Valmierietis

DZELZS VĪRA, GADA VALMIERIEŠA 2017 apbalvojuma saņēmēja JĀŅA MELBĀRŽA bērnība pagājusi Mārsnēnu un Limbažu pusē, līdz ar vidusskolas beigšanu ceļi atveduši uz Valmieru — 1996. gadā iestājoties Vidzemes Augstskolas pirmajā iesaukumā. Kopš tiem laikiem Jānis sevi ar lepnumu sauc par valmierieti, bet mēs viņu par Valmieras Dzelzs vīru, un ne bez iemesla — maz tādu Latvijā, kas varētu spēkoties ar mūsu Jāni Ironman klasiskajā distancē (3,86 km peldēšana, 180,25 km riteņbraukšana un 42,2 km maratonskrējiens).

Dzimtas stāsts

Dzimis 1863. gada 21. aprīlī Burtnieku muižā, miris 1917. gada rudenī Baku — tādi gadskaitļi vēstī par kapteiņa VILHELMA BIRZGAĻA mūžu.

Žilbinoši sarkans tērps, lepna stāja un spīts acīs — tādu ieraugām Magdalēnu uz ILZES FREIMANES romāna “Magones laiks” vāka. Iespējams, mēs katra gribētu tāda būt, vismaz dvēselē. Jo rozes aug tur, kur iestādītas, magones — kur pašas izvēlējušās, neatkarīgi no cita gribas.

Pieticīgi pelēkā grāmata mīkstos vākos iepriekšējā dzīvē bija tāda nevēlama — kā jebkura, kas atgādināja pirmās brīvvalsts laiku. Taču interesentus vienmēr saistījusi lokālā vēsture, arī mūsējā. Par to pārliecināti arī Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja INGRĪDA ZĪRIŅA  un novadpētniecības platformas Historia.lv redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ. Gaisā virmo ideja publicēt Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtotu un papildinātu izdevumu, tādēļ jautājums: kāpēc?

Viņi var precīzi pateikt, kad uzšķīlusies pati pirmā dzirkstelīte: 1966. gada 6. martā deju vakarā toreiz tikko uzceltajā Valmieras kultūras namā. To datumu ANDRIS  un ANNA STRŪKAS saglabājuši katrs savas sirds stūrītī cauri pieciem gadu desmitiem. “Mēs tikāmies martā,”Anna šķelmīgi citē Paula dziesmu un piebilst: pūpoli gan toreiz vēl neziedēja!

Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena  un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.

Vēsturiskā brīdī

Par valmieriešu un apkārtnes zemnieku dāsno finansiālo atbalstu valsts pirmajās darbības dienās liecina mazāk zināms fakts: 1918. gada 29. novembra sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība nolemj „apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas.  Šo naudu nodod ministru prezidenta Ulmaņa rīcībā.[..]”

Tā tikai šķiet, ka mums apkārt nav vairs nekā ievērības cienīga, ka viss Valmierā smuki nolīdzināts, apsēts ar zāli, nobruģēts un noasfaltēts... Ir mums vietas tepat pilsētas centrā, kur iespējams T-Ā-D-U adrenalīnu pasmelties! Tā kā Miķelim šīs vietas gluži vai rokas stiepiena attālumā, dažas norādes – kur ko meklēt un kādas lietas iedomāties.

Par spīti klimata sašūpošanai martā pūpolu plaukšana un gājputnu klaigāšana sola, ka pavasara atnākšana  ir nenovēršama. Paredzams, ka bērzu, liepu un ievu pumpuru atvēršanās (vai  spridzināšana) šogad notiks pat vienā siltā nedēļā. Vajadzīgs vien spirgts un spēcīgs pavasara lietus, kas arī vienīgais var pamatīgi izskalot ielas un vēl kaut cik paglābt daudzu Valmieras  koku saknes no pārmērīgās iesālīšanas ziemā.

Kad pavasaris sauc uz skaistu skatu baudīšanu pilsētas ielās, neizpaliek arī dažu agrāk neierastu paskatu pamanīšana. Starp tiem nu arvien izteiktāka ir atkritumu urnu neregulāra iztukšošana autobusu pieturās.

