Zināma patiesība, ka lauksaimniecība ir risks, jo katra no tās nozarēm vairāk vai mazāk arvien pakļauta gan ekonomikas procesu svārstībām, gan arī laika apstākļiem. Lielisks piemērs tam ir arī šīs sezonas ražas vākšanas nedienas.
Nupat Ungārijā visai negaidīti beidzās referendums par bēgļu uzņemšanu, kura gaitā ungāriem bija jāatbild uz jautājumu, vai viņi piekrīt, ka Eiropas Savienībai (ES) ir tiesības bez Nacionālās sapulces (Ungārijas parlamenta) piekrišanas obligātā kārtā pārvietot uz Ungāriju personas, kas nav Ungārijas pilsoņi, jeb citiem vārdiem — bēgļus.
Nesen dzirdēju jautājumu: vai tas, ka mēs nesveicināmies veikalā vai iekāpjot autobusā, ir mentalitāte vai nepieklājība? Vai esam vienaldzīgi, varbūt pārlieku smalkjūtīgi? Ja pirmdien Latvijas Televīzijā neskatījāties raidījumu «Aizliegtais paņēmiens», tad varbūt to ir vērts izdarīt, kam pieejams atkārtojums televīzijā, cits to var izdarīt interneta vidē.
24. augustā Valmieras pašvaldībā notika Valmieras pilsētas teritorijas plānojuma un Vides pārskata projekta publiskās apspriešanas sapulce. Dalībnieku skaits bija neliels. Konkrēti priekšlikumi netika izteikti. Debates klātesošo vidū izraisīja jautājums par biotopu aizsardzību, kas ietver «boreālos mežus» perspektīvā topošajā industriālajā parkā.
Valsts sociālās aprūpes centra «Vidzeme» filiālēs sākusies klientu izvērtēšana, lai valstī sekmētos deinstitucionalizācijas (DI) process.
Oktobra pirmā svētdiena mūsu valstī ir Starptautiskā jeb Pasaules skolotāju diena. To gan skolās parasti svin nedaudz iepriekš, jo svētdienas ir brīvas gan sveicējiem, gan sveicamajiem. Interesanti, ka pasaulē nav vienota datuma Skolotāju dienai. Tā mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši to atzīmē 5. oktobrī, ķīnieši Konfūcija dzimšanas dienā — 28. septembrī.
Skolas bērniem un jauniešiem pārmetam: maz kustas, nesporto, stundām ilgi sēž internetā, katru mīļu brīdi, acis nepaceldami, iegrimst mobilajos telefonos, spēlē spēlītes. Liela taisnība. Ārsti pamatoti satraucas. Dators vilināt vilina, bet, kā novērojusi vidusskolniece, kura mēnesi dzīvojusi vācu ģimenē, tur ar šo tradīciju tiekot galā viegli — pēcpusdienā, kad jāpilda mājas darbi, un ap vienpadsmitiem vakarā vecāki bez vārda runas internetu atslēdz, jo, lai nākamajā dienā pusaudzis vai jaunietis skolā varētu produktīvi strādāt, ir kārtīgi jāizguļas.
Kādas tendences mēs redzam no ZZS valdības darbošanās? Viņi ir badā, un akūti trūkst valsts naudas, bet kam trūkst? Grib celt algas policistiem, skolotājiem, mediķiem? Nē! Grib remontēt ielas, ceļus, tiltus? Nē! Naudas trūkst, lai trekni dzīvotu, kā līdz šim, gan galms, gan viņu sulaiņi! Mēs neredzam nekādas aktivitātes taupīšanas pasākumiem, valsts pārvaldes aparāta samazināšanai, Saeimas deputātu un ierēdņu bonusu apcirpšanai... Tur klusums, viss kārtībā!
Pārcentība nekad nenāk par labu, bet Igaunijas partijnieki nebeidz pārsteigt: pēc tam, kad valsts galvas raudzības izgāzās gan Valsts domē, gan pilnvaroto vēlētāju sapulcē, tika braši pasolīts nodrošināt visu parlamentu frakciju atbalstu trešās kārtas pagaidām vienīgajai kandidātei — nesenai eiroierēdnei.
