Izredzētība būt latvietim

Atgriežas vai gatavojas atgriezties daudzi, zina teikt tie, kas svarīgo lēmumu jau pieņēmuši un ilgāku vai īsāku laiku dzīvo Vidzemē, daudzi Valmierā. Kādam pieticis ar dažiem gadiem dižķibeles laikā Lielbritānijā, Nīderlandē, Vācijā, Skandināvijas valstīs, lai steigtos mājup, citi palikuši ilgāk.

«Katrs izdarījis savu izvēli par aizbraukšanu un atgriešanos. Iemesli katram savi, jo tāda ir dzīve,» sarunā ar «Liesmu» saka MARTA SVENSONE. Marta ir valmieriete, kura 12 gadus nodzīvojusi Skotijā, tur strādājusi, mīlējusi un Valmierā atgriezusies ar ģimeni. Martas dzīvesbiedrs Aurius ir lietuvietis, bet par meitu Gabrielu un dēliņu Kristianu viņa lepni saka – latvieši. Marta Skotijā ar bērniem runājusi latviski, bet viņa darījusi vēl vairāk, jo latviski runājusi arī ar citiem bērniņiem Skotijas Aberdīnas latviešu diasporas skolā.

Marta uzreiz precizē: «Diasporas skolā nemāca latviešu valodu, nedara tikai to vien, jo mēs mācījām latvietību!» Martai būt latvietei, gan šeit, gan tur dzīvojot, ir bijis līdz kaulam svarīgi.

Mīts par grūto atgriešanos

Mēs dzirdam, ka ilgāk prom esošie latvieši šaubās, vai atgriežoties Latvija viņus pieņems, vai paši vairs iedzīvosies, vai dzimtajā valstī nav noticis tik daudz pārmaiņu, ka paši nesapratīs, kas un kā.

«Es nezinu, bet mums bija tā pārliecība – ja aizbraucām uz svešu vietu, ja atradām darbu, jaunus paziņas, ja sapratāmies ar vietējiem, ja visam jūklim izgājām cauri un tikām galā, tad kāpēc atbraukt atpakaļ uz savām mājām būtu bail,» smaidot noteica Marta un piebilda, ka viņa katru, kurš domā par atgriešanos, iedrošina atceļam.

«Aizbraucot nebija medusmaize. Es atgriežoties varbūt nedomāju, ka mani tik ļoti nodarbinās bērnu lietas un vajadzības Latvijā, bet bailēm, kas būs vai nebūs, noteikti nav pamata. Galu galā mēs aizbraucām, bet Latvijā palika un joprojām dzīvo pusotra miljona cilvēku, vai ne? Dzīvo! Ir jādomā, jārosās, un nevajag prātot, ka nesanāks. «A ja nu sanāk?» teica mūsu prezidents, un man šī doma ļoti patīk. Ir jāmēģina,» tā Marta, kura nepilnus trīs gadus ir mājās. Viņa saka, ka ilgo prombūtni nenožēlo, jo arī tur viņas laiks bijis piepildīts. Vienlaikus Marta vērtē, ka prom viņa devusies 25 gadu vecumā, bet atgriezusies ar meitu skolas vecumā. Dažus mēnešus pēc atgriešanās kopā ar dzīvesbiedru kļuvuši par otra bērniņa, dēliņa Kristiana, vecākiem. Diezgan piesātināts laiks jau aiz muguras arī Latvijā. Pašlaik Marta ir jaunu karjeras izaicinājumu meklējumos, un viņa nemaz nešaubās, ka darbu atradīs.

Vai vajadzēja mājup doties agrāk? Marta atskatās, sakot, ka draugi, kas bija prom, bet atgriezās pēc diviem trim gadiem emigrācijā, pašlaik ir stabilu dzīvi un dzīvesvietu uzbūvējuši Latvijā. Marta kopā ar Auriusu vēl ir šīs būvniecības procesā. Martai ir vecāku un radu atbalsts, jo viņas saknes ir šeit, tāpēc sieviete zina, ka sanāks.

