Viedokļi

Ir kāda recepte, kas daudziem ir ierakstīta sirds pavārgrāmatā. Tā ir Raižu kūkas recepte ar nelielu ironijas piegaršu. Raižu kūkai nepieciešams ņemt glāzi dzīves grūtību. Pielej klāt vienu pusglāzi negatīvas domāšanas. Maisi, kamēr mīkla līdzinās skābām aizdomām un tev sāk šķist, ka neviens tevi nesaprot, neviens tevi neuzklausa un visa pasaule ir pret tevi. Nekādā gadījumā mīklai nepieliec klāt pozitīvas domāšanas vai uzticēšanās Dievam pilienus. Pielej klāt pāris tējkarotes tādu domu, ka atpūta ir velta laika nosišana. Jauc un jauc šo virumu, kamēr esi noguris un pats sev galīgi apnicis. Tad pielej vienu ēdamkaroti sašutuma par zaudējumiem dzīvē, vēl divas ēdamkarotes pesimisma. Uzlej glāzi neēšanas un bezmiega. Cep šo maisījumu garīgās neieinteresētības krāsnī. Dekorē kūku ar mazvērtības krikumiem. Novieto to vientulības skapī, lai tā tur nobriest. Pirms kūku ēst, uzlej virsū mazticības un skepses glazūru. Nekādā gadījumā iepriekš nesaki pateicības lūgšanu Dievam, bet noteikti izlūdzies piedošanu, ka pats savu dzīvi sev esi sabojājis.

Laikā, kad sporta karalis futbols Latvijā ir kļuvis par vispārēju apsmiekla objektu un liekas — zemāk jau nu vairs nav kur krist, pie mums šeit Valmierā gluži pretēji tas piedzīvo pacēlumu — ir godam pelnīts rezultāts (riskēšu apgalvot, ka VALMIERA GLASS VIA futbolisti tūlīt izcīnīs tiesības pēc 14 gadu pārtraukuma atgriezties Latvijas futbola augstākajā līgā), kas panākts godprātīgā un profesionālā ceļā.

Aizrautībai ar sociālajiem tīkliem ir sāpīgs bumeranga efekts: to dēļ daudzi politikas taisītāji — vienalga, ar vai bez partiju biedra kartēm — turpina tik ļoti ticēt savai varenībai un morālajam pārākumam, ka nerēķinās ne ar sabiedrisko domu, ne ar skarbo realitāti.

Pašlaik dzīvokļu īres tirgus specifika Valmierā ne ar ko būtiski neatšķiras no iepriekš redzētās situācijas. Es tikai priecātos, ja būtu lielāks dzīvokļu skaits, ja būtu lielāka rotācija. Kāpēc? Tāpēc, ka ir dabiskie cikli. It sevišķi pēc krīzes, kad cilvēki atgriežas atpakaļ, maina darba vietu. Tad viņiem no sākuma ir jānotic tai vietai, tam darbaspēka tirgus piedāvājumam. Ņemot pēc loģikas, parasti nekad pirmajā pusgadā, pat gadā vai pusotrā cilvēki  neizvēlēsies dzīvokli pirkt, bet gan izvēlēsies to īrēt. Arī, ja paskatāmies uz sevi no malas, tad, mainot darba vietu, dodoties, piemēram, uz Rīgu vai Ventspili, mēs taču jaunajā vietā uzreiz nesāksim ar dzīvokļa pirkšanu. Mums vajag aizķerties tajā darbā, aizķerties bērniem jaunajā vietā, mums vajag aizķerties visā pārējā vietējā dzīvē... Tad, kad tu notici, ka tev šis darbs nav īslaicīgs, bet gan ilglaicīgs, tu pēc pusgada, gada, diviem, cits varbūt nekad, pieņem lēmumu par (dzīvokļa) pirkšanu. Tas ir dabiskais cikls.

Labklājības ministrija nepiekrīt tādam ģimenes valsts pabalstu palielināšanas modelim, kas patiesībā nozīmētu, ka daudzām ģimenēm pabalsta apmērs pēkšņi samazinātos.

