Viedokļi

Man uz galda ir pāris lasītāju vēstules, un redaktore ir uzklausījusi vēl kādu cilvēku kurš sūdzējies, ka desmitiem reižu mēģināts, bet nav iespējams sazvanīt Vidzemes slimnīcas poliklīnikas reģistratūru.

Latvijas kaimiņvalstī Igaunijā nupat viesojās ASV viceprezidents Maikls Penss, kurš tikās ar visu trīs Baltijas valstu līderiem. Tikšanās noritēja prognozējamā gaisotnē, un baltieši no ASV viceprezidenta dzirdēja tieši to, ko cerēja dzirdēt — par ASV atbalstu Baltijas valstu neatkarībai, gatavību pildīt sabiedroto pienākumus utt.

Ne reizi vien Valmieras pašvaldība pilsētas mājsaimniecību un citu teritoriju īpašniekus aicinājusi pievērst uzmanību ietvju malās augošajiem apstādījumiem. Tas tādēļ, ka tie mēdz izaugt ne tikai augstumā, bet arī platumā un diemžēl nereti gadās, ka uz ietvju rēķina.

Eiropā mēs pēc iekšzemes kopprodukta esam, šķiet, ceturtie no beigām — aiz mums ir Rumānija, Bulgārija un Horvātija. Vienā ziņā tas ir tā vēsturiski, no kādas bāzes mēs ejam... Piemēram, Vācija sāka no nedaudz cita līmeņa. Jā, mums priekšā arī Igaunija un Lietuva ar vairāk nekā 75% no Eiropas vidējā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, mums šis līmenis pagaidām vien 64 līdz 65%. Te ļoti svarīgi arī, uz ko tieši skatās. Ir arī daži rādītāji, kur Latvija varbūt ir kaimiņiem priekšā. Jā, Igaunijai laikam būs grūti atrast kādu rādītāju, kur Latvija būtu priekšā... Ar Lietuvu jau situācija būtu līdzīgāka.

Nupat broļuki Lietuvā uz latviešiem atkal sabozušies. Iemesls starpvalstu politiski enerģētiskajam kašķim ir Latvijas ārlietu ministra Rinkēviča izteikumi baltkrievu interneta portālā tut.by, kur viņš pieļāvis mūsu valsts potenciālu interesi par elektroenerģiju, kuru varētu ražot un, iespējams, par labāku cenu Latvijai pārdot patlaban Lietuvas pierobežā Baltkrievijā būvētā Astravjecas atomelektrostacija (AES). Kamēr vēl dzīva Černobiļas traģēdiju piedzīvojusī paaudze, arī šīs AES avārijas seku likvidēšanas tiešie mantinieki visā bijušajā PSRS teritorijā, Baltiju ieskaitot, var saprast lietuviešu negatīvo attieksmi pret šo baltkrievu projektu kopumā: objekts bīstami tuvu Viļņas biezi apdzīvotajam apgabalam, nav nekādu garantiju, ka te tiek izmantotas pašas drošākās tehnoloģijas gan AES būvniecībā, gan tehniskajā nodrošinājumā.

Finanšu ministrija ar iecerēto nodokļu reformu nudien kā tāds tanks dragā uz priekšu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, nepiebremzējot pat pie draudīgākajiem varbūtējās realitātes šķēršļiem. Tanks iet pāri visam ar vienu mērķi: lai tikai jaunajā valsts budžetā nebūtu robu, bet, cik to pēcāk radīsies tiem, kam, gribi vai negribi, nāksies jaunos noteikumus pildīt, tas tankistiem nerūp. Saeimai caurlūkošanai, kā zināms, nodoti vairāk nekā desmit nopietni, mūsu rītdienu ietekmējoši likumprojekti — gandrīz tikpat, cik cilvēka rokām pirkstu. Un, re, kā simboliski sanāk — par jauno nodokļu kārtību domājot, kod, kurā gribi, — sāp visi.

Jaunā budžeta «reforma» atgādina bērnu rotaļas ar plastilīnu — mums tiek lepni solīts salipināt zaķi, bet jābūt priecīgiem, ja beigās mazajam tēlniekam ir sanācis kaut kas līdzīgs kaķim. Valdība solīja, mazinot nodokļu slogu, veicināt ekonomikas attīstību. Tagad, piesedzoties ar sociālo taisnīgumu, tā ceļ nodokļus visam, kam vien (ne)var.

