Turpinot par tūrisma takām un norādēm
Arī man kā tūrisma speciālistam Kocēnu novadā un aktīvam ceļotājam pa Latviju ir savs viedoklis par 24. jūlija laikrakstā «Liesma» aizsākto tematu par tūrisma takām un norādēm, kuru labprāt izstāstīšu, lai sabiedrībai veidotos skaidrāks redzējums, kā notiek ceļa zīmju uzstādīšana, un par pašvaldības centieniem šo situāciju uzlabot.
Pilnībā piekrītu, ka mūsdienu tehnoloģijas bieži vien neatrisina orientēšanos dabā, tāpēc zīmju un marķējuma izvietošana vēl arvien ir aktuāla, jo tās izmanto liela ceļotāju grupa, turklāt, redzot norādes zīmi, rodas drošības sajūta, ka esi uz pareizā ceļa. Par brūno zīmju izvietošanu lielā mērā atbild pašvaldība. Pašvaldība zīmes nevar tāpat vien uzstādīt, kur vien iedomājas. Pirmkārt, ir jāveic saskaņojums ar VAS «Latvijas Valsts ceļi» (turpmāk LVC), kas ilgst vismaz vienu mēnesi. Ja LVC ir iebildumi pret mūsu vēlmi izvietot zīmi, saskaņojumu noraida, viss process ir jāsāk no sākuma, un tas ilgst līdz brīdim, kad abas puses ir apmierinātas. Kopš 2014. gada ceļa zīmju uzstādīšanu reglamentē valsts standarts LVS 77 «Ceļa zīmes. 2. daļa: Uzstādīšanas noteikumi», kurā kā viens no punktiem minēts, ka zīme ar brūnu fonu jāuzstāda tieši pirms pieslēguma (krustojuma), kas ved uz norādīto tūrisma objektu. Šeit arī rodama atbilde uz 24. jūlija publikācijā pieminēto jautājumu, kurā autors jautā, kāpēc uz Latvijas galvenā autoceļa A3 «Rīga – Valmiera – Igaunijas robeža» nav uzstādīta brūnā zīme ar uzrakstu «Sietiņiezis». Spēkā esošie noteikumi to neļauj darīt!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv