Viedokļi

Tikai šonedēļ, kad ceļu būvdarbu sezona jau pilnā sparā rit vismaz divus mēnešus, Valmierā sākas pietiekami vērienīgi un izpildījumā gana sarežģīti Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas darbi. Aizkavēšanos izraisīja iepirkuma konkursa rezultātu, kur par uzvarētāju tika atzīts uzņēmums Ceļu pārvalde, apstrīdējums. Kāds no konkurentiem, neriskējot sūdzības atteikuma gadījumā pilnīgi ne ar ko, norāva stopkrānu procesam, kas turpināsies ar uzvarētājam ļoti nepatīkamu pāris mēnešu nobīdi laikā.

Nu jau gan oficiāli, gan vēl ne gluži oficiāli  pasākumos par Valmieras himnu piesaka Georga Dovgjallo «Dziesmu par Valmieru» ar īpaši uzrunājošām Hermaņa Paukša dzejas rindām: Man gods par kreklu tuvāks/Un brīvība par godu./Stāv pāri visam Valmiera/Ar Gauju līkumotu.

Lielbritānijā notikušais referendums par valsts turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES) ir radījis virkni jautājumu arī pašmāju politiķiem, tostarp jautājumu par to, cik lielā mērā mēs esam gatavi notikumiem, kurus pieņemts dēvēt par «melnajiem gulbjiem».

Zemkopības ministrijas mājaslapā notiek aptauja par zaļo publisko iepirkumu pārtikas produktu piegādēs un ēdināšanas pakalpojumos. 44% aptaujāto uzskata, ka zaļais iepirkums ir labs, tālāk attīstāms veids, kā atbalstīt vietējos ražotājus un veicināt vietējās produkcijas noietu, īpaši tagad, kad valstī joprojām ir nopietnas problēmas piena lopkopībā, cūkkopībā un arī dārzeņkopībā. 22% domā, ka zaļais iepirkums samazina ietekmi uz vidi, bet 33% izsaka viedokli, ka zaļais iepirkums vēl pienācīgi nedarbojas, ka pie tā jāpiestrādā visām ieinteresētajām pusēm.

1991. gadā Latvijas zinātne nodarbināja 12 tūkstošus zinātnieku. Pašlaik ir 3700. Kur palikušas divas trešdaļas latviešu zinātnieku? Daļa politikā, daļa bankās, daļa uzņēmumos, daļa ārzemēs. Ļoti daudz bija to, kuri pameta ķīmiju, medicīnu, materiālu zinātnes, fiziku, elektroniku... Ko tas izskaidro? To, ka PSRS koncernu savienotajā ekonomiskajā telpā Latvijai bija sava noteikta loma augstā intelektuālā potenciāla, kas ir šajā zemē, un labās infrastruktūras, darba disciplīnas un visu pārējo komponentu dēļ. Latvijā tolaik bija uzņēmumi, par kuriem gādāja katrā uzņēmumā, katrā augstskolā, tai skaitā arī Zinātņu akadēmijā, esošā pirmā daļa, kuru uzraudzīja VDK darbinieki, un šī daļa raudzījās, lai militārie noslēpumi neaizplūstu tur, kur tiem nevajadzētu aizplūst.

Ir paredzēts, ka šodien saimnieks (lasi Ministru kabinets) pieliks algas lielai daļai savu strādnieku (pedagogu): koalīcijas partiju sadarbības padomes sēdē panākta vienošanās, ka beidzot izskatīšanai valdībā  tiek virzīts  pedagogu atalgojuma jaunā modeļa projekts. Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis paziņojis, ka saturiski jaunais modelis esot pabeigts, panāktas  pamatvienošanās ar citām ministrijām un sociālajiem partneriem — Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību un Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju, arī ar lielu daļu pašvaldību. Ar tām pašvaldībām, kurām  jaunais modelis varot radīt finansiālas problēmas, ministrs esot gatavs runāt atsevišķi un palīdzēt tās risināt.

