18. novembrī – Latvijas valsts proklamēšanas 101. gadadienā – tradicionāli izskanēja daudz Latvijai veltītu labu vārdu un vēlējumu. Visdažādākie vēlējumi, kas nāca no visdažādākajiem cilvēkiem, no kuriem katrs uzsvēra, novēlēja vai iedomājās par tieši sev svarīgo, par savu skatījumu uz Latviju.
Gan jau kāds man pārmetīs, ka tā var apzīmēt tikai ēdienus, taču es rakstu šo viedokli par 18. novembrī televīzijas ekrānā dzirdētajiem Latvijā pazīstamu un pilnīgi nepazīstamu ļaužu publiskajiem vēstījumiem, tāpēc atļaušos savu subjektīvo vērtējumu par katra priekšnesuma vēstījumu samērīt tieši šādā gradācijā.
Ziņas par slavenās kosmētikas ražotnes – sen paredzēto, nu pienākušo – maksātnespēju mums radīs vairāk psiholoģiskas, nevis ekonomiskas problēmu. Šķiet pārāk sāpīgi zaudēt sen pierasto.
Lai arī 18. novembris – Latvijas valsts dibināšanas gadadiena – šogad neiezīmē apaļu gadadienu un tiek svinēts ar mazāku vērienu nekā pagājušajā gadā, kad apritēja Latvijas valsts simtgade, tas nekādā gadījumā nav iemesls, lai gaidāmie valsts svētki tiktu uzskatīti par mazāk nozīmīgiem nekā pirms gada aizvadītā jubileja.
Reiz bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru ar šo jautājumu klupināja... Vai mēs katrs savu atbildi zinām? Saka, ka tieši šī pārliecība – ka zinu, ko varu, kāpēc daru – ir tik svarīga, jo veido cilvēka kodolu, mugurkaulu, kas neļauj locīties līdzi visiem vējiem, tā apzinoties vēlmes un gribu.
Nobela prēmiju literatūrā 1909. gadā Selma Lāgerlēva saņēma par savu pasaulslaveno darbu – bērnu grāmatu Nilsa Holgersona neparastais ceļojums. Viņas aprakstītais mazais palaidnis Nils, kurš ar zostēviņu Mārtiņu aizlidoja meža zosīm līdzi uz Lapzemi, arī toreiz – pirms 110 gadiem publicētā stāstā – izmantoja ekoloģiski pilnīgi tīru un zaļu transporta līdzekli.
Tā kā Rīgā uz nesen notikušo novadu protesta akciju – Tautas sapulci – kopā ar Rūjienas grupu ieradāmies vieni no pirmajiem, tad faktiski vairākas stundas mums iznāca pabūt pasākuma pašā centrā iepretī Saeimas namam. Šajā vietā lieliski varēja gan dzirdēt, gan arī redzēt pārdomu vērtas lietas.
Plašu rezonansi izraisījusi divu Latvijas komerctelevīziju – TV3 un LNT – īpašnieku All Media Baltics lēmums par abu šo televīziju ziņu dienestu reorganizāciju, kā oficiāli tiek dēvēta faktiskā LNT likvidēšana.
Ceturtdien Rīgā LU Botānikas fakultātē notika Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2021. – 2027. gadam apspriešana. Lai gan daži šādi NAP pasākumi jau ir bijuši reģionos, šis bija iecerēts kā galvenais, noslēdzošais, jo apspriešana jāpabeidz jau 25. novembrī, lai plānu decembrī virzītu apstiprināšanai valdībā un Saeimā.
Novembris ik gadu tiek pavadīts sarkanbaltsarkanās nokrāsās, pieminam tos, kam brīvība bija svarīgāka par dzīvību.
Latvijā un Lietuvā esot jāatjauno obligātais karadienests, turklāt tam jāilgst divus gadus – šāds kategorisks ieteikums atceļoja pāri Atlantijai no Vašingtonas domnīcas Jamestown Foundation. Gribas cerēt, ka valdībai un Aizsardzības ministrijai pietiks drosmes, ja ne iebilst, tad vismaz ignorēt «vērtīgo norādījumu».
(1.Tim. 6:12) Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.
Ekonomikas ministrijas ierēdņu skandalozā iecere krasi sadārdzināt iespējas lietot autotransportu kļuva par neglītu pārsteigumu arī man un citiem valdības partiju kolēģiem.
Patlaban top kārtējais mūsu valsts budžets. Jau tradicionāli zināms, ka visām lietām atkal naudas nepietiks, pat tām, kas likumā strikti ierakstītas un noteiktas.
Par Sabiedrības integrācijas fonda direktori nupat «konkursa kārtībā» tika iecelta Zaiga Pūce, kura vienlaikus ir arī pašvaldību lietu ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) dzīvesbiedre. Pats par sevi šis fakts neko neliecinātu, ja vien nebūtu kāds ļoti būtisks bet.
Ir novembris, kad stipri domājam par Latviju. Par to Latviju, kas tika izcīnīta dvēseļu putenī, par to Latviju, no kuras proklamēšanas brīža palicis tikai viens vēsturiskais foto, par to valsti, kuru burtiskā nozīmē izloloja mūsu senči, lai viņu dzimtai paaudžu paaudzēs būtu vieta uz pasaules, kuru cauri laikiem saukt par savām mājām. Un arī par to Latviju, kurā dzīvojam pašlaik.
Vakar Latvijā – Rīgas rajona tiesā Jūrmalā – sākās līdz šim mūsu valstī bezprecedenta tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola ir faktiski viena no būtiskākajām katras nacionālas un neatkarīgas valsts amatpersonām – nacionālās bankas prezidents.
Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Pasaules dabas fondu īsteno informatīvo kampaņu ar mērķi mainīt ieradumus. Kampaņa «Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes!» aktīvāk aicina cilvēkus līdzi paņemto iepakojumu un citus atkritumus arī pašiem iznest ārā no dabas teritorijām.
Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.
Iespējams, neesmu pietiekami sociāli aktīvs, līdz šim vēl ne reizi neesmu piedalījies līdzdalības platformas Manabalss.lv aktivitātēs. Gan tāpēc, ka ne visas līdz šim tur virzītās iniciatīvas atbalstu kā šīs valsts pilsonis un, kā pašam šķiet, visnotaļ pragmatiski un loģiski domājošs indivīds, gan tāpēc, ka man ir tā ekskluzīvā iespēja savu viedokli tiražēt, darīt zināmu daudziem tūkstošiem cilvēku caur laikrakstu, kurā strādāju nu jau ceturtā gadu desmita sākumu. Ļoti ceru, ka manu viedokli cilvēki lasa, zinu, ka ne visam piekrīt, taču tas jau ir lielākais žurnālista prieks – ja tavs raksts cilvēku neatstāj vienaldzīgu! Piemēram, nesen zvanīja kāds kungs cienījamos gados no Rūjienas puses, pēc komentāra Kaķu lobija ēnā bija satraucies par to, vai viņa kaķītim par potenciālo iespēju nobendēt kādu putniņu netikšot uzlikts kāds nodoklis. Forši parunājāmies gan par kaķiem, gan par putniem, gan par zaļām un arī pseidozaļām idejām šajā valstī, kuru abi netaisāmies pamest. Līdz politikai netikām.