Viedokļi

Esot Brenguļos, nu jau trešajos Tomātu svētkos, un gatavojot reportāžu par Latvijas labāko tomātu audzētāju – kolekcionāru darba jaunumiem, nejauši sanāca interesanta saruna ar Ķekavas novada saimniecības «Neslinko» pieredzes bagāto saimnieku Aldi Bražūnu. Ierasts, ka mediji arvien cenšas vispirms tikt pie viņa sievas Elgas intervijām, jo tieši viņa ir ne tikai viena no izcilākajām tomātu audzētājām – kolekcionārēm valstī, bet arī ļoti populāra un pieprasīta lektore. Tā kā šoreiz Brenguļos tomātu fani no Elgas neatkāpās ne soli, nolēmu, ka uzrunāšu viņas kungu un sabiedroto, kā izrādās, nu jau 40. gadu! Par saimniecības «Neslinko» tomātu jaunumiem jau rakstīju 3. septembra «Liesmā» publikācijā «Jau trešie Tomātu svētki, bet pārsteigumu netrūkst», taču žurnālistes piezīmju bloknotā jeb, precīzāk, diktofonā palika, manuprāt, tik interesants stāsts par tomātiem Alda mūžā, ka to nevaru paturēt pie sevis.

Pēdējā laikā Latvijā aktualizējies jautājums par to, kā padarīt valsti konkurētspējīgu cīņā par viesstrādnieku piesaisti. Pastāv ticama iespēja, ka samērā drīzā nākotnē varētu tikt veikti grozījumi likumdošanā, kuru rezultāts savukārt būs viesstrādnieku skaita pieaugums.

Ja ne no pasaules pirmsākumiem, tad katrā ziņā vairāk nekā pusgadsimtā, kopš esmu Valmierā, ne vien par katru lielāku, bet arī mazāku būvi, kas te iecerēta vai top, ir notikušas padziļinātas diskusijas: vai nu mums tādu vajag, varbūt bez tāda lielveikala vai cita objekta vispār varēja iztikt, par tādu naudu varēja uzbūvēt kaut ko citu – daudz praktiskāku utt.

Saeimai 5. septembrī sākot rudens sesiju, deputātus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Viņš iedibināšot tradīciju un izmantošot Satversmē paredzētās tiesības aktualizēt konkrētā laikā valstī risināmos vissvarīgākos jautājumus, lai, kā viņš teica, «virzītu uz priekšu dažus jautājumus, kas mūs tuvinātu modernai, ilgtspējīgai Ziemeļeiropas valstij».

Likuma un brīvas konkurences sargu pieķeršanās lielajām Latvijas būvfirmām, apsūdzot tās nelikumīgā cenu saskaņošanā jeb kartelī, padarīs mūsu turpmāko dzīvi tik «interesantu» un pat «aizraujošu», ka vienā brīdī sabiedrībai pat varētu sakāroties atgriezties savā agrākajā nezināšanā un «garlaicībā». Vai vispār tā būs līdzvērtīgu pretinieku cīņa?

Aizvakar Valsts akciju sabiedrība Latvijas pasts paziņoja, ka no nākamā gada noteiktā maksa par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pensiju, pabalstu vai atlīdzību piegādi dzīvesvietā būs 4,88 eiro, kas ir divas reizes vairāk nekā šobrīd, bet no 2021. gada par šo pakalpojumu būs jāmaksā 5,28 eiro.

Virsrakstā ietvertos vārdus teica Krišjānis Kariņš, turklāt tos attiecināja uz nākamā gada valsts budžetu. Kā jau ierasts, strīdi un debates sākas par papildu finansējuma sadali. Politisko spēku daudz, vēlēšanu laikā tika sasolīts «ne pa jokam». Turklāt tagad vainu vairs īsti nevarēs novelt uz iepriekšējo valdību.

Latvijas valdība un arī parlaments pašlaik atrodas nākamā gada budžeta veidošanas procesā. Fakts, ka līdzekļu nepietiek visām vajadzībām, ir ierasta lieta un nav nekas unikāls nedz Latvijā, nedz arī pasaulē. Daudz sliktāk ir, ka līdzekļu nepietiek arī tiem mērķiem, kas jau paredzēti mūsu valsts likumdošanā.

Sarunās ar cilvēkiem, kas dažādu apstākļu vai sakritību dēļ ir pametuši Latviju un devušies peļņā un jaunu iespēju meklējumos uz ārzemēm, bieži par vienu no aizbraukšanas iemesliem nosauc sava līdzšinējā darba devēja slikto attieksmi: augstprātību, cilvēcības deficītu, dotā vārda neturēšanu un vēl virkni citu neglaimojošu īpašību. Kaut kā par to atcerējos un iedomājos nesen Priekuļos, Liepas muižā, piedaloties Vidzemes plānošanas reģiona tradicionālajos dārza svētkos, kuros jau astoto gadu ar vērienu godināja Vidzemes 26 novadu čaklākos un izdarīgākos dažādu profesiju un jomu ļaudis: amatniekus, mājražotājus, individuālā darba veicējus, zemniekus un arī uzņēmējus.

