Viedokļi

Ja tu zini, ka jāgrauž gurķis, jo nav par ko nopirkt gaļu, ir nepatīkami, bet virkne mazāk turīgu cilvēku šo sajūtu pazīst, tāpēc publiski vairs nekreņķējas. Iztiek, savelk galus līdz algas dienai.

Rosības ap VID vadītāja amatu kontekstā LNT raidījumā 900 sekundes Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš vakarrīt stāstīja, kā kaimiņi igauņi kārto lietas, daudzos gadījumos izvairoties no auditiem un tiesvedībām pret nodokļu nemaksātājiem.

Arī Latvijā lielu ažiotāžu ir izraisījušas šā gada 8. novembrī gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas, kuru finālā (izsakoties pašlaik notiekošo olimpisko spēļu terminoloģijā) ir iekļuvuši republikānis Donalds Tramps un demokrāte Hilarija Klintone.

Kādā pagātnes saietā tika rosināts pieņemt rezolūciju ar prasību: Abrenes dāvināšanu Krievijai izšķirt tautas referendumā. No aizmugurējām rindām piecēlās padzīvojis solīds vīrs un žēlabainā balsī izdvesa izvirzīto prasību noliedzošu argumentu: «Tur taču ir tikai krūmi un krievi! Ko mēs ar viņiem darīsim?» Arguments bez diskusijām tika pieņemts.

Tūliņ pēc tam, kad Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju izpelnījusies Eiropas Komisijas (EK) kritiku par patvēruma meklētāju uzņemšanu, jo Briseles vērtējumā Baltijas valstis, vēloties uzņemt ģimenes ar bērniem, cilvēkus ar izglītību, svešvalodu zināšanām un darba pieredzi, ir nepamatoti atteikušās uzņemt bēgļus, izvirzot viņiem nesamērīgas (!?) prasības, ANO Bēgļu aģentūra lēmusi 11. augustā sākt kampaņu Mēs darītu tāpat!, lai veicinātu līdzjūtību un runātu par stereotipiem, kas sabiedrībā ir izveidojušies par bēgļiem.

Protams, Sīmu Kallasu, vienu no kandidātiem Igaunijas prezidenta vēlēšanās, es tikpat labi varētu salīdzināt ar Eināru Repši (vadījis nacionālo banku, bijis premjers un finanšu ministrs, savām vajadzībām nodibinājis joprojām spēcīgu proeiropeisku partiju) vai Andri Piebalgu (arī bijis eirokomisārs Barrozu vadītajās Eiropas Komisijās, turklāt abas reizes ieņēma viceprezidenta amatu). Tomēr pašlaik igauņu valstsvīrs atrodas tādā pašā neziņā, kādu pērnajā pavasarī piedzīvoja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis: vai tautas atmodas varonim tiks vieta prezidenta pilī — vai arī viņš vairs nedrīkst maisīties pa kājām šolaiku dižmaņiem?

Krūtīs jūtu briestam milzu spēku! Tā savās vārsmās vēl pagājušajā gadsimtā teicis kāds latviešu dzejas klasiķis. Sliecos domāt, ka viņš gara acīm redzējis šīs dienas aktualitātes vienā no vitāli svarīgākajiem mūsu valsts dienestiem un ar to spēku domājis konkrēto dienesta vadītāja pretendenti, kura no valdības puses jau visai uzstājīgi nolikta uz sliedēm, lai ripotu pareizajā virzienā. Tāda sajūta, nudien, rodas, klausoties VID ģenerāldirektora amata pretendentes Ingas Koļegovas perfekti pareizajās runās gan par savu motivāciju paļauties šim karjeras izaicinājumam, gan par to, ko viņa darīs, ja... To visu vēl pavada visa procesa krustmātes finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas gādīgais smaids: sak, būs, būs viss kārtībā!