Latvijas un Lietuvas kašķim par dzelzceļa sliežu demontāžu apmēram 20 kilometru garā posmā Mažeiķi – Latvijas robeža 2008. gadā bija pavisam konkrēts ekonomiskas dabas iemesls. Lietuva vienpersoniski izlēma nepieļaut, lai jaunais Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmums poļu koncerns Orlen izmantotu saviem pārvadājumiem dzelzceļa līniju uz Rīgas ostu. Sliedes uzņēmums Lietuvos geležinkeliai posmā Mažeiķi – Reņģe izcēla ārā, un poļiem naftas kupčiem nekas cits neatlika, kā pāradresēt savas kravas uz Lietuvas ostu Klaipēdu. Protams, jaunā trase bija garāka, taču šo neērtību leiši Orlen kompensēja ar dikti jau garšīgiem dzelzceļa pārvadājumu tarifiem...

Piekritīsiet, ka pašlaik, kad rudens nāk apgleznot Latviju, Valmierā viena no populārākajām modelēm atkal ir kuplā kļava pašā pilsētas centrā — Gaujas kreisajā krastā pie tilta. Katrs rudens to iekrāso tik koši un neatkārtojami, ka gribot negribot ikdienas gaita, tai garām dodoties, jāpiebremzē. Un, palūkojiet, tieši tā to rudeņos dara tik daudzi. Fotouzņēmumi un video ar kļavu top gan no Gaujas tilta, gan arī no abiem tās krastiem. Valmieras galvenā kļava, kā juzdama savu vienreizību, ar katru gadu top kuplāka, ar rudens zeltu bagātāka.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Rīgā notika ikgadējais starptautiskais forums Rīgas konference, kura galvenā tēma ir ārpolitikas un drošības jautājumi. Konference ir gana autoritatīvs pasākums, pie kam ar labu tendenci gadu no gada «pieņemties svarā», un laba iespēja Latvijai starptautiskā līmenī atgādināt par sevi un savām bažām un problēmām.

Nācies būt vairākos pasākumos, kuros augstāka vai zemāka ranga ierēdņi, pašvaldību darbinieki spriež par bērnu turpmāko izglītošanu. Esot jāreformē izglītības sistēma, lai skolēni pagūtu apgūt gan tās zināšanas, kādas bija jāapgūst jau viņu vecākiem, gan arī pēdējās desmitgadēs vēl klāt nākušās. Tādēļ saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas plāniem nākamajā septembrī par skolēniem jākļūst jau sešgadniekiem. Tad skolās vajadzētu jau arī ieviest kompetencēs balstītu izglītības saturu. Kas tas tāds, cenšas skaidrot tā iecerētāji un mēģina saprast pedagogi. Bet vecākiem laikam gan ir tumša bilde, uz kādiem viņu laikos skolā nebijušiem jaunumiem būs jāgatavo atvases.

Mūsu valstī latviešu valodas lietošana noteikta ar likumu, tāpēc joprojām, maigi sakot, ar neuzticību tiek uztverta ikviena iespējamā atkāpe no šīs normas. Lai atceramies, kādas pretenzijas pavisam nesen izsauca ietekmīgās Ārvalstu investoru padomes pieprasījums pēc oficiālas angļu valodas izmantošanas valsts pārvaldē. Protams, te fonā ir pamatīgu investīciju (ne)ienākšana vietējā biznesā, taču valsts valoda tomēr ir valsts valoda, ar kuras lietošanu vismaz pagaidām nākas rēķināties. Investoru viedoklis — obligāta latviešu valodas izmantošana viņiem šeit ir «nevajadzīgs procesu pagarinājums laika izteiksmē», un visā pasaulē taču joprojām spēkā aksioma time is money.*

Lai arī sociālistiskā sacensība starp brālīgajām padomju republikām palikusi teju trīs gadu desmitu senā pagātnē, joprojām, bet nu jau brīvajā Eiropā, mīlam samēroties kapitālisma sasniegumos ar kaimiņiem, ka, lūk, Igaunijā algas lielākas, savukārt Lietuvā produkti lētāki, retoriski vēršoties pie valstsvīriem — kāpēc tā vēl nav pie mums.

Oficiālās ES valodas statuss un pilnvērtīga līdzdalība informācijas tehnoloģiju saturā un virtuālajā tīmeklī ir papildus garantijas tam, ka mūsu dzimtajai valodai ir spēcīgas saknes arī šajos laikos, kas pilni ar globalizācijas radītām iespējām, kārdinājumiem un riskiem. Tomēr tā joprojām šķiet tik trausla, tik viegli nomācama, piedrazojama svešās un spēcīgās ietekmēs.