Lai aizsargātu un attīstītu Latvijas kultūras un dabas vērtības, ar Eiropas Savienības līdzfinansētā projekta "Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos" atbalstu tiks veiktas nozīmīgas investīcijas deviņos valsts nozīmes kultūras mantojuma objektos septiņu pašvaldību administratīvajās teritorijās, tostarp arī Valmierā.

Valmieras muzeja direktore IVETA BLŪMA  15. gadsimta dižciltīgās dāmas tēlā viduslaiku tērpu skatē šīgada janvārī Kultūras mantojuma dienās. Pūce, kā zināms, ir gudrības simbols, bet viduslaikiem Ivetas mūžā ir liela vieta.

Visos laikos visās vietās bijuši īpaši cilvēki. Dažādi saukti, godināti. Tā, protams, arī Valmierā.

Valmieras būvvaldes informācija par būvniecības procesiem aizvadītajā gadā liecina, ka tie noritējuši līdzīgi kā 2016. gadā. Ekspluatācijā pieņemtas 63 būves, no tām 42 jaunbūves, notikusi 21 pārbūve un būves atjaunošana. Ekspluatācijā pieņemtas arī četras daudzdzīvokļu dzīvojamo māju fasāžu vienkāršotas atjaunošanas.

Vidzemes Augstskolas lektore, ZTC projekta zinātniskā asistente un HESPI zinātniskā asistente ANNA BROKA ir dzīvojusi dažādās Latvijas pilsētās un ārzemēs, taču jau divus gadus Valmieru sauc par mājām.

Mums visiem dienu steigā ir mirkļi, ko gribas apturēt un pie tiem pakavēties. To piedzīvojuši arī  mūsu pilsētas Zelta pāri, kas piecdesmit kopdzīves gados sapratuši, ka mīlestība ir gan romantika, gan uzticība un cieņa, gan pašaizliedzība un drošības sajūta, ka viss atkarīgs no mums pašiem.

Šodien stāstām par diviem Zelta pāriem: AIJU UN ANDREJU GRAŠIEM, DZINTRU un VILI SEŅKĀNIEM.

Pat grūti noticēt, ka viņi varētu būt viens no pilsētas Zelta pāriem: DZINTRA un VILIS SENKĀNI joprojām šķiet gandrīz tikpat garā mundri  kā, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr viņi ir ģimene jau vairāk nekā apaļus piecdesmit, kopš 1967. gada Jāņiem. Viņiem apkārt sakuplojusi dzimta, ko par mazu nenosauksi: trīs bērni, pieci mazbērni. Jaunā paaudze Senkānu dzīves gājumu pērn iemūžinājuši arī perfektā fotoalbumā “50 gadi mīlestības un kopā būšanas”, un siltumu, kas virmo no tā lappusēm, var gluži vai fiziski sajust.

Paveikts daudz!

Sākums parasti noritēja sestdien februāra vidū. Pirmās Zemnieku dienas sākās ar Valmieras baznīcā ar svinīgu dievkalpojumu, kam sekoja gājiens uz norises vietu – netālo Valmieras Latviešu biedrību. Par gadskārtēju tradīciju kļuva arī ikgadējais biedrības goda biedra, Saeimas deputāta un vēlākā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa uzruna. Ar viņa uzrunu sākas arī 7. Zemnieku dienas, 1928. gada 11. un 12. februārī, viņš uzstājas ar priekšlasījumu „Zemnieks un 1928. gads”.

Miķelis nekad nav piedalījies skrienošajos pasākumos Valmierā, kur pēc fotogrāfijām tiek meklētas dažādas ievērojamas pilsētas vietas. Taču tas neliedz piedāvāt šādai nodarbei interesantus objektus, kuros mazāk vēstures elpas, toties pārpārēm industriālās Valmieras diskrētā šarma...

Tas notika vācu okupācijas laikā 1942. vai 1943. gada vasarā. Uz Rīgu toreiz bez atļaujas varēja braukt no Valmieras diezgan garu ceļu: pa šaursliežu dzelzceļu līdz Puikulei, kur sagaidījām Rūjienas vilcienu (daži pasažieru vagoni un viss vairums tukšu preču vagonu), kurā tad visu nakti kratījāmies uz Rīgu. Bet šie braucieni nelikās netīkami, jo toreiz vēl tautā nebija nospiests veselīgais humors un asprātīgas laikmetiskās dziesmas.