«...Tik sarkans dzintars vien»

Joprojām izdevīgos brīžos – medijos, tribīnēs un priekšvēlēšanu runās – tiek māksloti apraudāta Liepājas un Jelgavas cukurfabriku slēgšana, tukši vaimanājot par iedomāto postu, kas tādējādi nodarīts Latvijas laukiem. Kaut Zemgales lauki nav nezālēm aizauguši, Briseles kompensācijas ir ieguldītas labības vai rapša audzēšanā, bet veikalu plaukti stāv pilni ar dažnedažādu (tostarp lētu) cukuru, un no tāda ne zaptes ierūgst, ne «Selgas» cepumi ierasto garšu zaudē. Tieši par tādu pašu vaimanoloģijas objektu droši vien kļūs arī akciju sabiedrība «Dzintars».  Nostalģijai ir milzu vara pār cilvēku prātiem. Jo mums gribas ticēt, ka strauji mainīgajā pasaulē pastāv nemainīgas lietas, «kas atnāk ļaudis pavadīt no šūpuļa līdz kapam»... Baidos, ka tieši ar to – lai tauta neskumtu, valdība stutēs «Dzintaru» kā nacionālo zīmolu – ilgus gadus veikli spekulēja Iļja Gerčikovs, akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs* un patiesā labuma guvējs.  Viņš izrādījās jau tik «drosmīgs», ka vairs neveica sociālos maksājumus par saviem darbiniekiem un nemaksāja nodokļus valstij. Kopumā, pēc VID aprēķiniem, tā iekrājās gandrīz 7 miljonus liels parāds. Tā diemžēl jau ir droša garantija, ka «Dzintars» no maksātnespējas neatgūsies.