Līdz septembra beigām mūsu uzņēmumā gatavojām dokumentu paketi, kas ir samērā liela un sarežģīta, lai varētu startēt konkursā uz Eiropas Savienības finansējumu. Esam testa režīmā Valmierā izmēģinājuši vairākus jaunus autobusus. Izskatās, ka Valmieras pasažieru pārvadājumu apjomiem, tiem pretī noliekot iespējamās izmaksas un arī infrastruktūru, kas varētu nodrošināt šādu autobusu regulāru pārvietošanos, mēs nevaram atļauties pilsētas maršrutos elektroautobusus. Tie ir pārāk lieli izdevumi. Ja mēs vairākkārt celsim biļetes cenu, neviens taču ar šādu autobusu nebrauks! Šie elektroautobusi brauks tukši, un pie tam par kādu naudu!

Lai gan tagad — putnkopji cāļiem ļauj piedzimt, cik un kurā brīdī vajag, joprojām spēkā — ir teiciens «Cāļus skaita rudenī». Turklāt jau pavisam tuvu ir diena, kad vien — tik cāļu, — cik — saskaitīsim šoruden, drīkstēsim saskaitīt arī nākamā gada 6. oktobrī, kad gluži kā cāļi rindā 13. Saeimas vēlēšanām rindosies politiskās partijas un to apvienības.

Ik pa laikam tiek vētīts un pētīts, kāda ir «zaļā koridora» atdeve. Jāatgādina, ka tā nosauca valsts apmaksātu procesu, kad pacienti, kuru ģimenes ārstam ir aizdomas par iespējamu onkoloģisku saslimšanu, pāris nedēļu laikā tiek uz konsultāciju pie speciālista un tālāku izmeklēšanu Rīgā.

Piedošana nav burvju nūjiņa. Ir gribēšana piedot un varēšanas piedošana: mēs gribam piedot, bet nevaram. Tad, kad mēs to varam, kad galva un sirds beidzot spēj vienoties, vēl paliek atmiņas, šīs sāpīgās lietas, kas uzpeld virspusē, kas satrauc un no jauna iekvēlina naidu. Tā ir atmiņas piedošana. Tā nav viegla. Tā prasa daudz laika.

Šā gada 1. oktobrī Spānijas autonomajā provincē Katalonijā bija paredzēts referendums par iespējamo šīs Spānijas pašas bagātākās provinces neatkarības pasludināšanu. Tieši bija paredzēts, jo izrādās, ka sevi par demokrātijas un visu iespējamo tiesību bastionu dēvējošajā Eiropas Savienībā (ES) nevienu neinteresē fakts, ka Spānijas varas iestādes bez lielām ceremonijām arestē autonomijas līderus, konfiscē referenduma biļetenus, slēdz vēlēšanu iecirkņus, bloķē katalāņu interneta vietnes, draud ar bruņoto spēku ievešanu provincē un īsteno vēl virkni citu līdzīgu pasākumu.

Vairs tikai nedaudz vairāk par gadu palicis līdz Latvijas valsts simtgades svinībām. Šīs svinības nenoliedzami būs nozīmīgs notikums mūsu salīdzinoši joprojām jaunajai valstij, kā arī visiem tās iedzīvotājiem.

Aizvadīts kārtējais Valmieras maratons. Neņemos spriest, kā tā organizatorisko pusi vērtējuši paši skrējēji, toties no vairākiem valmieriešiem nācies dzirdēt viedokli, ka transporta satiksmes organizācija gan bijusi ne tā veiksmīgākā. Nu, varbūt ne tieši organizācija, bet tās izpildījums.

Vai Austrumeiropa tik tiešām ir vecās Eiropas produktu izgāztuve? Vai tas ir iespējams, ka labi pazīstamu zīmolu pārtikas un citas preces var atšķirties pēc garšas un sastāva atkarībā no tā, kur zīmola produkts ražots: Vācijā vai Polijā? Līdz šim uz šiem jautājumiem apstiprinoši atbildēja produktu, kas sagatavoti pēc atšķirīgas receptūras, pircēji, kuri šad un tad lūdza atvest bērnam kvalitatīvāku zobu pastu no Nīderlandes vai veļas pulveri par to pašu cenu, kāda pie mums no Vācijas, taču pašlaik otršķirības fakts atzīts visaugstākajā līmenī: Eiropas Parlamentā no tribīnes EK prezidents Žans Klods Junkers teicis, ka nedrīkst būt tā, ka ir savienībā valstis, kuru pilsoņi pērk produktus, kuru sastāvā ir mazāk zivju, šokolādes, ka ir normas un regulējumi, kas ražotājam jāievēro jau tagad.