Viedokļi

Savā būvnieku ikdienā vairāk cenšamies nevis justies kā ģenerāļi jeb ģenerāluzņēmēji objektā, bet paši būvēt. Ja vinnējam objektu, tad paši arī būvējam! Latvijā smags ir tieši tas punkts, kad tev celtniecības objektā jāstrādā ar cilvēkiem. Vienkāršāk ir strādāt kā ģenerāluzņēmējam ar apakšuzņēmējiem, jo tad tā atbildība par cilvēkiem ir uz viņiem. Mēs cenšamies šo atbildību par cilvēkiem uzturēt, jo kurš gan vislabāk to var izprast, ja ne pats ģenerālis mūsu statusā! Ja tas ir mūsu objekts, mūsu cilvēki, tad tikai mēs varam atrast to kopsaucēju pa vidu.

Raimonds Vējonis pirmdien nedaudz pārsteidza Latvijas iekšpolitikas aktīvo vērotāju pulku. Tā kā solījies vēl kādu laiku padomāt, tomēr jau pirmajā nedēļas dienā nosauca jaunā premjera kandidātu Nr. 2. Ja pēc mūsu valsts tradīcijām (valdībā strikti iztikt bez Saskaņas) un pēc matemātikas, tad Aldis Gobzems no partijas KPV LV ir loģiska Valsts prezidenta izvēle, un gan jau viņa padomdevēji pirms tam bija krietni vien prāta vētrās arī pa brīvdienām pasēdējuši... Tomēr šāda izvēle nedaudz pārsteidz. Kaut vai tāpēc, ka joprojām neskaidra atbilde jautājumā par Gobzema iespējamo pielaidi valsts noslēpumiem. Arī tāpēc, ka vakar Latvijas Zvērinātu advokātu padome atbalstīja viņa izslēgšanu no advokatūras, balstoties uz disciplinārlietu komisijas lēmumu. Nedomāju, ka starp savas cunftes brāļiem Gobzems patiešām būtu tā pati melnākā avs, taču šis fakts, manuprāt, nav mazsvarīgs potenciālā premjera reputācijai. Izslēgšana no advokatūras jau ir solis ar nopietnu valstisku pieskaņu, tā vis nav patriekšana no vietējās dārzkopju biedrības, balles deju klubiņa vai santehniķu pulciņa.

Tajā pirmdienā pēc vējainās Lāčplēša dienas darbā ierados ar stīvu ģīmja kreiso pusi. Rekomendētais ģimenes ārsta apmeklējums arī beidzās nesekmīgi, jo koridorā sēdēja tāda rinda, ka sagaidīt savu kārtu šķita nereāli, tomēr ļāvos kolēģiem pierunāties un vienos pusdienlaikā tiku nogādāts Vidzemes slimnīcas uzņemšanā. Pēc anketas aizpildīšanas drīz vien tiku aicināts nodaļā nodot asins analīzes un gaidīt rezultātus. Tā kā ar ilgstošu uzturēšanos dziednīcā, nodrošinoties ar aizraujošu lasāmvielu, nebiju rēķinājies, nekas cits neatlika, kā vērot apkārt notiekošo.

Valsts prezidentam Raimondam Vējonim uzticot iespējamās nākamās valdības veidošanu KPV LV premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam, ir sācies otrais valdības veidošanas mēģinājums. Līdzīgi kā nesen Jānim Bordānam (JKP), kuram valdību izveidot neizdevās, arī Gobzemam ir dotas divas nedēļas laika (līdz 10. decembrim) rezultāta sasniegšanai.

Par mūsu draudzību vairākās paaudzēs varētu rakstīt romānu. Labas kaimiņattiecības starp «Krīvām» un «Straumēniem» iesāka mūsu vecvecāki – Anna ar Miķeli un Anna ar Robertu. Lai arī starp abām Kurzemes lauku sētām bija gandrīz desmit kilometru un lai arī «Krīvās» mani senči bija tikai rentnieki, bet «Straumēni» bija iztikusi vidējā saimniecība, labai kaimiņu būšanai, savstarpējai kooperācijai lauku darbos un kopējai godu svinēšanai tas netraucēja. Draudzību turpināja mūsu vecāki – Emīlija un Arnolds ar Ainu un Ritvaru. Abās dzimtās joprojām dzīvs ir stāsts par to, kā pēc kādām svinībām Arnolds ar Ritvaru visu nakti viens otru mājās vadījuši, nevarēdami vien šķirties.

