MĀRTIŅŠ RUDZĪTIS studiju laikā tā iemīlējis Valmieru, ka tagad to sauc par savām mājām. Iztiku viņš sev nopelna strādājot informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, bet lielu viņa dzīves daļu aizņem Tautas deju ansamblis «Gauja». Tāpēc XXVI Vispārējos Dziesmu un XVI Deju svētkus jaunietis gaida vairāk nekā savu dzimšanās dienu.
Pēdējo divu gadu laikā, pateicoties projektam Explore Hanza un Valmieras pašvaldības atbalstam, man kā Valmieras muzeja darbiniecei ir bijusi iespēja apmeklēt vairākus arhīvus Vācijā, kas devuši jaunas, unikālas ziņas par viduslaiku un jauno laiku Valmieru. Bet ne tikai.
Miķelim nesen Liesmā gadījās palasīt par valsts karogu – mazu, lielāku un patiešām bezjēdzīgi monstrālu Rīgā un vēl dažās svilpes vietās lokālajās pašvaldībās – būšanu Latvijā, kur vēl ierasts vai katrā otrajā kāršanas reizē sarkanbaltsarkanajam siet melno lenti klāt, un sirmajā karaļvalstī Zviedrijā, kur karogi pilda karogu funkciju bez papildus sēru opcijām.
Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām liepiņām. Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai pirms gadiem gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī tīri mehāniski, jo auga pārāk tuvu brauktuvei.
Aktrise un režisore Indra Roga. Pasakot šo vārdu salikumu, pateikts būtu ļoti daudz, ja šo sarunu pamanītu teātra mīļotāji. Katrs no viņiem zina nosaukt kādu Indras spēlētu lomu, kādu iestudētu izrādi. Tās vairākas sezonas iestudētas arī Valmieras teātrī — «Zojkina kvartira», «Meistars un Margarita» un citas. Pašlaik repertuārā ir «Vidzemnieki». Taču Indras darbu un pienākumu listē jau labu laiku ir vēl citi ieraksti. Viņa strādā Kultūras akadēmijā un skolo jaunos aktierus. Vēl svarīgāk, ka kopā ar Mihailu Gruzdovu pašlaik audzina Valmieras teātra kursu, un gadu viņa ir Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja.
Nekad nesaki nekad, mēdz teikt dzīves pieredzējuši cilvēki, gribēdami iekarsušam solījuma devējam saglabāt atkāpšanās ceļu. Ir kaut kas komisks šajā atziņā, un pašai to nākas atzīt, kad runa ir par kapiem.
2004. gada oktobrī Latvijā tautas aptauja noskaidroja 100 populārākās personības. Interneta portālā Apollo bija 2588 balsotāji, par zināmāko atzīstot tālaika Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Latvijas Avīzes un Mājas Viesa 4315 anketās par populārāko atzīts Latvijas Valsts bijušais prezidents Kārlis Ulmanis. Kopumā visvairāk balsu (5144) par Dainu tēvu Krišjāni Baronu. Pirmajā desmitā vēl: Kārlis Ulmanis (5080 balsis), rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (4990), Latvijas Valsts bijušais prezidents Jānis Čakste (4930), Vaira Vīķe-Freiberga (4852), sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs (4800), militārais darbinieks Oskars Kalpaks (4743), tēlnieks Kārlis Zāle (4591), dzejnieks Rainis (4579), komponists Raimonds Pauls (4566).
Viņu skaistākie sapņi reiz sākās laikā, kad daba plaukst ziedos un reibina smaržās. 1967. gada 27. maijā Skaidrīte un Aivars salika kopā katrs savu, un sākās viens kopējais dzīves sapnis — kopā izjust, kā aust jauna diena, kā gluži vienkārši ir jābūt kopā, lai priecātos par visu, kas uzplaukst Mīlestības dārzā.
ANETE MĪLBERGA ir īstena valmieriete, kas bērnību pavadījusi deviņstāvenēs un spēlējoties Gaujas krastos. Jaunā meitene dalās pārdomās par Valmieru un savu ikdienu.
