Pārsūti pieciem un nopērc sev tīru karmu
Manā bērnībā diezgan nevēlama, bet nereti sastopama bija «spēle» sūtīt ķēdes vēstules. Domāju, visi zina, kas tie par manipulatīviem sacerējumiem, — lai saņēmējam «uzsmaidītu veiksme», tās jāpārraksta vairākos eksemplāros un jāizdala citiem, ja ne, būšot neveiksmes, nelaimes vai vēl kas šausmīgāks. Parasti tika solīti tādi paši «lāsti», ja saņēmējs vēstuli iznīcinās. Tolaik vēl nebija datoru ēras, šādas vēstules tika rakstītas ar roku. Reiz kāda mana draudzene, saņēmusi šādu vēstuli jau trešoreiz, bija gluži nelaimīga, jo to visu pārrakstīt vairākos eksemplāros rokrakstā tomēr ir diezgan laikietilpīgi un apnicīgi process. Man šī spēlīte pagalam nepatika, izrāvu vēstuli no viņas rokām un teicu, ka es to saplēsīšu, tādējādi viņu tas neskars. Viņa iebilda, ka vēstulē arī rakstīts — to nedrīkst atdot citiem, tad visas solītās nelaimes būs klāt. Atbildēju: tu man vēstuli neiedevi, es tev to atņēmu. Tad, citiem «vēstuļdraugiem» redzot, vēstuli saplēsu un izmetu. Tā arī ķēdes vēstules manā redzeslokā vairs negadījās.
Vēlāk, jau interneta laikmetā, ķēdes vēstules piedzīvoja ziedu laikus no jauna, tikai rakstītas digitālā formātā, turklāt nu jau tās bija jāpārsūta daudz lielākam skaitam cilvēku. Vēl zīmīga atšķirība — bijām padsmitgadnieki, prāta it kā vajadzētu būt drusku vairāk nekā bērnībā. Sākumā vēstules ignorēju, bet drīz vien apnika tādi kaķa lāsti. Ievēroju, ka ir daži cilvēki, kuri pārsūta šo saturu uz manu e-pastkastīti. Man tas ātri apnika, tādēļ aizsūtīju lūgumu man šādas vēstules nesūtīt, atzīstot, ka sanāk, ja es neizdarīšu prasīto, tad faktiski vēstules sūtītājs man atsūtījis ļauna vēlējumus un lāstus (vai kas nu konkrētajā vēstulē teikts). Toreiz pāris neattapīgākie vēl mēģināja taisnoties, ka viņi vēl to labo, kas solīts ziņas sākumā (es gan teiktu, ka viņi aiz māņticības baidījās, ka varbūt tomēr šīs nelaimes var piepildīties, tad labāk drošības pēc pārsūtīt kādam). Atbildēju aptuveni šādi: «Vēstules saturs atklāj — ja nedarīšu prasīto, saņemšu nelaimes. Ja gribi man novēlēt kaut ko labu, vienkārši novēli tāpat vien, bez šiem murgiem.» Tā atbrīvojos no nebeidzamās ķēžu vēstuļu dambretes.
Šos notikumus man atsauca atmiņā kāds ne tik sens gadījums. Lai gan nu jau par ķēžu vēstulēm biju aizmirsusi, kāda man pazīstama sieviete, kuras vecums (jau pāri piecdesmit) it kā neatbilst muļķību izplatīšanai, turklāt ar viņu man nebija bijis nekādu privātu darīšanu vai sarunu, tikai lietišķs kontakts, pēkšņi man atsūtīja faktiski to pašu ķēžu vēstuli video formātā. Saturs nedaudz mainījies, bet pārsūtīšana palikusi spēkā. Video nekāds dižais — melni burti uz dzeltena fona krievu valodā skaidroja, kā vajag dzīvot: jābūt labam, kaut kas par karmu, pret citiem jāizturas tā, kā pats vēlies, lai izturas pret tevi, ka cilvēki saņem to, kas viņiem jāsaņem, un nesaņem to, ko nevajag, un beigās par to, ka šis video jāpārsūta vairākiem cilvēkiem utt. (Precīzu saturu neatceros, un laikam sūtītāja vēlāk izdzēsa šo ziņu).
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv