Viedokļi

«Šis jautājums ir tikpat vecs, cik veca ir Saeima, un tas pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Saeima», filosofiskā mierā un varas partijas pārliecībā par tā dēvētajām deputātu kvotām budžetā nesen teica ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Šīs kvotas saskaņā ar ilggadēju praksi katru gadu ir budžeta veidošanā iezīmētas summas, kuras deputāti var iztērēt pēc saviem ieskatiem, atbalstot dažādus projektus pašvaldībās. Finansējuma saņēmēji ir priecīgi, ka no pilsētas vai novada Saeimā iekļuvušie vai citādā veidā ar konkrēto pašvaldību saistītie deputāti ir atbalstījuši tieši viņu projektu. Savukārt politiķiem ir cerības, ka par viņiem kaut ar nelielu papildus naudiņu aplaimotajā teritorijā iedzīvotāji atcerēsies nākamajās vēlēšanās.

Šī nu jau pagājusī vasara Valmierā un tuvākajā apkārtnē pagājusi ceļu un ielu remontdarbu zīmē. Kā jau pierasts tādos nopietnos darbos, protams, iepriekš sastādītas un visās instancēs saskaņotas transporta kustības shēmas strādāšanas zonās. It kā jau viss būtu kārtībā, taču darītāji, rūpējoties par savām ērtībām un, protams, darbu drošības tehnikas noteikumu ievērošanu, ne vienmēr līdz galam piedomā par tiem, kam šajā laikā kaut kur jātiek. Lūk, pāris uzskatāmu piemēru no ceļu remontdarbiem. Pirmais — jau pārdzīvots, otrais — joprojām sāpīgs...

Ja savā laikā mēs varējām tāpat vien naski būvēt ledushalles, butaforiskas viesu mājas vai ražotnes, tad kāpēc tagad nevarētu uzbūvēt veselu dzelzceļu? Galvenais — patīkami iztērēt Eiropas naudu, «sildīt ekonomiku».

Kā Latvijas TV raidījumā Rīta panorāma izteicies Ministru prezidents Māris Kučinskis, nākamajā gadā plānotas būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldē, samazinot štata vietas, lai uz to rēķina varētu palielināt algas valsts iestāžu vadītājiem, kā arī rastu līdzekļus labāko darbinieku prēmēšanai. Premjers atzinis arī, ka joprojām ir iestādes, kuras pilda vienu un to pašu funkciju, un iestādes, kuras izveidotas noteikta uzdevuma izpildei un pēc paveiktā darba nav likvidētas, bet tām tiek piemeklēti jauni uzdevumi.

Pirms pāris dienām biju liecinieks kādai ikdienišķai lielveikala ainai — pilnā balsī brēcošs puika centās manipulēt ar savu māmiņu. Ir nācies redzēt dažādus gadījumus, šajos brīžos ik reizi nodomāju, cik gan tālu šie mazie histēriķi var iet savā izdomā. Vēl vairāk gan mani interesē, cik liels būs vecāku pacietības slieksnis: kurā brīdī viņi salūzīs, vai gluži pretēji — ar kādiem paņēmieniem noliks mazo teroristu pie vietas.

Tikko notikušas Artūra Sildes vārdā nosauktā dārzkopības entuziastu kluba «Tomāts» izstādes Rīgā un Valmierā. Rīgā izstādi ar vairāk nekā 300 tomātu šķirnēm apmeklēja gandrīz 2000 interesentu, kas ir par 500 vairāk nekā iepriekš. Tas liecina, ka interese par Latvijā izaudzētiem tomātiem un citiem dārzājiem tikai pieaug.

Nesen kļuva zināms, ka no 23 patvēruma statusu ieguvušajiem bēgļiem, kurus Latvija uzņēma Eiropas Savienības (ES) bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros, 21 cilvēks jau pametis Latviju, lai dodos uz labklājīgākām savienības valstīm, visticamāk, uz Vāciju. Vienlaikus plāna īstenošanā iesaistītās iestādes par bēgļu aizbraukšanu sakās neesot informētas un turpina maksāt viņiem pabalstus.

Speciālisti veikuši lielu darbu, lai izstrādātu Valmieras teritoriālo plānojumu. Nu turpinās tā publiskā apspriešana. No tā, cik aktīvi, radoši, pat nedaudz fantazējot, tajā būsim iesaistījušies, nākotnē veidosies pilsētas izskats. Šodien varam vien pukoties par iepriekšējo plānotāju dažu ne gluži pārdomātu pilsētas apbūves vai citādas attīstības risinājumu, taču ir jāsadzīvo ar to, kas un kā izdarīts. Tagad jācer, ka par neizmantotām iespējām pēc pārdesmit gadiem savukārt nepukosies nākotnes valmierieši.

Vecākā paaudze droši vien atceras «dzīvības ceļa» braucienus uz Igauniju padomju laikos, lai varētu iegādāties pārtiku, kvalitatīvāku apģērbu, dažādas citas preces. Laiki mainās, un tagad sestdienās dažos Valmieras veikalos igauņu valodu dzirdam biežāk nekā latviešu. Tomēr ir jomas, ko, mūsuprāt, lēnīgie igauņi ir sakārtojuši. Un, iespējams, tāpēc dzīvo labi.