Cilvēkam ir visai grūti mainīt ieradumus. Esmu sevi pieķērusi domājam — kuras ir tirgus dienas, kaut tirgus placis jau gadu gadiem vaļā katru dienu, piedomāju, kura aptieka strādā svētdienā, kaut arī tas ir mainījies un vismaz pa dažām stundām brīvdienās strādā katra. Tas ir stāsts par pirkšanas paradumiem.

Pagājušajā nedēļā Rīgā notikušās konferences Latvieši pasaulē — piederīgi Latvijai. 2016 laikā izskanēja virkne interesantu un pārdomas raisošu faktu, tostarp arī Latvijas Universitātes pētnieku secinātais, ka gandrīz divas trešdaļas (62,7%) no valsts aizbraukušo tautiešu nevēlas atgriezties dzimtenē, jo ir vīlušies Latvijas valstī kā tādā.

Nupat gadījās būt Cesvainē, kur pats galvenais apskates objekts, protams, ir Cesvaines pils. Nemaz tik sen atpakaļ — 2002. gada 5. decembrī — šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa simtgadīgo cēlumu krietni vien pabojāja postošs ugunsgrēks, izdarot gana pamatīgas finanšu plūsmu korekcijas novada pašvaldības turpmāko gadu rocībā. Cesvainē ar lieliem skandāliem uzcēla jaunu skolu, nu jau gandrīz pabeigts arī pils remonts vismaz ārpusē. Tieši to, pils ārējo kopskatu, vispirms vērtē ikviens šeit nokļuvušais, un tad nu acīs graužas tie vēl palikušie izdegušā vecā jumta fragmenti, kurus klāj nevis jauni kārniņi, bet gan visai atbaidošs melns ruberoīda pagaidu risinājums...

Nacionālā drošība ir jautājums, kas būs aktuāls vienmēr. Arī tad, ja patlaban nav tiešu draudu Latvijas valstij, tas nenozīmē, ka noteiktās situācijās kāda no varbūtībām nevar kļūt par reālu apdraudējumu, un tas attiecas ne tikai uz teorētiski iespējamo hibrīdkaru vai atklātu agresiju no kādas labi zināmas austrumu lielvalsts puses, bet arī uz terorisma, nekontrolētas imigrācijas u.c. līdzīgiem draudiem. Iekšpolitiskā spriedze, ko var izraisīt jebkurš no šiem apdraudējumiem, ir dāvana mūsu valstij nedraudzīgiem propagandistiem un atvieglo nelabvēļu iespējas atrast attaisnojumus iespējamu hibrīdu vai militāru akciju uzsākšanai ar mērķi atkārtot 1940. gadu.

«Kaut nav mans, bet ļoti pārdzīvoju! Tāds prieks, ka atradās!» tādi ieraksti piektdien ļoti bieži bija lasāmi komentāros informācijai, kuru vairāku stundu garumā gaidīja, atļaušos teikt, lielākā daļa Latvijas. Vecāki uz mirkli novērsušies, un Rūdis kaut kur devies... Bērns pazudis, un paldies Dievam, ka ar šo vārdu salikumu mums pietiek, lai simtiem cilvēku nakts tumsā celtos, ģērbtos un brauktu palīdzēt.

Autoceļos no Valmieras pašlaik vai no visām debess pusēm top lielas, vērienīgas pārmaiņas. Sparīgi strādā ekskavatori, buldozeri, ceļa ruļļi un vēl citi jaudīgi ceļinieku spēkrati. Daudzviet, paplašinot brauktuves un ierīkojot gājēju, velobraucēju celiņus, nocirsti koki un likvidēti arī vai līdz pašam asfaltam bagātīgi saaugušie krūmi. To, īstenojot jaunos ceļu projektus, tagad nav arī pirmajās starppilsētu autobusu pieturās. Tad nu ne viens vien autobraucējs, piestājot tūdaļ aiz pilsētas robežas savā tik ierastajā zaļajā pieturā, iesaucas: «Ak, vai — krūmiņu vairs nav!»