Izsludinot konkursu popmūzikas eksporta veicināšanas projektiem izdevumā Latvijas Vēstnesis, Kultūras ministrija pievērsusies tādai nepastāvīgai un neprognozējamai jomai kā populārā mūzika. Projekta veidotājiem būs jāapkopo, jāuzkrāj un jāizplata informācija vienotā interneta platformā latviešu un angļu valodā par mūsdienu popmūzikas autoriem, izpildītājiem, producentiem, konkursiem, pakalpojumu sniedzējiem, organizācijām, koncertu norises vietām visā Latvijas teritorijā, liekot uzsvaru uz potenciālo eksporta objektu. Iesniegtajam projektam jāspēj nodrošināt mūzikas industrijas pārstāvjus ar aktuālu un savlaicīgu informāciju par konferencēm, semināriem, projektu konkursiem, apmācībām un citiem aktuāliem jautājumiem popmūzikas jomā gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Runājot par drošību uz ceļiem, lai arī oficiālie skaitļi, kas allaž tiek rēķināti un galdā likti bez kādu varbūtēju sakarību paskaidrojuma, uz papīra ar katru gadu izskatās arvien rožaināki, tomēr joprojām šajā ziņā esam Eiropas padibenī — labi, ka aiz mums atrodas tādas valstis kā Bulgārija un Rumānija, vismaz neesam pēdējie — šis fakts noteikti silda daudzu sirdis.

Paziņojums par kārtējās «sabiedriskās kustības» un tajā bāzēta politiskā spēka šodienas debiju būtiski atšķiras no iepriekšējiem. Šis noteikti nav Ingunas Sudrabas vai Mārtiņa Bondara/Artusa Kaimiņa (relatīvo) veiksmes stāstu atdarinājums.

Vasara ir izpriecu laiks — katru nedēļas nogali daudzviet Latvijā tiek svinēti pilsētu, novadu, teātra vai arī alus, reņģēdāju, nēģu un cita veida svētki, cenšoties piedāvāt iedzīvotājiem daudzpusīgas atpūtas programmas visām gaumēm un visiem vecumiem.

Laikā, kad Latvijas politikā dažas pārgurušas vistas un vēl kāds jaunāks gailēns pametuši jau brukt sākušu kādreiz lepno kūtiņu un devušies pie kaimiņiem jaunu laktu un dējamo kaktu leģitimizēt, negaidīti aktualizējusies problēma ar īstajām vistām. Raugi, vakardienas Dienas Biznesā pazīstamā pareizas ēšanas patronese dietoloģe Lolita Neimane, kas oficiālā amatā ir arī Latvijas Diētas un Uztura speciālistu asociācijas vadītāja, pauž satraukumu par drošas... vistas gaļas pieejamību. Ne vairāk un ne mazāk!

Bet kas tev deva! Lai gan vasarā kā pirmsskolas, tā skolu pedagogi bauda atvaļinājumu, kaut kā vienmēr sagadās, ka tieši šajā laikā viņu ministrija aktivizējas jauniem lēmumiem un grozījumiem likumos. Nesen atkal tika aktualizēts nelokāmais nodoms par sešgadīgo iestūķēšanu skolas skolā, kas, rādās, augstajās instancēs tiks arī atbalstīts. Kas par to, ka īstas skaidrības par to, kā iecerēts organizēt šo bērnu mācību procesu, kāds būs mazo skolnieciņu apgūstamais zināšanu apjoms un mācīšanas metodes, nav.

Krievijas parlamenta apakšpalātā — Valsts domē — intensīvi tiek apspriesti grozījumi likumdošanā, kas attiecas uz šīs valsts pilsonību, un šīs izmaiņas var ietekmēt arī situāciju Latvijā.

Ir dzirdēti viedokļi par to, ka reizēm jaunajos projektos, piemēram, Valmierā, Cempu ielā, ir pārāk plati jaunie veloceliņi un pārāk šauri turpat blakus esošie trotuāri gājējiem. Un vispār tajā pusē gājēju esot ļoti maz, kāpēc tik platus kājceliņus kopā ar veloceliņiem tur vajadzējis būvēt...

