 parakstiem manabalss.lv portālā, Saeima joprojām turpina atbalstīt novecojušo, mūsdienu tehnoloģiju iespējām neatbilstošo depozīta sistēmu, kas pret atlīdzību pārstrādei pieņems tikai noteikta veida dzērienu PET un stikla pudeles, bez ievērības atstājot lielāko daļu citu iesaiņojumu, ko lietojam un atkritumos izmetam ikdienā. Ne velti paplašinātas sistēmas ideja īsā laikā guva tik lielu atsaucību no sabiedrības: nešaubos, ka tas būtu win-win risinājums gan Latvijas iedzīvotājiem, gan videi, gan arī pašiem politiķiem, kas ir atbildīgi par Latvijai saistošo Eiropas Savienības (ES) vides un klimata mērķu sasniegšanu.

Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dmitrijs Trofimovs pirmdien publiski iebrauca auzās, paziņojot, ka fotoradari, kuri pēc tik ilgas cīkstēšanās pirms dažiem gadiem tika uzstādīti uz Latvijas ceļiem, plānoto peļņu nenes. Plānoto peļņu? Izrādās, soda naudu apjoms tiek plānots, tiesa, par to kaunīgi visu laiku, būs jau kādi 20 gadi, klusēts... Populārā TV raidījuma Zebra vadītājs Pauls Timrots uz ministrijas valsts sekretāra paziņojumu, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde ir zem jautājuma zīmes, reaģēja nekavējoties un ļoti skarbi, taču absolūti precīzi: «Ja Iekšlietu ministrija domā, ka vajag kaut ko ietaupīt un vajag radīt peļņu, tad, es domāju, sāciet paši ar sevi! Iekšlietu ministrijā tik daudziem ir pistoles un neko nav nošāvuši. Pilnīgi neefektīvi! Nepērciet vairs pistoles, nepērciet vairs lodes un pamatīgi ietaupīsiet!»

Vecāku izglītošana pašlaik ir teju vai modes kliedziens. Ir pieprasījums, ir piedāvājums – kādreiz piedāvājums ir tik vilinošs, ka pat skeptiķis uzķersies. Nav runas par to, ka nevajadzētu mācīties, jo citu pieredze vienmēr noder, kaut vai tamdēļ, lai mācītos no citu atzītām kļūdām, nevis sagaidītu savējās. Viens netiek galā ar pirmsskolnieku, citam rūp attiecības ar pusaudzi, kādam vēl bažas, vai pareizi saprasts zīdainis... Vecāki ir tik dažādi, bērni dažādi, un nekur nav teikts, ka ar pie vecākajiem bērniem gūto pieredzi pietiks mazākajam. Tāpēc ir žurnāli, grāmatas, vecāku atbalsta grupas, tāpēc ir nodarbības, kursi un tagad jau arī konferences.

Latvijas valdošajā koalīcijā turpinās iekšējā matu skaldīšana, tostarp arī kāda savdabīga, lai gan politikas praksē nebūt ne tik reta iemesla dēļ. Stāsts ir par to, ka viens no valdību veidojošajiem politiskajiem spēkiem, pieklājīgi izsakoties, pavisam noteikti nav attaisnojis cerības, ka pēc iekļaušanās valdošajā koalīcijā šīs partijas pārstāvji varētu arī ielikt kādos nebūt rāmjos savu revolucionāro retoriku un kaismi. Runa ir par Jauno konservatīvo partiju (JKP).

Nāk rudentiņis, būs barga ziema. Labi, ka arī pie mums laikus ir sākusies dzīvokļu apkures jaunā sezona. Kamēr vieniem prieks par silto mājokli, citi ar bažām savā pagalmā vēro kārtējos jurģus. Paunas pār plecu, un prom! Uz citu – lētāku, vieglāk nomaksājamu mitekli. Nepaiet ne pāris dienu, un, rau, cits ar paunu padusē jau atkal klāt!