«Es zinu, ka arī manai meitai sanāks un dēlam viss izdosies, jo viņš dzimis Latvijā, bet es tagad cīnos par bērniem, kam jāpalīdz. Mums bērnus, kas atgriežas Latvijā, ļoti vajag, bet viņu latviešu valodas līmenis bieži ir tāds, ka skolā klājas ļoti grūti. Latvijas skolās iegūstamo zināšanu kvalitāte ir augsta, es zinu, jo varu salīdzināt, bet problēma ir ar iekļaušanu šajā sistēmā. Trūkst atbalsta remigrējušajiem bērniem, lai viņi varētu mācīties atbilstoši skolu, konkrētā mācību gada programmai,» tā divu bērnu mamma Marta.

Kas ir kurmis?

Gabriela nesen pildījusi pārbaudes darbu, kurā trīs jautājumi bijuši atbildēti, bet pārējie ne.

«Kā viņa var raksturot kurmja uzvedību, iezīmes, ja izlasījusi jautājumu, bet nezina, kas ir kurmis?» nosaka Marta un situāciju raksturo kā visai dramatisku.

Marta izpētījusi, ka pieaugušie var apgūt latviešu valodu dažādos līmeņos, to var izdarīt arī bez maksas.

«Krieviem, kas mūžu te nodzīvojuši un nerunā latviski, tagad ir valodas kursi, bet bērnam, kurš piedzimis ārpus Latvijas, to nav? Jāņem privātskolotājs, lai tiktu līdzi mācību priekšmetā, valoda jāmācās pie cita skolotāja individuāli. Kādi tie ir izdevumi!» tā Marta, uzsverot, ka šī ir tieša problēma. Ja atgriežas mazāki bērni, tad bērnudārza posmā viņi visu apgūst labāk un iekļaujas, bet, ja atbrauc bērns skolas vecumā, tad ir nopietnas problēmas, nezinot pietiekamā līmenī latviešu valodu.

«Tas jāatzīst arī man, kaut Gabriela runā latviski. Mēs bijām mammas, kuras katru bērnu sarunu angļu valodā Skotijā pārtraucām, lūdzot runāt latviski. Kas vajadzīgs? Izpratne un atbalsts. Saprotu, ka skolotāji vēlētos katram bērnam palīdzēt, bet pietrūkst resursu,» tā Marta, minot piemēru, ka vissarežģītāk ir bērniem pusaudžu vecumā, kas atgriežas kopā ar vecākiem.

«Ja draud situācija, ka bērns paliks bez pamatizglītības, ja nenokārtos pārbaudes darbus, nevarēs turpināt izglītības ceļu, ko darīs vecāki? Viņi vēlreiz sakravās somas un atgriezīsies tur, kur bērnam izglītības ceļš būs vaļā. Bet mums, mūsu Latvijai, šos bērnus vajag,» uzsver Marta, atgādinot, ka remigrē ģimenes un pērn Latvijā tā atgriezušies ap 1500 bērnu. Demogrāfiskā bedre Latvijā top arvien dziļāka, un atplestām rokām negaidīt bērnus mājās ir neprāts. Kritiku neiztur arī paustais: atgriežas latvieši, ar viņiem viss būs labi, bērni ir kā sūklīši, kas visu ātri apgūst. Ar četrgadniekiem tā būs, bet ar 14 gadus vecajiem nekā tamlīdzīga. Problēma, kas ir un steidzami jārisina. Citu lielu trūkumu un bažu remigrācijas procesā Marta neierauga.

Būt vienam no diviem miljoniem

Latviju visvairāk kritizē tie, kas paši nav bijuši ārpus tās, nav izbaudījuši svešuma skarbumu, kā arī tie, kam tiešām nav paveicies, arī šī ir Martas pārliecība.