Valsts kontroles atzinums, ka lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ir «slēgts interešu klubiņš», degradē tās sabiedrības acīs un mazina lauksaimnieku vēlmi līdzdarboties savās nozaru asociācijās.

Ar Zinību dienu sācies jaunais mācību gads, kas ir kā lēciens nezināmajā ne tikai pirmklasniekiem, bet zināmā mērā arī visiem pārējiem skolēniem un viņu skolotājiem. Jo teju trīs gadu desmitu garumā katrs izglītības un zinātnes ministrs nozarē nācis ar savām reformām, bez žēlastības nojaucot savu priekšgājēju paveikto un sākot savu gaismas pili būvēt pilnīgi no jauna. Diemžēl valdībām Latvijā dažkārt mēdz būt pavisam īss mūžiņš, līdz ar to dažs labs ministrs nepaspēj pat ielikt pamatakmeni, kad nākamais jau viņu nomaina, piedāvājot savu projektu.

Parasti pirmais, bet šogad otrais septembris ir zīmīgs datums  gan bērniem, gan vecākiem. Vasaras siltums un brīvais grafiks aiz muguras, un jāatgriežas skolas solā, kas ar katru gadu ir atbildīgāk, grūtāk, arī savā ziņā nepatīkamāk. Ar katru gadu pieaug prasības, sākotnēji tie ir smaidiņi un bēdiņas, vēlāk jau sākas nopietnāks vērtējums, arī pārbaudījumi.

Bijušās veselības ministres politiskās akrobātikas demonstrējums, nomainot bezcerīgo opozīciju pret piederību premjerpartijai, publiku varēja pārsteigt vienīgi ar «nepieklājīgo» ātrumu. ZZS ir grimstošs kuģis, tas ir skaidri redzams – kāpēc perspektīviem deputātiem sentimentālu jūtu dēļ jāslīkst kopā ar to?

Kad runājam par vērtīgo un nevērtīgo, to atšķiršanā līdz šim neko labāku par Marksa un Engelsa «Kapitālā» pausto atziņu neesmu atradis, proti, ka jebkura priekšmeta, arī būves vai cita darinājuma vērtību nosaka vien to lietošanas vērtība. Var no čuguna izliet vai citā veidā darināt milzīgu katlu. Taču, ja tādā katlā nav iespējams kaut ko vārīt vai kā citādi šo katlu izmantot, tad pašā būtībā milzu katlam vērtības nav, lai arī tā darināšanā ir tērēti materiāli, līdzekļi un darbaspēks.

Jau labu laiku viens no ziņu galvenajiem tematiem ir gaidāmā pašvaldību reforma. Puslīdz skaidrs, ka 2021. gadā esošā novadu sistēma tiks mainīta. Precīzs jauno novadu skaits varbūt ir zināms ministriju gaiteņos, bet visticamāk, ka vēl gaidāmas pārmaiņas.

Jaunie vecāki labi zina, ka, ģimenē ienākot mazulim, ikdiena krasi mainās – tajā ienāk arī citas rūpes, jauni pienākumi. Bērniņš ir jāpabaro, viņam jānodrošina mierīga, patīkama vide, jāpalīdz apgūt pirmās dzīvē nepieciešamās iemaņas. Taču ne mazāk svarīgi ir parūpēties par savas atvasītes drošību, paredzot dažādas situācijas, kad mazais sev var nodarīt pāri. Tā var būt uz galda malas novietota krūze ar karstu tēju, vaļēja elektrības kontaktligzda, arī nemitīgi nepieskatot bērniņu kādas ūdenstilpes, arī baseina tuvumā. Bīstamības variantu ir milzum daudz...

Nākamajā gadā darbu sāks jauna atomelektrostacija (AES) Baltkrievijā – Astravjecas AES. Tā kā minētā AES neatrodas tālu no Baltkrievijas kaimiņvalstu – Lietuvas un arī Latvijas – robežām, it īpaši Lietuvā ļoti aktuāls ir jautājums par AES drošību.

Tāda nu ir redakcijas darba ikdiena: nākas uzklausīt gan laikraksta lasītāju dusmu uzplūdus par kādu neizdarību, globālu vai arī pavisam lokālu problēmu, gan arī pateicību par kādu avīzes slejās aprakstītu tēmu, cilvēku vai notikumu. Tiesa, labo vārdu izskan salīdzinoši mazāk, jo laikam jau tomēr ziemeļu tautām nav raksturīgi publiski teikt komplimentus. Tā kā šoreiz man nācās dzirdēt pozitīvas atsauksmes par vairākām «Liesmas» publikācijām un tajās skartajām tēmām, tad paturēt pie sevis šos lasītāju viedokļus neuzdrošinos.

Patlaban nozīmīgākais Latvijas politiskās dienaskārtības jautājums ir valsts budžeta 2020. gadam sastādīšana, tostarp arī tādēļ, ka līdzekļu pieprasījums tradicionāli pārsniedz budžeta iespējas.

Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»