Ja runājam par patentu maksām fiziskām personām, mūsu, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, aicinājums ir tās saglabāt. Patentu maksas ir pavisam maziem uzņēmējiem, kas strādā vieni paši. Šajā kategorijā ir, piemēram, aukles, fotogrāfi un vēl kādas citas profesijas. Cita lieta, ka jāpaskatās patentu likmes, lai kādam nesanāk maksāt pārāk daudz, bet vēl kādam — pārāk maz. Vispār patentus Latvijā izmanto ļoti maz. Šajā jautājumā jātiek galā ar Finanšu ministriju.
Vakar pulksten 11.35 Valmierā sāka asfaltēt brauktuvi jau gatavajā rekonstruējamās Beātes ielas posmā. Pirms tam rīta pusē Ceļu pārvaldes asfalta brigāde 12 vīru sastāvā — i tehnikas operatori, i strādnieki — jau bija ieklājusi asfaltbetona apakškārtu Georga Apiņa ielas kriksītī pie krustojuma ar Beātes ielu Rīgas ielas virzienā. Visam dienas darbam no Ceļu pārvaldes asfaltbetona rūpnīcas Rīgā uz Valmieru vakar vienā reizē atripoja 13 automašīnas, katra ar 25 tonnām asfalta.
Nesen medijos varējām lasīt, ka banku sektors Latvijā kopumā 2016. gada pirmajos astoņos mēnešos ir nopelnījis 342 miljonus eir[1]. Pārrēķinot šo rādītāju, atklājas, ka visa gada laikā banku sektora peļņa sasniegs 513 miljonus. Protams, daļa no minētās peļņas ir iegūta, sniedzot pakalpojumus nerezidentiem, kā arī ārvalstīs, tomēr lielākā daļa nopelnīta tepat tēvzemē. Vienkāršības labad uz brīdi aizmirsīsim par nerezidentiem.
Ir spārnoti teicieni, kas mudina darboties, domāt, radīt. Tie, reiz izteikti, sāk dzīvot savu dzīvi, un bieži pat neatceramies, kurš tādu un kādā sakarā teicis. Ir arī lipīgi teicieni, kas parasti pielīp kādam politiķim bieži līdz pat politiskās karjeras beigām. Tā kopš augusta dažādās variācijās un locījumos pašreizējam izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim līdzi skan teikums: «Valsts nevar atļauties skolēnus skolā turēt līdz 19 gadu vecumam...» Tas izskanēja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības padomes sēdē, runājot par ieceri bērniem skolas gaitas sākt jau no sešu gadu vecuma.
Tā kā iepriekšējā dzīvē man, astoņus gadus strādājot tradīcijām bagātā uzņēmumā, kuru mēdz dēvēt arī par Latvijas ceļinieku šūpuli, pašam gadījies būvēt lielākus un mazākus ceļus no nulles līdz pat šķembotai asfaltbetona brauktuves pamatnei, jūtos pietiekami tiesīgs spriest par to, ko un kā dara pašvaldībās ar mazajiem lauku ceļiem. Vispirms jau — mēģinot nodrošināt to uzturēšanu vasarā un ziemā. Protams, šiem darbiem, izņemot patiešām bagātus novadus, diezin vai atvēlēts tas treknākais finansējums, tomēr veikuma kvalitāte, veicot tā saucamo ceļa klātnes planēšanu grants ceļiem, ne vienmēr sanāk vēlamajā līmenī. Pat vēl skumjāk.
Latvieši ir ļoti optimistiska tauta. Tikai optimistiem ir tik pamācoši sakāmvārdi vai parunas: «Nelaime nenāk viena», «Nekad nav tā, ka nevar būt sliktāk», «Nāks jauni sūdi, šie aizmirsīsies», «Kā velnu piemin, tā velns klāt». Optimistiem ir vesela virkne paražu, kā mainīt likteni, novērst nenovēršamo vai apmānīt «kaulaino». Pieredzējuši likteņa saimnieki dūšīgi iedzer uz veselību, veļu laikā atstāj ēdamo mirušo gariem, met krustus un paskatās spogulī, ja aizmirstas mantas dēļ nākas atgriezties atpakaļ. Prātīgie latvieši piesit pie koka, ka tik kaut kas nenotiek. Prātīgie latvieši spļauj trīs reizes pār kreiso plecu, pat tad, ja tur sēž sargeņģelis.