Futbola laukumā, kā zināms, spēlētājam parādīta dzeltenā kartīte nozīmē brīdinājumu, bet sarkanā — izraidījumu. Izrādās, ka pēc līdzīga principa zināmu kārtību un noteikumus cenšas ieviest arī citviet, nebūt ne ar sportu saistītā vidē. Tā, piemēram, kādā Zviedrijas skolā jau labu laiku, meklējot inovatīvas metodes, kā savaldīt nepaklausīgos skolēnus un nodrošināt disciplīnu mācību stundās, esot ieviestas un itin labi kalpojot kartītes, tātad tas pats futbola spēles princips. Tāpat kā futbolā. skolēni tiekot brīdināti par disciplīnas pārkāpumiem ar kartītēm: dzeltenā — brīdinājums, bet sarkanā — izraidījums no mācību nodarbības.

Skolas bērni atkal sāk kāpt zinību kalnā gudru, zinošu skolotāju vadībā, uz savām pirmsskolas izglītības iestādēm knaši tipina mazie pirmsskolēni, lai satiktu savu pašu pirmo skolotāju. Šī tikšanās ir ļoti nozīmīga, jo tiks apgūtas pirmās svarīgās dzīves iemaņas, pirmās varēšanas un zināšanas. Ar viņiem visu dienu būs pirmsskolas pedagogi, kuri apzinās savu nopietno misiju un atbildību, jo mēs visi taču nākam no savas bērnības.

Rūgti, bet diezgan bieži šodien pedagogam skolā jāsecina: bērnam ģimenē vairs neiemāca, ka «pasaule nesākas tikai ar tevi», ka apkārt ir daudzi citi, kas ar savu darbu un centieniem pašaizliedzīgi un pacietīgi bruģējuši viņam ceļu. Vecāku un sabiedrības paļaušanās uz «gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne», gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt.

Ziemeļpuses kaimiņos — nu, vismaz partijās un medijos — valda vispārēja vilšanās, pat kaunēšanās par to, ka parlamentam nav izdevies vienoties par jauno valsts prezidentu. Šīs skaļās emocijas gan ir klaji retoriskas un liekulīgas (prastāk sakot — pavisam falšas): kādā veidā Valsts domē ar tās sešām frakcijām būtu iespējams saliedēt veiksmīgam balsojumam obligātās 68 balsis?

Esam blakus, lai jaunai meitenei izdotos transplantēt aknas, lai kāds bērns spētu pateikt: «Mamma!», lai cits pieceltos kājās, ietu uz skolu, mācītos un reiz būtu izglītots, darbīgs cilvēks, kurš Latvijā maksās nodokļus. Baiba atveseļosies pēc smagās operācijas, pēc pāris gadiem atgriezīsies darba tirgū un maksās nodokļus, tāpat kā viņas mamma to dara, strādājot sanitāres darbu. Viņa saka paldies līdzcilvēkiem, jo uz Latviju nevarēja paļauties.

Kā liecina interneta personāla atlases uzņēmuma CV-Online Latvia veiktā atalgojuma pētījuma rezultāti, joprojām lielākās algas Latvijā starp kvalificētiem speciālistiem saņem strādājošie informācijas tehnoloģiju (IT) jomā, jo īpaši vecākie programmētāji, sistēmu arhitekti, kuru atalgojums nereti pārsniedz vidējā un augstākā līmeņa vadītāju algas. «Kopumā augstākais vidējais mēneša neto atalgojums Latvijā ir tādos biznesa sektoros strādājošajiem kā IT, finanses, telekomunikācijas, mārketinga un pārdošanas joma, bet zemākais — izglītībā, kultūrā, veselības aprūpē un sabiedriskajā ēdināšanā.

Īpašs rīts. Nē, īpaša bija jau vakardiena. Pavisam godīgi, es esmu cilvēks, kuram nevis nepatīk, bet kuru pat tracina komercializēti svētki. Man tik tiešām pietiek ar tēriņiem ikdienā. Bieži pie sevis smejos: ja gribu dzīvot Eiropā, patērētāju sabiedrībā, ja Dieviņš mani te nolicis, tad ar to laikam ir jāsamierinās. Mēs sen vairs nevaram būt pastalās, bet brīvi.

Pēdējo dienu laikā uzreiz vairākas ietekmīgas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu amatpersonas, tostarp Francijas premjerministrs Manuels Valss un Vācijas ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels, nāca klajā ar paziņojumiem, ka ES un ASV sarunas par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) līgumu ir cietušas neveiksmi.

Tuvojoties jaunajam mācību gadam, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atskārtis, ka «ekonomisku apsvērumu dēļ valsts nevar atļauties skolēnus turēt skolā līdz 19 gadu vecumam». Līdz ar to pēc pāris gadiem mācības būšot jāsāk sešgadīgajiem, tādējādi jaunieši varēšot ātrāk iekļauties darba tirgū.

Saucam atpakaļ aizbraukušos, bet neredzam palicēju vajadzības.

Jau gadu desmitiem iegājies, ka 1. septembris ir skolu jaunā mācību gada sākums jeb Zinību diena. To, ka tālajā 1939. gadā agrā 1. septembra rītā Vācija sāka iebrukumu Polijā, tādējādi aizsākot Otro pasaules karu, atceramies reti.