Viedokļi

Ziemassvētku gaidīšanas laiku mēdzam asociēt ar mīlestību, sirsnību, arī līdzcietību. Tieši par pēdējo gribētos parunāties varbūt tādā mazāk skartā griezumā. Nu, piemēram, nosacītā pakalpojumu sniegšanas jeb pārdošanas ķēdē uzņēmējs, arī darba devējs – pārdevējs, arī darba ņēmējs – pircējs. Lai precīzāka runāšana, apskatīšu vienu ķēdes izpausmi – veikalu. Ja ņemam strikti no ierastās kārtības, tad taisnība vienmēr šajā mijiedarbībā ir pirmajam un trešajam, t.i., īpašniekam un pircējam, vidējais – pārdevējs – vienmēr dabūs pa ausīm no abām pusēm. Cik taisnīgi vai ne – tas jau ir cits jautājums, kas nav manā šodienas problēmas izklāstā.

Ziņa, ka Saeimas latviskās partijas grib redzēt valdības vadībā Krišjāni Kariņu, man neizbēgami atsauca atmiņā Mākoņtēva un Buldozera leģendāro telefonsarunu, kas «jūrmalgeitas» izmeklēšanā tika noklausīta un publiskota – kā izvēlēties viņu interesēm «pareizāku» kūrortpilsētas domes priekšsēža vietnieku.

Viena no lietām, kas uzņēmējiem ļoti svarīga, ir stabilitāte un skaidrība. Protams, tajā brīdī, kad veidojas valdība un kad top valdības deklarācija, kas iezīmēs turpmāko ceļu, ir svarīgi zināt, kā uzņēmēji un sabiedrība dzīvos turpmākos četrus gadus, ka valsts virzīsies šādi un kādas būs galvenās aktualitātes. Līdz ar to arī uzņēmēji varēs daudz mērķtiecīgāk investēt un rēķināties ar kaut kādu vektoru.

Pamatīgu viļņošanos sabiedrībā izraisījis tautā iemīļotā labdarības maratona Dod pieci! šī gada izvēlētais mērķis – ziedojumu vākšana bezmaksas praktiskām un psiholoģiskām mācībām jaunajiem vecākiem. Precīzāk, lielākā neizpratne daudzus skārusi pēc šīs akcijas aicinājuma noskatīšanās/noklausīšanās, kurā maza meitenīte skumst par vienmēr aizņemto tēti: «Tēti, es gribētu, lai tu mācētu būt ar mani. Sāc ar piecām minūtēm dienā.»

Šī nedēļa atnākusi joprojām bez jaunas valdības, taču ar skaļām KNAB aktivitātēm Rīgas domei piederošās Rīgas satiksmes vadošajos kabinetos. Kopīgi darbojoties KNAB vīriem un viņu poļu kolēģiem, savaņģoti seši cilvēki Latvijā un divi Polijā, viņus tur aizdomās par līdzdalību 800 tūkstošu eiro liela kukuļa saveidošanā caur Latviju, Kipru, Honkongu un Ķīnu, sakārtojot apmēram 200 autobusu un trolejbusu piegādi Rīgas pasažieru pārvadājumu nodrošināšanai no rīdzinieku sadarbības partnera Polijā Solaris Bus&Coach.

Drīz pietrūks latviešu alfabēta burtu, lai pirms vairāk nekā diviem mēnešiem ievēlētā Saeima definētu kārtējo plānu, kādu kabinetos un aizkulisēs stutējuši, uzsverot, ka tik daudz bijis sarunu un pārdomu, lai Latvija tiktu pie sakarīga galvgaļa, bet atkal nekā. Līdz šim bijusi vismaz imitēta rosība kuluāros, bet tagad prezidents kā liels aktieris nolēmis izturēt pauzi... Aktieri nav slēpuši, ka bieži vien pauze nav nekāda māksla, tas ir tukšuma brīdis tevī. Esi apjucis, aizmirsis un ceri uz čukstu no sufliera būdas.

Prognozējamā KPV LV premjerministra amata kandidāta Alda Gobzema prognozējamā izgāšanās ir aktualizējusi jautājumu par iespējamām Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kuru sarīkošana gan nav tik vienkārša, kā šķiet pirmajā brīdī, un pārskatāmā nākotnē jaunas vēlēšanas, visticamāk, nav gaidāmas.

