Reizē ar Gaujas tecēšanu un nesteidzīgo savas gultnes mainīšanu Valmierā kopš laiku laikiem līdz absolūtai pareizībai nav izdevies atrisināt upes krasta sakārtošanu. Šovasar pie dabas krūts brīvo laiku pavadīt mīlošajiem tāda neliela priecāšanās radās, kad tika saposts, pārsteidzoši skaists iekārtots krasta stūris starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm.
Jau par tradīciju kļuvusi Starptautiskā mācību nedēļa Vidzemes Augstskolā (ViA), šogad tā pulcē vieslektorus no Somijas, Moldovas, Baltkrievijas, Zviedrijas, Albānijas un Kirgiztānas.
Kas ir lielākais, ar ko vari lepoties?Skatoties, kurā jomā… Ja par vēsturi, tad — esmu sagatavojis publicēšanai Visvalža Lāča “Latviešu tautas un zemes vēsturi”divos sējumos. Tā tapa ilgā procesā, iespējams, tādēļ kaut kāda kļūda varbūt palikusi neizķerta, tomēr kopējais ieguvums, manuprāt, no tā ir liels. Un, protams, Historia.lv ne mazāk. Mans projekts no A līdz Z ir Voldemāra Dāvida Baloža brošūras “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas”atkārtots izdevums ar attēlu pielikumu un komentāriem.
«Salna koda sārtu ziedu, roze vīta pumpurā» tā par visskaistāko ziedu nenovēršami īso mūžu teikts kādā senā dziesmā. Bet tad nāca gleznotājs un prata savam visskaistākajam ziedam iedot daudz garāku mūžu. Pēc viņa, nedaudz vēlāk uz ziediem sāka lūkoties arī fotogrāfs. Nav taču pasaulē pacietīgāks pozētājs, modelis par ziedu, kad vien pašam māksliniekam ir vajadzīgā pacietība, lai īpašās gaismās, savā skatījumā sagaidītu uzplaukstoša zieda brīnumu, pat pārsteigumu.
Vēl nesen tikai vēstījām par trim jaunām atpūtas vietām, kas iekārtotas Gaujas krastā līkumā starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm. Bet pagājušajā nedēļā un brīvdienās jau varēja vērot, ka visas tās ir ne tikai pamanītas, bet arī itin mīļi apdzīvotas: vienā nišā uz no akmeņu krāvumiem izveidotām, ar dēļiem segtām sēdvietām lielisku vietu savām sarunām un mazuļiem sildīšanai rudenīgajā saulē bija atradušas divas jaunās māmiņas.
Maģistra grāds kabatā, palikuši pēdējie soļi līdz solista diplomam Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Valmieriete MADARA PĒTERSONE, Kremerata Baltica vijolniece.
Par plostošanu un koku pludināšanu Gaujā mūsdienās vairs vien reizēs, kad jāatrod kaut vai kāds iemesls jaunu svētku izgudrošanai, atceras. Bet bija laiki, kad tā arī daudziem valmieriešiem bija pamatīga padarīšana. It sevišķi, kad kopā nesasaitēti baļķēni pa upi cauri Valmierai uz leju tika pludināti.
Šoreiz Miķelis vēlas padiskutēt par problēmu, kas bija būtiska un tika atbilstoši risināta jau akmens laikmetā, taču saglabājusies vēl līdz mūsu dienām visā pasaulē. Un Valmiera šajā ziņā nav izņēmums.
«Mana pasaule vērās caur Norvēģiju un norvēģu valodu. Jā, to var nosaukt par apsēstību vai par jebko, bet tā vienkārši kļuva par daļu no manas dzīves,» saka skolotāja Sanda Deisone, kura jau 25 gadus māca norvēģu valodu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un neslēpj, ka norvēģu valodas zināšanas viņai dāvājušas simtiem jaunu iespēju, kā iepazīt sevi, cilvēkus un dzīvi. Arī saviem skolēniem viņa ne tikai māca svešvalodu, bet ģimnāzistus arī iepazīstina ar ziemeļnieku plašo pasaules redzējumu.
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
Valmieras centrā pēc kārtīgas restaurācijas Vecpuišu parkā solīdā paskatā tagad paviljons ar ekskluzīvu koncertzāli, kurā uzstājas tuvāki un tālāki mākslinieki. Runā, ka arī ēšana zem tā paša jumta esot tīri smeķīga. Vai abas jau pieminētās šanas ikvienam ierindas valmierietim pa kabatai, tas šoreiz Miķeli mazāk uztrauc, jo degpunktā kāda cita lieta. Par to jau ne pirmo dienu galvas groza šī Vecpuišu parka bezmaksas pakalpojuma izmantotāji, uz soliem svaigā gaisā sēdētāji, bet konkrētu norādi uz acīmredzamu brāķi parka projekta realizācijā Miķelim aizvakar deva Valmierā visur kājām staigājošais un ar fotogrāfisku redzes leņķa fokusu apveltītais jaunpensionārs D. kungs. Viņš allaž uz dzīvi skatījies ar autoram tīkamu veselīga melnā humora dzirksti, taču šoreiz bija patiešām saskumis, lai neteiktu, ka nikns uz viņam nezināmiem cilvēkiem tepat Valmierā un arī Vidzemes galvaspilsētai attālajā Olaines pagastā.