Mans suns dzīvo privātmājā, un ļoti ceru, ka tikai sētā (zinu, ka izskrien apošņāt kaimiņu sētas brīdī, kad mašīna iebrauc pagalmā un vārti paliek uz brīdi vaļā), tāpēc, ievērojot Valmierā rakstītos suņu turēšanas noteikumus, esmu to suņu īpašnieku vidū, kas ir atbrīvoti no ikgadējās nodevas maksāšanas. No tās atbrīvoti arī redzes un dzirdes, I grupas invalīdi, vientuļie pensionāri, pārējiem suņiem, kas skraida vieni pa ielām vai lepni dodas pastaigā kopā ar saimniekiem, kopš 1. jūlija vajadzētu būt rotātiem ar zilu žetonu, kas tad ir apliecinājums: saimnieks pašvaldībā samaksājis ikgadējo nodevu, žetonu mīlulim nopērkot par 12 eiro. Eiro mēnesī... Nav jau pasaulīga nauda, vai ne? Tās izlietošanas mērķis: klaiņojošu mājdzīvnieku izķeršana un dzīvnieku patversmes uzturēšana, teikts pašvaldības saistošajos noteikumos.

Tiem līdzpilsoņiem, kuri jūtas valsts varas ignorēti un aizmirsti, tagad acu priekšā ir recepte, kā to vērst par labu. Pametiet Latviju, nemaksājiet tai nodokļus un nevairojiet nacionālo kopproduktu — tad jūs kļūsiet prioritāri svarīgi premjeram, valdībai un diplomātiem. Nu, vismaz vārdos.

Lielbritānijas balsojums Apvienoto Karalisti ir uzvedis uz vienvirziena ceļa, kas to neatgriezeniski ved prom no jebkādas veselīgas turpmākas sadarbības un apdraud ne tikai pašus, bet arī pēckara izveidoto politisko stabilitāti un drošību visā mūsu kontinentā.

Ko nozīmē «Brexit» tirdzniecībā? Protams, ka ietekme uz biznesu būs milzīga. Gandrīz droši var teikt, ka briti vienkāršos prasības pārtikas marķēšanā un mainīs drošuma prasības un iepakojuma standartus, kas vienlaikus ar sterliņu mārciņas vērtības kritumu mazinās to Latvijas uzņēmumu peļņu, kuri eksportē pārtiku uz šo valsti. Vienlaikus, vienkāršojot birokrātiskās prasības un atverot darba tirgu lētākam darbaspēkam no Āzijas un Āfrikas, samazināsies administratīvās un darba spēka izmaksas, tādējādi palētinot vietējo preču cenas. Plus vēl iespējamās muitas barjeras, tas viss padarīs eksportu uz Lielbritāniju grūtāku.

Laiks starp Jāņiem un Pēteriem tāds aktīvs sanācis dzelzceļam un ar to saistītām lietām. Ir pozitīva ziņa — iepazīstot Latvijas dzelzceļa vēsturi, kāda aktīvo un izzinošo atpūtu cienoša cēsnieku ģimene divās nedēļās veikusiusi 5000 kilometrus apkārt mūsu mazajai valstiņai. Ir tāda vidēja ziņa — kriminālvajāšanai KNAB nodevis viņgad ar lielu pompu Rundāles pilī savu apaļo dzimenīti nosvinējušā un pēcāk ar pusmiljonu skaidrā naudā auto bagāžniekā pieķertā nu jau bijušā Latvijas dzelzceļa pirmā vīra Uģa Magoņa lietu. Un ir bēdīga ziņa — joprojām tā īsti nav noslēgusies jau sen sāktā sešu modernizētu dīzeļvilcienu gaidīšana valsts uzņēmumā Pasažieru vilciens (PV)... Pirmās divas ziņas mūsu kopējo maciņu īsti neskar, tāpēc šoreiz par pusduci vilcieniem, kuri joprojām vairāk uz papīra nekā uz sliedēm.

Kad pasaule ir pilna ar traģiskiem notikumiem un daudzi satraucas par lielbritāņu vēlmēm iet projām no ES, atkal redzam, ka vismaz Latvija ir liela miera osta. Pat tiem, kas pa zemeņu dobēm nerosās, Kolorado vaboles no lakstiem netrenkā, mežā ogas vai sēnes nelasa, mūspusē, šķiet, nav lielākas brēkas par tieslietu ministra tēvzemieša Dzintara Rasnača skapja pārvešanu pie savas līgavas ar ministrijas rīcībā esošo Volkswagen Caravelle.