Plašsaziņas līdzekļos ir nonākusi informācija par to, ka 13. decembrī Briselē Latvijas, Igaunijas un Lietuvas lauksaimnieki gatavojas protestēt un paust savu viedokli par godīgiem tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem. Šī tēma, kā zināms, jau ilgstoši ir ļoti sāpīga tieši baltiešiem, un viss diemžēl liecina, ka īpašus, konkurencei būtiskus uzlabojumus tā mums nesola arī nākamajā, jaunajā Kopējās lauksaimniecības politikas piedāvājumā 2021. – 2027. g. periodam. Tajā mūsu virzienā nav redzami ilgi gaidītie un dažādās sarunās prasītie jauninājumi. Tiek plānots, ka baltieši turpinās saņemt tikai 75% – 77% no ES vidējā maksājuma. Tad nu sanāk, ka Baltijas lauksaimnieki jau trešo KLP plānošanas periodu pēc kārtas apzināti ir nostādīti ievērojami sliktākā, nevienlīdzīgā situācijā.

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors tēlnieks Aigars Bikše, lai gan pats viņš to noliedz, ir provocētājs. Dzīvē tas izpaužas ekstravagantā ārienē un ģērbšanās stilā, savukārt mākslā – hipertrofētās skulptūrās un instalācijās ar vēstījumu, kas ne vienmēr ir glaimojošs sabiedrības paradumiem, taču reti kuru atstāj vienaldzīgu, vai tas būtu mākslas objekts Meitene ar kurpi Universitātes Botāniskajā dārzā vai Divi Raiņi pie Nacionālās bibliotēkas.

Pelēkumā, kad gaismas stundas turpina iet mazumā un līdz Ziemassvētkiem ir jāgaida vēl ne viena diena vien, ļoti gribas, lai pasauli kaut nedaudz gaišāku dara vismaz baltais sniegs. Nedaudz jau uzsniga, bet vēl ātrāk nokusa. Nu tautā populāri laika zīmju vērotāji un zinoši meteorologi mēģina prognozēt – būs vai nebūs Latvijā atkal nevis zaļie, bet baltie Ziemassvētki? Iespējams, ka šogad vēl kaut cik, vismaz kādā Latvijas vēsākā novadā sniegs arī būs.

Ziemassvētku vecītis skatās, tāpēc uzvedies labi un neniķojies ir mantra, ko jau no novembra beigām vecāki mēdz skaitīt saviem bērniem, kas tic šim tēlam. Esi labs, un Ziemassvētku vecītis atnesīs visu, ko vēlies. Morāle: mēnesi esi paklausīgs vecākiem, saņemsi dāvanas, bet, ja niķosies pēdējo mēnesi pirms svētkiem, tas būs iemesls, lai kaut ko no vēlmju saraksta varētu izslēgt. Tomēr bērniem ir vajadzīgs labais piemērs, lai tās nebūtu tukšas runas, gluži kā latviešu mūziķis Gustavo dzied savā dziesmā «Mūsu soļi»: «Vārdi māca, bet piemēri aizrauj.» Pašiem aizdomāties: ko es labu varu izdarīt? Kā iepriecināt otru vai savu bērnu? Vai pats esi uzvedies labi un esi pelnījis Ziemassvētku vecīša nestos labumus?

Vai tikai Guntis Bojārs ar savu aizliegtā paņēmiena žurnālistiku neiebrauca tajā purvā, kurā jau ne reizi vien iekūlies Lato Lapsa, latvju sabiedrības kritiskā prāta spītīgais modinātājs? Viņa celtiem skandāliem ap VVF kapavietu vai Šlesera tēva slimību bija rikošeta efekts: tie drīzāk kaitēja pašam atmaskotājam, bet nenieka – tajos iesaistītajiem.

Jāteic, esmu redzējis gan Latvijas simtgades koncerta Mīlestības vārdā. 18+ pieteikumu Latvijas televīzijā ar galvenā organizatora Jāņa Šipkēvica juniora piedalīšanos, gan pēc tam – arī TV ekrānā – gandrīz visu 19. novembra pasākumu pie Gaismas pils. Manuprāt, brīvdabas koncerts bija ļoti sirsnīgs un ar labu emocionālo virzību. Par to paldies rīkotājiem un izpildītājiem. Nevaru izteikties vien par Evijas Vēberes talantu, jo viņas dziedājumu koncerta sākumā patiešām nedzirdēju. Iespējams, Latvijā patiešām dzimusi jauna Singa...

Šīs nedēļas nogalē Adventes vainagā iedegsim otro sveci. Tas nozīmē, ka Ziemassvētku gaidīšanai atvēlētais klusais pārdomu laiks jau pusē. Kādas atziņas tas dāvās, tas gan atkarīgs tikai no mums pašiem – cik spēka būs mūsos, lai nepadotos pirmssvētku reklāmu ārišķībai un globālajā iepirkšanās drudzī nepazaudētu gada gaišākā, nozīmīgākā Notikuma vēsti.

