Ar klimatu joku nebūs

Vides izmaiņas kļuvušas par realitāti – sausuma periodi, pārmērīgas lietavas, tenisa bumbiņas izmēra krusas graudi, virpuļviesuļi. Vēl pirms 10 gadiem Latvijā tas bija retums, tagad kļūst teju par ikdienu. Ja līdz šim lielākos kreņķus lauksaimniekiem radīja aizvien dziļākas tirgus cenu svārstības, tad nav grūti paredzēt, ka pavisam drīz tiem pievienosies vēl lielāki kreņķi par dabas izmaiņu radītiem zaudējumiem.

Var jau teikt – ko tad mēs, mazā zaļā Latvija, varam iesākt, ja vides izmaiņas negrib atzīt pat varenā ASV, kas nekad nav atzinusi starptautiskās konvencijas un protokolus par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas mazināšanu. Ne jau mēs tie piesārņotāji, ne mūsu labā apņemšanās ko mainīs pasaulē. Lai dara amerikāņi, ķīnieši, indieši, krievi, kas pasauli piecūko daudz vairāk!

Jā, šāda attieksme var būt, bet jārēķinās, ka savs viedoklis par klimata izmaiņām un vides saudzēšanu ir arī lielai daļai mūsu sabiedrības, kas pieprasa videi draudzīgāku saimniekošanu – saudzīgu augsnes apstrādi, izslēgt no aprites lauksaimniecībā izmantotās indes, saglabāt lauku ainavu, un pat nelietot uzturā industriāli audzētu dzīvnieku izcelsmes produktus. Aizvien lielāku popularitāti iegūst tā sauktais «zaļais fašisms» un dažu vides organizāciju rīkotas kampaņas pret rūpniecisko ražošanu. Tiesa, šobrīd gan ēnā paliek fakts, ka viena otra «zaļā» kampaņa ir starptautisko kompāniju lobēta ar mērķi iegūt lielāku tirgus daļu, stāstot, ka uzturā lietojami tikai ar konkrētiem sertifikātiem un preču zīmēm ražoti produkti. Latvijas ražotājiem tas jāņem vērā un jāspēj sabiedrībai pierādīt un izskaidrot, ka viņi saimnieko atbildīgi pret vidi un piedāvā tai tīru produktu.

Līdz ar to pašreizējās ES «zaļināšanas» prasības lauksaimniekiem, kas nākotnē kļūs vēl plašākas, nevajadzētu uztvert kā piespiedu pasākumu, lai tiktu pie ES subsīdijām. Tā ir iespēja. Ne tikai saņemt ES naudu, bet arī noturēties tirgū.

Kas attiecas uz ES platību maksājumiem, jau tagad ir skaidrs, ka no 2021. gada maksājums par hektāru sastāvēs no vairākām daļām, no tām mazākā būs par vienkāršu zemes apsaimniekošanu; lai saņemtu pārējo, būs jāizpilda ne tikai obligātās, bet arī brīvprātīgās vides prasības. Kādas tās konkrēti būs, šobrīd Zemkopības ministrijas  speciālistu vadībā tiek diskutēts kopā ar ļoti plašu lauksaimnieku sabiedrības daļu. Ikvienam ir iespējas iesaistīties, lai ne tikai labāk izprastu ES kopējos vides un klimata mērķus, bet arī sagatavotu tieši Latvijas videi un saimniekošanas īpatnībām labākos priekšlikumus. Kopš pavasara ministrijas speciālisti no lauksaimnieku organizācijām jau saņēmuši daudz saprātīgu ierosinājumu vides atbildīgai saimniekošanai, kas līdz gada beigām vēl tiks apspriesti un tad iekļauti kopējā stratēģiskajā plānā.

Lai ne tikai spētu veiksmīgi eksportēt, bet arī vēl vairāk nezaudētu paši savu vietējo tirgu, sabiedrībai aizvien mērķtiecīgāk jāskaidro, kā strādā zemnieks, cik atbildīgi pret vidi viņš savu darbu veic. Tad ar vienu šāvienu būsim trāpījuši diviem zaķiem – saglabājuši savu dabu un noturējušies tirgū.