«Uzticot valdības veidošanu Aldim Gobzemam, Valsts prezidents Raimonds Vējonis izdarījis ļoti nopietnu izvēli,» tā šo nomināciju Nr. 2 komentējis pieredzējušais politiķis Artis Pabriks, pie viena apsveicot savu konkurentu uz premjera posteni un atzīmējot, ka Gobzems pie šīs nominācijas iegūšanas ļoti strādājis. Domāju, ka daudziem šis prezidenta lēmums bija visai negaidīts – vēl vakarrīt ziņu dienesti steidza dalīties ar informāciju, ka pielaides iegūšana valsts noslēpumam Gobzemam varētu vilkties pusgada garumā, liekot noprast, ka tādam jau nu neviens saprātīgi domājošs pilsonis neuzticēs Ministru kabineta sastādīšanu, bet jau pusdienlaikā advokāts un bijušais maksātnespējas administrators kā Fēnikss no pelniem sabiedrībai tika priekšā stādīts jaunā, respektablā ampluā.

Valsts svētki aizvadīti, nu oficiāli varam sākt domāt par Ziemassvētkiem. Nedēļas nogalē pirmā Advente, un drīz jau gada noslēgums. Palēnām sāksies arī iepirkšanās drudzis jeb dāvanu meklēšana. No ārzemēm jau esam aizguvuši ne tikai bērnu izklaides svētkus – Helovīnu, bet arī Melnās piektdienas izpārdošanas, kas norisinājās pagājušajā nedēļā. Akcija un dzeltenās cenu zīmes jau kļuvušas mums kā bullim sarkanā lupata.

Aizvakar man piezvanīja ilgāku laiku neredzēts draugs. Balsī bija dzirdams neslēpts reibums: nāc ciemos, nosvinēsim manu otro dzimšanas dienu! 2013. gada 21. novembrī, tieši tajā brīdī, kad Zolitūdē iebruka lielveikala jumts (apmēram pulksten 17:41), viņam kopā ar mammu tur bija paredzēta nopietna iepirkšanās.

Nebūs, mīļais lasītāj, šoreiz gabaliņš par ekoloģiski audzētu un enerģētiski augstvērtīgu strausa gaļu Latvijas otro simtgadi sākuša latvieša ikdienas ēdienkartē. Ne mums, 99% šīs valsts iedzīvotāju, tāda nauda, ne šo dīvaino lielo putnu pie mums gana saaudzēts. Atļaušos vien atgriezties pie kāda šoruden rakstīta rubrikas Manuprāt gabala, kurā minētās personālijas, vizuāli diezgan precīzi noraksturotas un pat ar IESPĒJAMU ikdienas mācību vietu pieminētas, rampas gaismā nonākušas tikai profilakses nolūkos. Nu, kaut vai sabiedrības cīņā pret plaušu vēzi...

Ar Stabiņiem Latvijā ir problēmas. Interesantos apstākļos no mūsu valsts tiesībsargājošo iestāžu acīm 2009. gada rudenī pazuda uz 8 gadiem notiesātais RPIVA rektors Juris Stabiņš, četrus gadus vēlāk – jau taustāmāk – no Latvijas pagaisa viņa uzvārda māsa Ārija, ilggadēja Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāja. Arī viņai draudēja valsts maize. Stabiņas trimdinieces ceļu ir vērts pārskatīt vēlreiz. Kaut vai tāpēc, ka pavisam necerēti iespējama pazudušās Latvijas meitas atgriešanās tēvu zemē. Bez ziediem un sagaidītāju prieka asarām, policistu pavadībā.