Sensenos laikos, kad vasaras bija siltākas un ziemas sniegotākas, IEVA ALHASOVA pēc 1. kursa Vidzemes Augstskolā bija laikraksta Liesma praktikante. Nu viņa no aizrautīgas studentes izaugusi par respektablu biznesa lēdiju, kura, lai cik tas neparasti kādam neliktos, ceļu no galvaspilsētas uz dzimto Valmieru joprojām mēro ar sabiedrisko nevis dienesta vai privāto transportu. Tāpēc Ievas soma nav no vieglajām – tajā vienmēr līdzi tiek vadāts dators, lai ceļā varētu pāris stundas mierīgi pastrādāt.
Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS reiz atzinās, ka teātris ir tik ļoti nepanesams, ka nespēj bez tā dzīvot. Kad izrādi vēl tikai idejas un ieceres līmenī kā tikko dzimušu, vēl krunkainu, mazliet neveiklu un bezspēcīgu bērnu uzliec uz galda publiskai apskatei sākumā kolēģiem, pēc tam skatītājiem, kuri vērtē, diskutē, izsaka piezīmes. Paiet pāris mēneši, izrāde saaug ar ģimeni — radošo ansambli, bērns ir pieaudzis un izrādās, ka tu vairs šajā ģimenē nevari piedalīties. It kā vari un nevari reizē. Pastāvīga vientulība, ar ko jādzīvo. Tomēr teātris ir dzīvā māksla, bet viss dzīvais — mīlestība.
Interesanti bija uzzināt, ka pirmsākumos Vecpuišu parkā bija iecerēts liliju dārzs. Šobrīd, kad parkā notiek pārvērtības, padomāts arī par lilijām — jaunajā puķu dobē to būs diezgan daudz, tiesa, tās nebūs īstās, bet dienziedes jeb dienlilijas.
Valmieras pašvaldība ik gadu atvēl līdzekļus elementu papildināšanai pilsētas publiskajos rotaļu laukumos. Šoreiz par diviem elementiem bagātāks kļuvis rotaļu laukums Raiņa ielā 3 pie Dzirnavu ezeriņa. Ir novērots, ka šis laukums arī ir visvairāk apmeklētais.
Valmieras pilsētas pašvaldība šovasar īsteno projektu «Gaujas krasta daļas Valmieras pilsētā sakopšana un labiekārtošana dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un aizsardzībai», kas tika atbalstīts Latvijas vides aizsardzības fonda izsludinātā projektu konkursa «Dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un aizsardzība» aktivitātē «Vietējās vides iniciatīvas».
«Gribēju turpināt mācīties, lai gan īsti nebija skaidrs, ko tieši savā dzīvē vēlos darīt, uz visiem 100 procentiem nebija. Tā nu izvēlējos studiju programmu, kas visvairāk gāja pie sirds, tepat Vidzemes Augstskolā — Komunikācija un sabiedriskās attiecības. Līdz šim brīdim neesmu nožēlojusi savu izvēli un domāju, ka arī nenožēlošu, jo man ir sirsnīgas kursa biedrenes, zinoši un profesionāli pasniedzēji, no kuriem es iegūstu ļoti daudz,» tā stāsta Sanda Mona Muska — Vidzemes Augstskolas 2. kursa studente.
Skaistā vietā
Reti vairs kāds atminēsies, ka savulaik, 1942. gada jūlijā, svinīgi atklāts Valmieras novada muzejs? Ievērojamo notikumu atspoguļoja arī vietējais laikraksts Tālavietis, lasītājus informējot par darba laikiem un apmeklējumam piemērotākām dienām (svētdienās plkst. 10 — 15, trešdienās 13 — 18, ceturtdienās 15 — 20), gan par vērtīgajām senmantām, kuras «nu tagad aplūkojamas ikvienam interesentam». «Piemiņas glabātājs,» kā rakstā jūsmīgi cildināts jaunatvērtais vēstures muzejs «atrodas ļoti skaistā vietā, bijušajā tūristu mītnē Gaujas krastā.
Turpmākais stāsts noklausīts no autora jaunības dienu drauga, kuram darba darīšanās bieži nākas ceļot, tostarp arī uz Krieviju, ieskaitot arī šīs valsts aiz Urālu kalniem esošās lielpilsētas.