Tiem valmieriešiem, kuru ikdienas ceļi ved garām bijušajam maizes kombinātam, noteikti nav palikušas nepamanītas šīs vienubrīd galīgi pamestā padomju laika industriālās maizes ceptuves ēku kompleksa pārvērtības. Tām visciešākā saistība ar lielu ražošanas uzņēmumu otrā Gaujas krastā, tāpēc Valmierietim par visu šī procesa anatomiju klāsta SIA VALPRO valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings.
Pirms 130 gadiem
1888. gada 9. maijā (j. st.) Kauguru pagastā kalpu pāra Mārča un Marijas Kārkliņu meitai Annai piedzimst ņiprs puišelis, kuram kristībās luterāņu baznīcā ar mācītāja Jāņa Neilanda svētību dod divus vārdus: Kārlis un Voldemārs. Ierakstā par vecākiem norādīts, ka māte ir neprecētā Anna Kārkliņš Kauguru pagasta Iemetējos. Par kūmām aicināti šo māju saimnieks Jānis Briedis ar sievu Mariju un pašas brālis, zēna krusttēvs Kārlis Kārkliņš. Iemetējos bez Annas, kurai tobrīd jau 32, dzīvo jaunākie brāļi — Mārcis un jau minētais Kārlis. Par zēna tēvu nekas nav zināms. Autobiogrāfijā publicists un literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš rakstīs: „Mana māte bija neikdienišķa sieviete. Viņas dzīvei bija noteikts mērķis. Viņa izvadīja mani skolotāju seminārā un pēc tam aizgāja mūžībā. Māte upurēja dzīvi manā labā. Spēku dzīvot viņa smēla reliģijā. Viņa bija izaugusi hernhūtiešu apvidū. Katru svētdienu gāja baznīcā un uzticīgi kalpoja savam Dievam. No viņas es mantoju dziļu reliģiozitāti un garīgas intereses. Vispirms mācījos Kauguru un Jaunvāles pagasta skolā. [..] Labi es jutos Trikātas draudzes skolā, kurā par pārzini darbojās Jēkabs Mūrnieks. Aizmirsis savu personīgo dzīvi, viņš pilnīgi ziedojās savu skolnieku labā. Viņš bija skolotājs no Dieva žēlastības. Viņš atbalstīja mani materiāli un garīgi. J. Mūrnieks mani ievadīja skolotāja gaitās, no kurām nekad neesmu novērsies.” (Trimdas rakstnieki. 1947.)
Karstā vai vēsā dienā katram ir sava veida atpūšanās. Vieniem tīkama ir ēnā pasēdēšana, citiem desu cepšana ugunskurā. Varētu vien priecājoties nopriecāties, ka gan vieniem, gan otriem nu arī Valmierā Gaujas krasta nostūrī pie Vanšu tilta ir izveidota lieliska atpūtas vieta. Te laikam gan Valmierā šobrīd ir vienīgā it kā oficiālā vieta, kur no akmeņiem izveidotos īpašos laukumos var pie Gaujas arī ugunskuru uzkurināt.
Miķelim un lielai daļai valmieriešu arīdzan jau aizmirsies, pirms cik gadiem ar lielu pompu tika ielikts pamats jaunajam Valmieras peldbaseinam. Toreiz klāt bija arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Sen pagājuši – būs jau kāds pusducis – arvien jauni, atkal un atkal uz priekšu pārceltie baseina nodošanas ekspluatācijā nodošanas termiņi. Vēl martā vietējie peldēt mācētāji un arīdzan nemācētāji vēl cepās par celtnieku un visādu citādu baseina aprīkotāju gliemeža gaitu, bet šodien, kad maijs ārā finišē ar pat pērnajai vasarai neraksturīgiem plus grādiem, vairums no viņiem vairs neuztraucas – tūlīt taču varēs baudīt Gaujas viļņu spirdzinošo vēsumu, kas pie tam būs par baltu velti atšķirībā no jaunā peldbaseina labumu izmantošanas.