«Latvijā viss slikti! Nē, tev neveicās, tev klājās sliktāk, bet Latvija ir mūsu valsts, jauna valsts, kura ir piedzīvojusi ļoti lielas pārmaiņas 30 gadu laikā. Lielbritānijā var skaitīt gadu simteņus un atrast trūkumus, bet mums ar savu valsti jālepojas,» tā Marta, zinot, ka peļņā latvieši devušies agrāk un tagad un to darījuši arī citu valstu pilsoņi. Svensons ir tik tipisks zviedru uzvārds, kāds Latvijā būtu Bērziņš vai Kalniņš, bet Martas dzimtas saknē šis uzvārds ierakstās 1909. gadā, kad zviedru puisis atbrauc uz Latviju un samīlas Burtnieku muižas dārznieka meitā Paulīnē. 1914. gadā piedzimst Martas vectēvs, bet vecvectēvs vienmēr esot ilgojies kaut uz dienu atgriezties Zviedrijā, taču tas nav izdevies. 2014. gadā pasaulē nākusi Martas meita. Tālu prom no Latvijas – Skotijā. Turienes mājās bijis Latvijas altārītis, kur valsts karogs un plīša lācītis, bet tā sirds glabā domu: «Latvijā tevi kāds gaida!». Marta, Aurius, Gabriela un pirms trim gadiem mazais Kristians zem mammas sirds atgriezās mājās. Gadsimts pagājis, bet latvieši ceļo, strādā un mīl.

Kāpēc, citā valstī dzīvojot, saglabāt kultūru, valodu? Tā ir latvieša identitāte.

«Es nevarēju pat iedomāties, ka varētu ar savu bērnu nerunāt latviski. Bet bija mammas, kuras runāja angļu valodā, varbūt pat kļūdaini, un viņas brīnījās, kāpēc man izdodas ģimenē latviešu valodu saglabāt, bet viņām ne. Es vienmēr teicu: tu no šodienas vari izlemt un ar bērnu runāt tikai latviski. Es zinu piemēru no Kanādas latviešiem. Tur diviem brālīšiem ar latviešu valodu bija gājis kā gājis, bet tad pusaudžu vecumā viņi sapratuši, ka tā ir izredzētība – runāt savā valodā! Pasaulē dzīvo cilvēku miljardi, bet mēs esam pāris miljoni un mums ir sava valoda! Tikai mēs to zinām, saprotam! Brāļi iemācījās valodu, un viens no viņiem atgriezās un dzīvo Latvijā. Būt latvietim ir izredzētība,» pieredzes stāstā dalījās Marta. Viņa savu pieredzes stāstu labprāt izstāsta citiem, tas notiek remigrantu stāstu pēcpusdienās, un stāsts ir garāks, vēl daudzpusīgāks, nekā viena avīzes lappuse to atļauj izklāstīt.

Marta smiedamās saka: «Vai zinājāt, ka var nogurt arī no vēja?» Aberdīnā tādi laikapstākļi, ka pūš un pūš. Vienmēr. Šajā vējainajā vietā Marta kopā ar domubiedrenēm izveidoja Skotijas Aberdīnas latviešu diasporas skolu, enerģiskas dāmas izdomāja, ka latviešiem vajag savu deju kolektīvu, un Aberdīnā joprojām ir «Četri vēji», kas bijis viens no daudzajiem diasporas kolektīviem, piedaloties Dziesmu un deju svētkos aizpērnajā vasarā, Aberdīnā darbojas arī Skotijas latviešu apvienība «Sala», kurā Marta ir valdes locekle. Viņa saikni ar latviešiem Skotijā nav sarāvusi, viņa zina, ka aktīvajā latviešu diasporā ir spēks, un arī pašus skotus viņa cildina kā sirsnīgus, mierīgus cilvēkus, kādu šo tautu iepazinusi, viņu mājās dzīvojot.

Marta kopā ar savējiem ir atgriezusies uz palikšanu. Viņa ir latviete Latvijā un sauc mājās latviešus, lai vairojas izredzēto pulks.

LAIMĪGI KOPĀ. Marta Svensone kopā ar dzīvesbiedru Auriusu un bērniem Gabrielu un Kristianu. Foto no personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007