Novembra beigās Melnajā jūrā notika robežincidents starp Krievijas robežsargiem un trim Ukrainas kara flotes kuģiem (vai pareizāk – diviem kuteriem un velkoni), kas noslēdzās ar to, ka Krievijas puse, lietojot bruņotu spēku, arestēja ukraiņu kuģus un visus 24 to apkalpju locekļus.

Kāds jūsmājās ir decembris? Pārsvarā šo saucam par gaidīšanas, Ziemassvētku gaidīšanas laiku. Un reti kurš teiks, ka šie svētki viņam ir vienaldzīgi. Ne katram ir kristīga, ne katram folklorā balstīta pārliecība, bet pārsvarā šie svētki cauri laikiem un gadsimtiem saukti par gada gaišāko notikumu. Ja nevaram pateikt neko citu, tad mēdzam bilst, ka tas ir laiks, kad dzimst brīnums. Ticība gaišumam, kaut kam labākam gadu tūkstošiem bijusi svarīga visai cilvēcei.

Laikā, kad Krievija pēc agresijas pret Ukrainas karakuģiem kritusi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) nežēlastībā, kārtējo pagali pusgadsimta okupāciju pārdzīvojušo apziņā vai zemapziņā gruzdošajam ugunskuram krievi nāk! svētdienas vakarā piemeta modrie de facto veidotāji, atklājot kādu pērnā gada nogalē notikušu aizdomīgu nekustamā īpašuma pirkumu. Šādi darījumi gan Latvijā nav nekāds retums, un, ja pircējs būtu kāda no tirdzniecības vai šovbiznesa haizivīm, notikušais reti kuram izraisītu interesi. Taču šajā gadījumā nepilnus divus kilometrus no starptautiskās lidostas Rīga esošo ēku, kur līdz šai vasarai atradās pludmales volejbola centrs Brazīlija, caur Latvijā reģistrētu firmu iegādājies Krievijas militārās industrijas pārstāvis. Paceļot nomas maksu, jaunais īpašnieks licis nepārprotami noprast, ka pludmales volejbolu Latvijā viņš attīstīt diez ko negrasās, līdz ar to dodot vielu minējumiem, ko nozīmē celtnieku rosība objektā, kas atrodas ne vien lidostas Rīga, bet arī ASV vēstniecības un Latvijas Pasta centrālā biroja, kā arī ar militāro ražošanu saistītu uzņēmumu stratēģiskā tuvumā.

Pirms pāris dienām man bija saruna ar cilvēkiem par labdarības organizāciju, ko vadu jau septiņus gadus. Man uzdeva jautājumu: «Vai Dievs vienmēr tevi tā ir mīlējis kā šodien?»

Nesen izdevās kādu stundu pabūt izcili radošā atmosfērā, kur pāris dienu garā starptautiskā pasākumā tehniski izglītoti jauni cilvēki vārda tiešā nozīmē radīja jaunas, dizainiski interesantas un tai pašā laikā praktiski noderīgas lietas. Kāds jau no mājām bija atbraucis ar ideju galvā, pārējie, sadalījušies komandās, bija gatavi ar savu intelektuālo pienesumu katru šādu ideju cinīti apaudzēt ar krietni vien nopietnāku čaulu, lai taptu kāda funkcionāla un sabiedrībai vajadzīga lieta. Neskatoties uz saviem izglītības diplomiem, visus kopā sabraukušos vienoja doma strādāt ar koku, visdabiskāko no visiem materiāliem. Prātus kopā lika dizaineri, arhitekti, programmētāji un gan jau arī vēl kādu citu tehnisko lietu pratēji, taču tikpat labi viņu pulciņā varēja būt arī kāds literāts, ķīmiķis  praktiķis vai fiziķis pētnieks. Kāpēc ne? Šajā gadījumā jauniešiem ir gan interesants maizes darbs ikdienā, gan varbūt arī hobija līmenī interese par kokapstrādi. Arī pēc šādas prātu vētras divu diennakšu garumā viss viņu dzīvē paliks pa vecam, un kopīgi izstrādātais jaunais projekts būs tikai vēl viena vērtīga pieredze turpmākajai viņu dzīvei.

Vai tikai vecie buki nav aizgājuši pārāk tālu jauno politisko līderu «izdresēšanā»? Iespējams, tās dēļ patlaban mēs esam pavisam stipri pietuvojušies iespējai, ko daļa tā dēvēto labēji centrisko politiķu sludina kā Latvijas pastardienu – valdībai ar Saskaņas līdzdalību.