Dot savu artavu Latvijai

Tas notiek Valmieras Gaujas krasta vidusskolā – attīstības centrā. Valentīna gan smejas, ka franču valoda – tas ir Joela lauciņš. Viņa pati šajā skolā piektdienās vada līnijdeju pulciņu, kur var pievienoties ikviens gribētājs, jo dejot un izkustēties var gan divdesmitgadīgs, gan septiņdesmitgadīgs cilvēks. Tikāmies sarunā ar Valentīnu par došanos prom no Latvijas un par to, kā viņa atgriezās atpakaļ un atveda sev līdzi Joelu.

Kāpēc tu izlēmi doties uz ārzemēm?

Es strādāju Rīgā, Tirdzniecības ostas muitas pārvaldē. 2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un tas nozīmēja, ka atvērās robežas un visas kravas, ko ieveda Latvijā, vairs nebija jādeklarē un jāaprēķina nodokļi. Tas bija mans un kolēģu darbs, līdz ar to loģiski nāca štatu samazināšana, jo mums palika tikai viena līnija ar Krieviju, un tas bija ļoti maz, salīdzinot ar to darba apjomu, kas bija iepriekš. Lai gan man bija vēl darbs, es sapratu, ka kaut kas ir jādomā, protams, bija iespējams doties uz muitas punktu Latvijas – Krievijas robežā, bet es to negribēju, jo biju pieradusi pie dzīves Rīgā. Tomēr darbs bija jāmeklē, un es sāku skatīties ārzemju virzienā. Pirmā vieta, kurp es devos strādāt, bija Skotija, strādāju Lohnesa ezera parkā, es uzņēmu tūristus un katru nedēļas nogali stāstīju leģendu par Lohnesa briesmoni. Protams, nekāda briesmoņa nav, zinātnieki ir izpētījuši to ezeru krustu šķērsu, bet daudzus ļoti piesaista leģenda, arī vieta ir skaista. Parkā nostrādāju nepilnu gadu, jo tas bija sezonāls darbs. Pēc tam devos uz Monako, nostrādāju tur sešus mēnešus, tad tālāk uz Parīzi, strādāju arī tur. Tad nokļuvu Šveicē, tur arī paliku uz ilgāku laiku – nodzīvoju un strādāju 14 gadus. Šveicē satiku savu vīru Joelu, tur arī apprecējāmies un šogad atzīmējam 17 gadu kāzu jubileju.

Kāds ir atgriešanās stāsts?

Es vēlējos doties atpakaļ uz Latviju, jo man šeit bija bērni un nu jau arī mazbērni. Mana dēla ģimenē bija piedzimuši dēls un meita un manai meitai bija piedzimis dēls. Mēs tad ar Joelu bijām jau precējušies un mazbērnus gaidījām nākam pasaulē kā vectēvs ar vecmammu. Joelam pašam nav bērnu, bet mums šeit ir ģimene.

Arī Joels vēlējās doties uz Latviju, viņš ilgus gadus bija pulksteņu kompānijas «Quinting» prezidents un līdzīpašnieks. Darbs bija sarežģīts, bija jāstrādā garas stundas, viņš arī ļoti daudz tika lidojis, līdz ar to reti kad bija mājās. Kad es ierunājos par to, ka mēs varētu dzīvot Latvijā, Joels šo domu pieņēma, bet nebija arī tā, ka uzreiz skrējām pa galvu, pa kaklu. Lai atgrieztos Latvijā, mēs visu plānojām apmēram piecus gadus. Viņš pārdeva sava uzņēmuma akcijas, un par šo naudu mēs iegādājāmies nekustamo īpašumu šeit, Latvijā. Tagad mēs šos īpašumus izīrējam, maksājam nodokļus un dzīvojam šeit. Tā Šveices nauda ieplūda Latvijā. Vēlējos atgriezties Valmierā, jo esmu dzimusi un augusi valmieriete. Kad atgriezos, mana mamma vēl bija dzīva. Viņa pie mums nodzīvoja septiņus mēnešus un teica, ka tie bijuši viņas dzīves laimīgākie mēneši, jo visi bija apkārt – gan es ar Joelu, gan mazbērni un mazmazbērni. Un šovasar pie mums uz dzīvi atbrauks Joela mamma.

Lai mēs varētu atgriezties Latvijā, mums daudz palīdzēja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. Palīdzība vairāk bija nepieciešama Joelam, jo vajadzēja iegūt dzīvošanas atļauju – Šveice nav Eiropas Savienībā. Tas bija garš process, protams, to visu mazliet atviegloja tas, ka viņš ir precējies ar latvieti. Šobrīd viņam ir arī personas kods, viņš ir nodokļu maksātājs un legāls iedzīvotājs Latvijā, vienīgais, ko viņš nevar darīt – balsot vēlēšanās, jo viņam ir Šveices pase.

Sarunai pievienojas arī Joels, tāpēc viņam jautāju, kā viņš jūtas Latvijā.

