Trīsdesmitie

Uz skolu

1937. gadā tētis veda mani pieteikt Valmieras 2. pamatskolā, kurā es pēc tam mācījos sešas klases. Mani pārbaudīja lasīšanā, rakstīšanā un matemātikā – esot pirmās klases līmenī, būšot viegli.

Mani izbrīnīja milzīgais daudzums bērnu, ar eļļas krāsu nokrāsotās skolas grīdas un bērnu uzvedība. Jutos kā no citas sugas, nepiederīga. Papildus visam – sestdienās es nevarēju apmeklēt skolu, un arī ticības mācību man bija aizliegts mācīties.

Mamma skaidroja klases audzinātājai, ka vienīgā pareizā ticība, lai tiktu debesīs, ir adventistu mācība. Tas izskatījās ļoti jocīgi – viens bērns iet ārā no nepareizās ticības mācības stundas. 

Mācīties man bija viegli, ļoti labi veicās arī zīmēšanā. To pasniedza īsts mākslinieks – Draulis. Skolā bija jāvalkā tumši zila kleita ar melnu priekšautu. (..)

Bija nelaime ar dziedāšanas stundām. Atskanot melodijai «Cūkas ganot, Matīsiņam dziedāt vis negribējās», sāku nevaldāmi raudāt. Meldiņš bija mi minorā, vienkārši briesmīgi, un asaras tecēja pa abiem vaigiem. Tā mani pirmajā klasē iesauca par Raudulīti vai Bēdulīti. Kam nebija slinkums, tas mani raudināja, uzdziedot «Matīsiņu».

VISA SAIME KOPĀ. Valmieras pilsētas 2. pamatskolas 6. klases skolēni kopā ar jaunāko klašu skolēniem, vecākiem un pedagogiem 1939. gada 29. maijā. 2. rindā ceturtais no kreisās skolotājs Pēteris Burkins, labajā malā stāv Juris Vītols un Dāvids Draule. Fonā redzama Smilšu ielas apbūve. Fotogrāfs K. Ošs  Valmierā