Iepriekšējās nedēļās nogalē Latvijas Televīzija vēstīja, ka pirmo reizi vēsturē no kādas izmeklēšanas iestādes, šajā gadījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB), pazudis dokumentu sējums 200 lapu apjomā, kas saturējis arī informāciju par valsts noslēpumiem, operatīvajām darbībām un, protams, par pašu konkrēto izmeklēšanu jeb lietu.
Lepnums pret skaudību
Esmu pamanījis cilvēkus sūkstāmies — «man valsts (pašvaldība) neiedeva, nepiešķīra...», «man valsts atņēma...». Šķiet, ka no vismazākā pašvaldības ierēdņa līdz pat Prezidenta kancelejas darbiniekam ir dzirdējuši frāzes sākumu: «Kādēļ jums te...?» Es pamanu cilvēku veidotu pašnorobežošanos. Mēs esam ŠEIT, bet valsts ir TUR. Tas ir vairāk nekā skumji, ja mēs nesajūtam ciešo saikni starp sevi un Valsti, kurā dzīvojam. Nebūtu pieļaujams, ka ierēdņi «būvē mūrus» ap saviem departamentiem un atbildības sfērām, līdzīgi kā tas notiek pie Kalē ostas tuneļa Francijā. Mēs, cilvēki, nāksim, jo mēs esam daļa no mūsu Valsts, un centīsimies neizstumt sevi no šī kopuma, mēs neesam «atnācēji». Izstumtības sajūta veido skaudību.
Kad 2011. gadā, apvienojoties liberālajai partijai Jaunais laiks, konservatīvajai partijai Pilsoniskā savienība un sociāldemokrātiskajai partijai Sabiedrība citai politikai, nodibinājās centriski labējā partija Vienotība, nebija grūti paredzēt, ka tik dažādi politiskie veidojumi ilgstoši kopā nespēs turēties, jo ar nosaukumu vien kā uz burvju mājienu nevar padarīt vēlamo par esošo. Kamēr partija gozējās varas saulītē, cenšoties sabiedrībai iebarot savas valdīšanas veiksmes stāstu, savstarpējās pretrunas, ja tādas arī kaut kur gruzdēja, tika veiksmīgi maskētas, ļaujot Vienotības līderiem ciniski ignorēt vērtības, par kurām partija kvēli iestājās savās deklarācijās — godīgumu, atklātību un profesionalitāti.
Es — roku, tu — roc, viņš, viņa — rok; mēs — rokam, jūs — rokat, viņi, viņas — nerok! Tāda nedaudz savdabīga 3. grupas darbības vārda konjugēšana man pirms dažām dienām ieskrēja prātā un dzen virsū rudenīgas pārdomas. Gan par to, cik spēcīgs, daudzšķautņains un ietilpīgs ir mazais vārdiņš «rakt», gan par tā dziļo būtību visā mūsu dzīvē. Var rakt kanālu, lai taisnāk no viena okeāna otrā tiktu, rakt bedri, lai pagrabu, kur ražu glabāt, uzbūvētu. Var arī rakt tikai rakšanas pēc, lai kā agrāk padomju armijā nepakļāvīgos zaldātiņus dresētu. Var uzrakt dārgumu glabātavu, bet var arī tāpat kā nelaiķi norakt grandiozus plānus un idejas, un solījumus.
Lai gan nereti liela daļa cilvēku pat ar aci redzamas pārmaiņas savās dzimumzīmītēs uztver diezgan vieglprātīgi, melanoma ir slimība, kas joprojām ir ārkārtīgi bīstama ar letālām sekām, jo tā mēdz strauji progresēt, ātri izsējoties plaušās, aknās, un tad jau nesaukto ragaini aizdzīt prom ir ļoti, ļoti grūti.