Tā savulaik, aicinot mainīties uz augšu, mācījis dižais latvju dzejnieks Rainis. Kaut arī pirms pāris gadiem atzīmējām 150 gadu jubileju kopš klasiķa nākšanas pasaulē, viņa idejas ne tik daudz tautā kā valsts politiskajā vidē joprojām dzīvo un nereti arī uzvar. Tāpēc arī deputāti, ievēlēti no konkrētām partijām, taču netikuši kārotajos posteņos vai kāda cita iemesla dēļ, bieži vien mēdz paziņot par pēkšņu ticības maiņu, jo līdz šim viņi kā akli kaķēni maldījušies tumsā, bet nu beidzot atvērušās acis un pamodusies sirdsapziņa liek rīkoties radikāli un atstāt tādas sliktas partijas rindas, kurās labiekārtojušies korumpanti un nožēlojami pašlabuma meklētāji.

Nedēļas sākumā Briselē notika ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksme, kuras darba kārtībā bija arī ministru viedokļu apmaiņa par Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nākotni pēc 2020. gada. Tā notika, uzklausot Eiropas Komisijas informāciju par visaptverošās aptaujas rezultātiem, ko EK paveica, lai noskaidrotu ES lauksaimnieku viedokli par iespējamo rītdienas lauksaimniecības modeli, kā arī skaidrojumu par jūnija beigās apstiprināto EK dokumentu par tālākiem daudzgadu budžeta attīstības scenārijiem. Tos veidojot un arī izstrādājot likumdošanas priekšlikumus par turpmāko KLP, tikšot ņemti vērā arī minētās aptaujas rezultāti un ierosinājumi. Tātad tā ikvienam — lielam vai mazam — lauksaimniekam bija kolosāla iespēja pateikt savas domas un paust savu nostāju par to, kādiem būt laukiem rīt. Vai Latvijas lauksaimnieki pietiekami izmantoja šo iespēju?

Pēdējo mēnešu laikā aizvien acīm redzamāks kļūst fakts, ka 2014. gadā notikusī varas maiņa Ukrainā nav novedusi pie gaidītajām pārmaiņām šīs valsts iedzīvotāju dzīvē, tamdēļ emigrācija no Ukrainas ir pieņēmusi masveidīgus apmērus, pie tam darba meklējumus kā uz Eiropas valstīm, tā Krieviju dodas arī ļoti daudz kvalificētu speciālistu.

Kopš 30. jūnija atkal esam zaudējuši kādu daļu no savas personīgās identitātes. Ja pilnīgi precīzi, to ir iespējams zaudēt ikvienam pilsonim, kuram nezin kāpēc nepatīk pašam savā pasē redzēt savu dzimšanas datumu. Kā jau demokrātiskā sabiedrībā, gan jau tādi īpatņi mums apkārt ir, pieļauju, ka viņiem šīs līdz šim spēkā esošās, manuprāt, ļoti uzskatāmās un ātri nolasāmās identitātes pazaudēšana, vietā iegūstot bezpersonisku, toties unikālu  11 ciparu  kombināciju, saistīta ar tīri privātām un ne vienmēr juridiski tīrām interesēm. Izrādās — līdzšinējā personas koda galvenais trūkums esot tā pirmā daļa, kas sastāv no cilvēka dzimšanas datuma. Kā uzskata Datu valsts inspekcijā, tas sniedzot pārāk daudz informācijas tad, kad tas nav nepieciešams... Pieļauju, ka viena no vietām, kur cilvēkam ar jauno personas kodu būs vieglāk, būs darba birža: labi saglabājušies pretendenti plus mīnus 50 varēs noslēpt savu patieso vecumu un, iespējams, vieglāk dabūt darbu.

Pagājušajā nedēļā Latvijā gāja jautri. Visam pāri, protams, valsts pirmās personas absolūti naivais ceturtdien tautas sapulcē Rīgas pils laukumā izteiktais aicinājums uz grēksūdzi visiem trim galvenajiem un pašiem runīgākajiem Rīdzenē noklausīto sarunu dalībniekiem. Ja tā patiešām notiks un visi trīs A sāks tautai stāstīt par to, kā savulaik, omulīgā gaisotnē kādu gardāku un dārgāku dzērienu malkojot, lielo valsts pīrāgu viņi trijatā gan plānojuši griezt, gan arī pēcāk sev tīkamos gabalos no visa veseluma nogriezuši, tad Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar pilnām tiesībām varēs izvirzīt Raimondu Vējoni ne vairāk un ne mazāk kā Nobela prēmijai. Nominācija varētu būt Par nācijas attīrīšanu ar pašu sasmērētāju rokām.