Stingru robežu nenoteikšana pat starp valstīm ne reizi vien vai visu pasauli ierāvusi konfliktos. Ne mazāku viļņošanos dažkārt šāda neskaidrība rada arī daudz, daudz mazākos mērogos, kā tas Latvijā vērojams starp dažām pašvaldībām. It sevišķi, kad nav jārunā par viena vai otra īpašuma piederību, bet par teritorijas sakopšanas darbiem. Lielisks paraugs neskaidrībai par teritorijas piederēšanu ir kāds nu jau pasen, (iespējams, pat pirms pēdējās šī gadu tūkstoša vētras) ceļa malā uz Cēsīm pie Valmieras robežas pusnolauzts pamatīgs ozols un tā galotne.
1956. gadā, kad man bija trīspadsmit, mēs ar māti un māsu atgriezāmies no Sibīrijas, un par radiem nezināju gandrīz neko: viņi bija izklīduši visa pasaulē. Māte bieži stāstīja par savām četrām vecākajām māsām, diviem jaunākajiem brāļiem, savu tēvu un māti, 28 māsīcām un brālēniem. Man visi tie vārdi juka kopā, un nolēmu uzzīmēt plāniņu. Lapas vidū vienu zem otra pierakstīju visus septiņus bērnus, kreisajā pusē viņu tēvu un māti. Tas bija mana ciltskoka sākums. To paplašināju, aptaujāju radus. Pierakstīju mātes, tēva un radu atmiņas, no 1984. gada pierakstu dienas notikumus, katrai veltot tikai rindiņu, mēnesim lapaspusi.
Par arhitektiem vislabāk runā viņu darbi. Šī saruna mums aizsākās ziemā pirms pāris gadiem, kad ANDREJS KRUTOVS – par godu savas ģimenes uzņēmuma Būvradis pirmajiem desmit gadiem — mani izvizināja pa Valmieru. Viņam ir ko rādīt gan centrā, gan Burkānciemā un Jāņparkā, kur privātmājas no budžeta klases līdz pat pilīm, arī piepilsētā – Viesturu ciemā un Poķu jaunajā kvartālā pie Rūjienas ceļa. Kā pats smej, Valmierā savas arhitekta karjeras laikā esot pietaisījis visa kā ne pa jokam. Visos stūros! Kopš piektdienas Andrejs oficiāli sevi var saukt par pensionāru, tāpēc īstais laiks nelielai revīzijai.
Par Gada koku nosaukts ozols. Teikts pat tā: parastais ozols. Jo ir arī it kā dižciltīgāki: sarkanais, melnais, korķa... Ozols. Latvijas 100 gadu jubilejas gadā citāda izvēle būtu dīvaina. Jo ozols ir spēka, izturības, varenības simbols. Kā ozola mēbeles, kā ozolkoka parkets vēl no baronu laikiem, kā ozolu alejas... Un: vīrs kā ozols!
Valmierieši GUNTA un JURIS GRASIMOVIČI, taujāti par galveno, kas divus cilvēkus var saistīt kopā piecus gadu desmitus, gandrīz vai vienbalsīgi saka: vajag saprasties visā, lielās un mazās lietās. Mēs labi dzīvojam, Gunta nosmaida un atklāj, ka jaunībā baidījusies tikai no viena — kaut dzērāju nesatiktu! Tā arī izdevies: tas netikums viņu ģimeni nav postījis.
Grafiķis un gleznotājs Teodors Ūders (Emīls Teodors Ūdrs-Ūders) dzimis 21. aprīlī (pēc vecā stila) jeb 3. maijā, netālu no Valmieras, kā otrais bērns toreizējā Valmiermuižas pagasta Elizabetes skolas skolotāja Jēkaba Ūdera ģimenē. Divus gadus agrāk pasaulē jau bija nākusi viņa vecākā māsa Anna Zelma (1866). Ar laiku ģimene sakuplos un abām vecākajām atvasēm pievienosies vēl četras: Otomārs Konstantīns (1870), Alfrēds Edgars (1872), Karls Jakobs Vilibalds (1874) un pastarīte Marija Kristīne Edīte (1890).
Apmēram tā var teikt par jauno degvielas uzpildes stacijas kompleksu, kurš rekorda cienīgos tempos top Valmierā, Rīgas un Sloku ielas krustojumā iepretī Vidzemes olimpiskajam centram. Uz Valmierieša jautājumiem atbildēja SIA KOOL Latvija pārstāve Laura Ozola.