Valsts jubileja Valmierā aizvadīta bez ārēja spožuma. Izņemot varbūt Goda un Gada valmieriešu cildināšanas pasākumu Drāmas teātrī, ko aculiecinieki un paši dalībnieki raksturojuši kā neparasti pārdomātu un saturīgu ar izcilu koncertu piedevās. Diemžēl visiem gribētājiem bezmaksas ielūgumu uz šo notikumu nepietika, tāpat arī ierobežotā vietu skaita dēļ nepietika ielūgumu uz vienu no simtgades filmām Homo Novus, ko valmieriešiem uzsauca Kino Gaisma 3D/Cinema. Atlika vien Latvijas kontūras skrējiens un svecīšu iedegšana Vecpuišu parkā.

Latvijas valsts simtgades svinības ir aizvadītas, un mums atkal nākas atgriezties politiskajā realitātē, kur ar prognozējamu izgāšanos ir beidzies Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un tās līdera Jāņa Bordāna mēģinājums izveidot jaunu valsts valdību.

Šonedēļ paralēli visiem darbiem gatavojam nākamās nedēļas valdības sēdei jaunus budžeta grozījumus. Lai nebūtu janvārī tikai viena divpadsmitā daļa no šī gada budžeta. Es neatkāpjos no vārdiem, ka 2019. gada valsts budžets – tas ir jaunās valdības veidojums, jaunās valdības lēmums un jaunievēlētās Saeimas lēmums, tajā pašā laikā mēs izvēlamies iet nevis uz variantu viena divpadsmitā daļa, bet, iespējams, uz daudzgadu budžetu. Ja parlaments to akceptē, vismaz virsstundas Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, tad mēs varam pielikt samaksai vēl klāt. Tad, protams, ir jautājums, lai to akceptētu arī parlaments. Manuprāt, šobrīd tomēr galvenais ir strādāt ar cilvēkiem un kopā visiem noticēt, ka būs valdība un ka šīs prioritātes netiks kaut kur izsviestas un aizstātas ar ko citu.

Pirms diviem mēnešiem jau rakstīju par Lattelecom pasniegto dāvanu vārdā Helio visiem interaktīvās televīzijas lietotājiem, no kuriem īpaši pateicīgi par šo jauninājumu ir vecākā gadagājuma cilvēki – bez palielinājuma stikliem vai platekrāna televizora iegādes viņu turpmākā šīs televīzijas skatīšanās ir viens liels murgs.

Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.

Ir tāda sirreāla sajūta. It kā ierasta novembra ceturtdiena, un skaidri zināms, ka tieši pēc nedēļas būs tāda pati ceturtā nedēļas diena. Tomēr šī nedēļa, arī šīs dienas laikam tādas īpašas. Jo  pēdējās kādā laika nogrieznī, ko mēs lepni varam saukt par savas valsts pastāvēšanas laiku. Par pirmajiem simt gadiem. Jau 19. novembra rīts atnāks Latvijai otrajā gadu simtenī. Tātad – pavisam citāds.

Šā gada 18. novembrī Latvija pievienosies Eiropas valstīm – simtgadniecēm. Pirms simt gadiem Latvijas politiķi spēja vienoties un proklamēt neatkarīgu, demokrātisku valsti, kurā ietilpa visi vēsturiski etnogrāfiskie novadi, to skaitā Latgale, kura ilgstoši bija atradusies Vitebskas guberņā.

Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika forums «Brīvības forums. Valmiera. Latvija. Šodien un rīt». Tajā viedokli par brīvības nozīmi un tās dažādajām izpausmēm pauda vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Par brīvību kā garīgu vērtību runāja skolotāja un dzejniece DAINA SIRMĀ.

«Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,» teicis Imants Ziedonis. Pie Ziedoņa rakstītā jau reizi no reizes latvieši atgriežas, kad domai vajag atbalsta punktu, lai savu pārliecību vērstu plašumā. Gluži kā taka pāraug ceļā, ja kāds to sāk iemīt. Soli pa solim, no domas uz domu, sevi stiprinot pārliecībā.

Šīs nedēļas nogalē beidzot pienāks ilgi gaidītā oficiālā Latvijas valsts pastāvēšanas simtgade. Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz svētku salūti, koncerti un runas, cik Latvijas valstiskuma apzināšanās un nepieciešamība ikvienam kaut nedaudz padomāt par savu valsti, tās pagātni un nākotni. Valsts simt pastāvēšanas gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks un sava veida atskaites punkts, lai katrs klusībā pats sev atbildētu uz dažiem jautājumiem.