Jāpalielina kvota valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ārstiem jānopelna tik, lai viņi izvēlētos daudz vairāk paveikt valsts sektorā un nevis privātajā biznesā.

Veselības ministre ANDA ČAKŠA:

Pārsteidz Ingas Koļegovas entuziasms, viņai uzņemoties «bāzt galvu cilpā» — vadīt Valsts ieņēmumu dienestu. Tomēr līdzīgas jūtas jau izraisīja jaunās veselības ministres Andas Čakšas pēkšņā apņēmība iejūgties Gunta Belēviča atstāto traģisko problēmu vezumā.

Kopš Latvija ir spēlētājs Eiropas Savienības vērienīgajos projektos, jārēķinās ar iespējām ne tikai tūlīt un tagad vinnēt pēc to realizācijas, bet arī dažu labu reizi izjust tikai teorētiskus uzlabojumus, kas pēcāk varētu pat pārvērsties par mīnusiem...

Šorīt redzēju kārtējo velosipēdistu, kas pēc efektīga uzlēciena uz ietves ceļu turpināja, atlaižot stūri un lepni sakrustojot rokas uz krūtīm. Ja tas skaitās stilīgi, jāsāk apšaubīt šī pārgalvīgā braucēja veselo saprātu, jo vajag pavisam maz, lai priekšējo, tātad stūrējamo, riteni izsistu no līdzsvara, izraisot kritienu, kuram sekas var būt neparedzamas — labākajā gadījumā daži zilumi vai nobrāzumi, sliktākajā — kaulu lūzumi, izmežģījumi vai smadzeņu (cik nu to tur katram bijis) satricinājumi.

Darbinieku jeb darba ņēmēju slimošana ir ļoti nopietna lieta. Vidēji mūsu uzņēmumā nav darbā 22 cilvēki. Pie vainas te vesels lietu kopums, un ir jau abi grāvji. Skaidrs, ka darbs rūpnīcā nav viegls, tajā pašā laikā —    mēs visi zinām, ka cilvēki mūsdienās ir mazāk fiziski norūdīti. Ir bijuši diezgan daudzi gadījumi, kad atnāk fiziski nobrieduši cilvēki, kuri ir trenējušies un kuriem ir pietiekama muskuļu masa, taču pēc divu nedēļu darba viņi atzīst, ka šādu vienmērīgu slodzi visas dienas garumā viņi nevar izturēt. Jā, viņi var pacelt, vienreiz nolikt, sasniegt labu rezultātu, bet vienmērīgi strādāt nevar. Otra lieta, protams, ir muguras. Tas, ka tomēr ir nepārtraukts darbs pie konveijera, kur tiek noslogota zināma muskuļu daļa,  ir fakts.

Pēdējās nedēļās Eiropas lielvalsti Vāciju un ne tikai Vāciju ir  satricinājusi terora aktu sērija. Visus šos terora aktus vieno fakts, ka to īstenotāji ir bēgļi vai ieceļotāji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, vai arī ieceļotāju pēcteči, t.i., otrās vai vēlāku paaudžu imigranti. It īpaši Vācijas varas iestādes gan cenšas pārliecināt iedzīvotājus, ka runa ir tikai par atsevišķiem garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem, tomēr pilsoņi šiem apgalvojumiem sazin cik netic.

Kad jau rīta agrumā Valmierā dzirdu neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas sirēnas skaņas, atzīšos, ir neomulīgi. Kādam atkal ir slikti vai notikusi nelaime. Iespējams, šāda skaņa agrāk gar ausīm aizskrēja mazāk sadzirdēta, bet nu tā uz Eiropas pilsētu traģisko notikumu fona spalgi burtiski sit pa smadzenēm  Pie mums vēl ir mierīgi. Cerams, ka tā būs ilgi  un laiku laikos kārtējā medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju, policijas mašīnu sirēna Valmierā nevēstīs par kaut ko ārkārtēju.