Kad pēc Saeimas vēlēšanām un no KPV LV, JKP, Attīstībai/Par, VL-TB LNNK un JV tika sastiķēts pietiekams deputātu skaits, lai izveidotu jaunu valdību un kā pirmais iespējamais tās veidotājs tika nosaukts Jānis Bordāns no JKP, pat cerēju, ka nu būs valsti uz radikālām pārmaiņām virzošs premjerministrs. Tādas pārmaiņas jau arī vēstīja šīs partijas priekšvēlēšanu laikā izteiktie solījumi par bezkompromisa tiesiskumu un vēl daudz ko citu. Nu secinu, ka paldies jāteic tiem politiķiem, kuri J. Bordānu valdības vadītāja postenī neatbalstīja, lai netiktu sastrēbta karsta putra vispirms tiesiskumā.

Kad latviešiem, kuri jau gadus un cits otro gadu desmitu strādā ārvalstīs, tika jautāts, kas viņus mudinātu atgriezties dzimtenē, tad biežākā atbilde bija ilgas pēc ģimenes, vecākiem draugiem, bet, kad tika prasīts, kas baida atgriežoties, bija minēta neziņa par darba iespējām, strauji sarūkošo atalgojumu un sliktajām attiecībām darba vidē. Bieži vien nevienam nevajadzīgu, graujošu un pazemojošu subordināciju. Attieksmes un savstarpējo – darba devēju, darba ņēmēju – attiecību jautājums nonāca degpunktā. Un šīs aptaujas ir veiktas gan pirms gadiem desmit, gan pašlaik.

Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.

Šovasar mežu ugunsgrēki plosījās ne tikai Austrālijā, bet arī par planētas plaušām dēvētajos Brazīlijas mūžamežos, un nupat šajā sakarā pasauli satricināja zviedru pusaudzes Grētas Tunbergas emocionālā uzstāšanās Apvienoto Nāciju tribīnē lielajā klimatam veltītajā valstu vadītāju samitā, asi kritizējot pasaules līderus par nespēju risināt klimata pārmaiņas.

Laikā, kas zīmīgs ar divu Krišjāņa Kariņa vadītās Latvijas valdības divu dažādu partiju ministru gluži vai zombiju cienīgu vēlmi nobrucināt savās nozarēs līdz šim valdījušo lietu kārtību, tapis valsts biznesa plāns nākamajai septiņgadei – Nacionālās attīstības plāns (NAP) laika periodam no 2021. līdz 2027. gadam. Rakstītāji gan to dēvē tikai par projektu, kas diskusiju rezultātā varētu piedzīvot gan viegli kosmētiskas, gan patiešām fundamentālas pārmaiņas.

Nākamnedēļ norisināsies akcija «Labo darbu nedēļa». Šādas un līdzīgas akcijas, kuras uzrunā sabiedrību, pievērš tās uzmanību un aktualizē problēmas, pie mums notiek vai cauru gadu, un te nav nekā slikta, tikai pozitīvi – tiem, kam ikdienas steigā piemirsies padot roku līdzcilvēkiem vai tumsā uzvilkt atstarojošu vesti, tās ir kā atgādinājums, kā ikrīta modinātājpulksteņa zvans.

Latvijas augstākās izglītības nozari nu jau krietnāku laiku tricina skandāls ap mūsu valsts vadošās augstākās izglītības iestādes – Latvijas Universitātes (LU) – rektora amatu vai, pareizāk, ap Indriķa Muižnieka tiesībām tikt atkārtoti apstiprinātam šajā postenī.

Dažādās jomās mēdzam Latviju salīdzināt ar mūsu tuvāko kaimiņvalsti Skandināvijas virzienā – Igauniju. Visbiežāk jau šī mērīšanās tomēr par labu mūsu valstij nesanāk – tur igauņi mums priekšā, tur viņi dara vienkāršāk, tur viņi visu paveic ātrāk... Visbeidzot, valsts budžets Igaunijai, kas izmēros atpaliek no Dzintarzemes Latvijas, krietni pilnāks, un, kā tiek stāstīts, to kaimiņi iespēj ar krietni kompaktāku ieņēmumu iekasēšanas iestādes darba kolektīvu un bez izteikti represīvām metodēm.

Kad mājdzīvnieku moka parazīti, saimnieks tam palīdz ar prettārpu līdzekļiem, nevis iemidzina. Līdzīgi ir jārīkojas valdībai ar obligātā iepirkuma komponenti – nelāgu slavu ieguvušo nodevu alternatīvās enerģētikas atbalstam, ko maksā elektrības patērētāji. Mums jārīkojas ātri, lai atgūtu tautas uzticību.