Vairāk nekā prognozējamais referenduma par Lielbritānijas turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES) iznākums ir radījis paniku kā alianses, tā ES dalībvalstu politiskajās elitēs. Pēdējās, izrādās, šādu balsojuma iznākumu nebija gaidījušas un tagad izmisīgi cenšas rast risinājumu  «negaidītajai» problēmai.

Esam jau pieraduši, ka tradicionāli pirms Jāņiem savas kampaņas izvērš CSDD un Valsts policija. Šogad dzērājšoferi un viņu tuvinieki tika uzrunāti ar saukli «Dusmīgs toties dzīvs!». Vairākus šīs kampaņas klipiņus, veidotus Jarāna un Porganta joku līmenī, varējām vērot arī televīzijā.

Tie, kuri pirmssvētku alus, siera un dažādas cepamgaļas gādāšanas steigā nepaguva paklausīties radio, iespējams, aizvadītajos Jāņos tā nopietni sagrēkoja... Raugi, pirmo reizi — cik nu atceros savā mūžā šos latviskos svētkus — bija strikti noteikts un ik pa brīdim ēterā tika ziņots, cik bērzu meijas katrs indivīds drīkst nošķīt valstij piederošajās meža platībās. Mīļie, ne vairāk kā piecus bērziņus! Klāt vēl bija piebilde, no kurām vietām vēlams būtu meijas gādāt, bet tās jau nianses...

«Breksita» varoņiem, kuri gribēja Eiropai «Kuzjas māti» parādīt, dūša ātri apskrējās — līdz ar valūtas vērtības un valsts kredītreitingu pēkšņo kritumu. Tagad dzirdam nožēlojamu tielēšanos: vaimandieniņ, mēs jau tikai gribējām valdību Londonā nedaudz pabaidīt — vai nu tā būs, ka nāksies pilnībā aiziet no kopējā tirgus? Sākās gļēvi «Brestart*» meklējumi.

Nupat kļuva zināms, ka Eiropas Savienība (ES) kārtējo reizi ir pagarinājusi pret Krieviju noteiktās, runājot oficiālajā valodā, sektorālās un personālās sankcijas. Iespējams, ka pēdējo reizi, jo eiropieši aizvien biežāk ir spiesti secināt, ka sankcijas un pretsankcijas neko vairāk par neērtībām Krievijai nerada, bet daudzos gadījumos efekts vispār ir pilnībā pretējs cerētajam.

Lai tika vēstīts, ka sestdien vēja radītie postījumi Latvijā ir vieni no lielākajiem pēdējos gados, tā vien šķiet, ka Valmierā un tās apkaimē iznācis vien savdabīgs neapmaksāts un ar PVN nodokli neapliekams pakalpojums Jāņa kroņu pinējām: parkos un alejās tika nolauzti un zemē samesti pietiekami daudz ozolu, liepu un pat daža reta koka zarēni. Atlika vien neslinkot, pirms sētnieka slota visu saslaucījusi vai zaru savācējs nolauzumus aizvedis, vākt zaļumus kopā, un bija pamatmateriāls ne vienam vien svētku vainagam.

Māra Kučinska vadītais Ministru kabinets savā deklarācijā solījies kopīgi ar sociālajiem un sadarbības partneriem veidot «līdzsvarotu un paredzamu nodokļu politiku, kas palīdz sasniegt valsts izaugsmes stratēģiskos mērķus — ekonomikas izaugsmi, demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un nevienlīdzības mazināšanu.» Vienkārši perfekta un visus interesējoša apņemšanās. Tomēr tie joprojām ir tikai skaisti vārdi. Darbi atšķiras.

Pirms gadiem 25 Valmieras politiski represēto biedrības ilggadējā vadītāja Daina Krēpause ienāca vēstures stundā klasē pie mums, vidusskolēniem, stāstam par 1949. gadu viņa bija līdzi paņēmusi sauju ciedru riekstu. Es joprojām nezinu, kāpēc tieši šī sarunas epizode iespiedusies visspilgtāk atmiņā, un nezinu, ko darīja citi klasesbiedri, bet pēc uzzinātā par Sibīrijas bērnu likteņgaitām, toreiz pāris naktīs izlasīju Melānijas Vanagas «Veļupes krastā».