Joels: Man šeit ļoti patīk. Visi saka, ka cilvēki Šveicē ir bagāti, bet ne viss ir mērāms naudā. Latvieši arī ir bagāti, tikai pavisam citā ziņā, un daudzi to nenovērtē. Jums ir skaista daba, katram iedzīvotājam ir iespēja izveidot dārziņu, izaudzēt savus dārzeņus, kas nozīmē, ka ir pieejama bioloģiska pārtika. Daudziem pašiem mājās ir vistas, kas dēj olas. Un, ja nav, tad kādu noteikti pazīst, no kā tās var iegādāties. Jums pašiem ir sava gaļa, savs piens. Šveicē lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētā un viņiem nav šādu iespēju. Kad es cilvēkiem Latvijā saku, ka latvieši ir bagātāki nekā šveicieši, viņi uz mani skatās ar lielām acīm un saka, ka tas nav iespējams, jo Šveice ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Latvija ir zaļa valsts, arī dzīves telpa ir tīra, un šeit ir droši. Es šo sarakstu varu turpināt, jo ir tik daudz labu lietu. Šeit jauniem cilvēkiem ir iespēja radīt pašiem savu biznesu, veidot jaunas darbavietas. Šveicē ir ļoti daudz lietu, ko nemaz nevar izdarīt, jo cilvēkiem tās ir lielas investīcijas, piemēram, lai varētu vadīt taksometru, cilvēkam ir nepieciešama speciāla licence, kas var izmaksāt pat 10 tūkstošus eiro, – tu pat neesi sācis strādāt, bet tev ir jāiegulda ļoti liela nauda, lai to darītu. Šeit tā nav, un cilvēkiem ir ļoti daudz iespēju.

Pastāstiet par jūsu abu brīvprātīgo darbu Gaujas krasta vidusskolā.

Valentīna: Pavasarī skolā tika atklāta jauna zāle, un mana deju grupa bija uzaicināta padejot atklāšanas pasākumā. Skolotājām iepatikās, kā mēs dejojam, viņas jautāja, vai es nevaru organizēt deju grupiņu un pamācīt dejot arī viņām. Es teicu, ka ļoti labprāt, jo dejošana ir mana sirdslieta, esmu divreiz bijusi pasaules čempione līnijdejās. Izveidoju grupiņu no skolotājām, kuras vēlējās dejot. Arī citi valmierieši ir laipni aicināti pievienoties, un ar septembri gaidu jaunus dejotājus. Tas ir bez maksas, deju nodarbības notiek katru piektdienu. Var pievienoties arī cilvēki bez priekšzināšanām, jo es visu iemācīšu. Pamatā ir 32 soļi jeb četri astotnieki. Arī šis ir mans brīvprātīgais darbs, un es labprāt veltu savu brīvo laiku, jo meitenes, kas nāk dejot, to novērtē.

Joels: Skolā bija interese par cilvēkiem, kas prot franču valodu un kas to spētu mācīt citiem. Valentīna teica, lai es pamēģinu, ka man labi sanāks, un es piekritu. Es mācu valodu no pašiem pamatiem, gandrīz tā, kā mācītu mazu bērnu. Un tikai tad kāpinu grūtības pakāpi. Kamēr vien esmu pie labas veselības un cilvēkiem ir interese, esmu gatavs ieguldīt savu laiku, lai mācītu franču valodu. Jau sākumā pateicu uzstādījumu, ka par to nevēlos saņemt nekādu naudu, jo tas ir veids, kā es varu dot atpakaļ Latvijas sabiedrībai. Franču valodu mācāmies jau piecus mēnešus, un mans mērķis nav iemācīt valodu perfekti, bet vismaz tādā līmenī, ja kāds aizceļo uz Franciju, lai viņš saprot, ko, piemēram, viņam saka kādā kafejnīcā, un lai viņš spēj atbildēt. Lai pats var pajautāt, kur atrodas kāds objekts, lai var pamata līmenī komunicēt. Es tik daudz nelieku uzsvaru uz pareizu gramatiku kā uz to, lai veido sarunu. Un mēs runājam tikai franču valodā, tas no sākuma visiem ir pārsteigums, bet mācību procesā visu apgūst un nav nekādu problēmu. Kad biju jaunāks, es Ženēvas Universitātē mācīju datorzinības pieaugušajiem, tāpēc man ir pieredze darbā kā skolotājam, domāju, ka tā arī ir viena no manām stiprākajām pusēm.

Zinu, ka jūsu prieks ir dārzs, ko esat izveidojuši. Kādi vēl ir jūsu hobiji?

Valentīna: Darbošanās dārzā ir mūsu vasaras hobijs. Es pati audzēju dažādas puķes, kas nav pārdošanai, bet gan mūsu pašu priekam. Audzēju arī dažādus dārzeņus – gurķus, kabačus, ķirbjus, ko pēc tam apēdam paši un dalāmies arī ar ģimeni un draugiem. Arī vismaz desmit kartupeļi katru gadu ir jāizaudzē, lai mazbērniem var parādīt, ka kartupeļi aug zemītē. Protams, arī dilles, baziliks un citi garšaugi ir atrodami mūsu dārzā.

Esam arī labiekārtojuši pagalmu – mums ir pirtiņa, baseins, baļļa, arī terase. Izveidojām arī nelielu strūklaku, kas priecē mūs pašus un garāmgājējus. Joelam savukārt patīk veidot apgaismojumu, un viņš ar lampiņu virtenēm ir izgaismojis visu pagalmu, visus celiņus. Mums vakaros patīk būt uz terases, dzert pašu audzētu piparmētru tēju un baudīt skaisto skatu un labu kompāniju.

Protams, mana dzīves mīlestība ir dejošana, kas ir mans lielākais hobijs. Mēs arī kopīgi ceļojam, bet lielākoties Eiropā un Tuvajos austrumos – to vairāk darām ziemā, kad mums nav dārza darbu.

VALENTĪNA UN JOEL EVEQOUZ. Foto no personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007